Caur sāpēm uz pieņemšanu. Saari stāsts.

AA biedre atstāsta māsas piedzīvotos likteņa triecienus, atklājot Dieva, kā mēs Viņu sapratām, un AA kopienas spēku dot cerību un pieņemšanu iepretim bezcerībai un sāpēm.

AA sadraudzībā mēs bieži dzirdam, ka “ticība bez darbiem ir mirusi”. Bet ko darīt, kad dzīve liekas netaisna, kad ticība sabrūk un pat lūgšana šķiet neiespējama? Šis ir stāsts par Saari no Somijas, kura piektdienas vakarā viesojās kādā Rīgas sapulcē, kur saņēma savu 22 skaidrības gadu medaļu un dalījās pieredzē, kas dziļi aizkustināja klātesošos. Kad lūdzu Saari atļauju atstāstīt viņas pieredzi, viņa teica: “Lūdzu dari to, jo tā var būt kādam noderīga”. Ar Saari laipnu atļauju nododu viņas pieredzi tā, kā to atceros. 

Tas ir smeldzīgs, bet arī iedvesmojošs stāsts par to, kā cilvēks var saglabāt skaidrību un ticību pat visgrūtākajos dzīves brīžos. Brīdinu, ka stāstā ir aprakstītas sāpīgas pieredzes, kas var būt emocionāli smagas.

Pirms 22 gadiem Saari nonāca rehabilitācijas iestādē. Kamēr viņa ārstējās, vīrs paziņoja, ka nevēlas, lai viņa atgrieztos mājās. Saari dzīvoja kopā ar vīru un viņu četriem bērniem. Izejot no rehabilitācijas iestādes, viņai vairs nebija ne dzīvesvietas, ne ģimenes, nedz arī darba, kurā agrāk strādāja dzērusi. Saari pārvācās dzīvot pie saviem vecākiem.

Rehabilitācijas programmā viņa iepazinās ar Anonīmajiem alkoholiķiem, un pirmo reizi dzīvē sajutās kā mājās. Apmeklējot sapulces un daloties, AA biedri Saari teica, ka viņa atrodas lieliskā situācijā. Viņa raudāja un bija neizpratnē, kā viņi var domāt, ka viņas situācija ir jebkādā veidā labvēlīga.

Pēc pusgada skaidrības Saari noīrēja sev dzīvoklīti netālu no bērniem. Pakāpeniski viņai radās iespēja atkal tikties ar bērniem, un viņa par to ļoti priecājās.

Kādā no šīm tikšanās reizēm viņas jaunākais dēls, tolaik četrus gadus vecs, apgūlās uz dīvāna ar galvu uz leju un teica: “Es zinu, kāpēc mani neviens nemīl. Tāpēc, ka es esmu stulbs.” Saari sirds sažņaudzās. Viņa paņēma bērnu rokās, samīļoja un teica: “Tā nav, tu neesi stulbs. Es tevi mīlu, un tu esi mans eņģelis.”

Drīz pēc tam Saari jaunākajai meitai tika diagnosticēta anoreksija un viņu nācās hospitalizēt uz vairākām nedēļām. Meitai miega laikā draudēja sirds apstāšanās, tāpēc viņu pastāvīgi uzraudzīja medicīnas māsas. Katru rītu Saari sazvanījās ar meitu un jautāja, vai māsiņas viņu naktī modinājušas. Meita atbildēja, ka, jā, ‒ un tā katru nakti. Meitas dzīvība karājās mata galā.

Pēc izrakstīšanās no slimnīcas, meita saņēma nepieciešamo psiholoģisko palīdzību. Tikmēr pašai Saari sākās smaga depresijas epizode. Viņas bērni pusaudžu gados sāka lietot alkoholu un citas vielas, un Saari jutās pilnīgi bezspēcīga.

Vēlāk Saari vecākā meita kopā ar draudzeni devās ceļot un strādāt uz Austrāliju. Kādu dienu abām uzbruka vairāki vīrieši un viņas piedzīvoja smagu vardarbību.  Tikai pēc vairākiem gadiem psihoterapijā meita un visa ģimene atkal spēja izjust dzīvesprieku, smieties un atpūsties. Šie notikumi ļoti satricināja Saari, taču viņa bija pateicīga, ka viņai ir AA, kur vērsties un neiegrimt absolūtā bezcerībā. 

Šī gada janvārī Saari jaunākais dēls izdarīja pašnāvību. Viņam bija smagas mentālās veselības problēmas, ar kurām viņš nespēja tikt galā. Saari piedzīvoja dažādas sērošanas fāzes ‒ sākumā bezjūtību, kas viņu biedēja (“Kāpēc es neko nejūtu pēc sava dēla zaudēšanas?”), pēc tam naidu un niknumu. Viņa gandrīz katru vakaru apmeklēja AA sapulces un regulāri sazvanījās ar savu sponsoru, kurš kļuva par galveno atbalsta personu.

Tagad Saari atzīst, ka šobrīd nespēj iet tik tālu savā programmā, lai darītu Vienpadsmito un Divpadsmito soli ‒ viņa šobrīd spēj veikt tikai Pirmo un Otro soli. Viņa  cer, ka tā ir bijusi Dieva griba un ka viņai uzlikti tik daudz smagu pārbaudījumu, cik viņa patiesībā spēj panest; ka visam notikušajam ir dziļāka  nozīme. Viņas Trešais solis šobrīd skan vienkārši: “It is what it is.” (Ir kā ir, tulkojumā no angļu val.)

Vienlaikus viņa atzīst, ka nespēj lūgt Dievu. “Kas tas ir par Dievu, kurš tik nežēlīgi attiecas pret bērniem?” viņa jautā. AA biedri turpina viņu atbalstīt šajos meklējumos, un viņas sponsors saka: “Pasaulē ir gan labais, gan ļaunais. Dievs nevar novērst ļauno, bet Viņš var palīdzēt to pārdzīvot.”

Šobrīd Saari dzīvo pa vienai dienai. Dažkārt tā ir tikai stunda, ko viņa  spēj nodzīvot. Viņa kopā ar citām sievietēm ir izveidojusi atbalsta grupu AA mātēm, kuru bērni atņēmuši sev dzīvību. Viņa ir atradusi savus ceļa biedrus, ar kuriem kopā rast dziedinājumu no pārdzīvotā.

Tas ir tas, ko AA mums dod ‒ sadraudzību ar cilvēkiem, kas viens otru saprot un atbalsta. Jo kopā mēs spējam panest to, no kā cilvēks vienatnē salūztu. Mēs atklājam, ka spēks rodas, vienam ar otru daloties,  un ka mīlestība ir stiprāka par sāpēm.

Saari stāstu pierakstīja E.R. 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.