AA biedri dalās pieredzē par Divpadsmito soli ar draugu.
Lielākā daļa manu draudzeņu nemaz nezina, ka jau vairāk nekā 10 gadus apmeklēju AA. Sākotnēji likās, ka noteikti jāpastāsta, bet dabiski tas neraisījās un īpaši uzsvērt likās pašmērķīgi. Viņas zina, ka es nedzeru, mēs gana daudz runājam par dzīves lielajiem jautājumiem, un mans skatījums vislielākajā mērā balstās AA principos, bet vairāk atklāties nav bijis nepieciešams. Pāris draudzenes uzzinājušas drīzāk nejaušības pēc situācijās, kad neteikšana būtu jau no manas puses nemotivēta melošana (piezīmēšu, ka man nekad nav bijusi sajūta, ka tas, ka esmu alkoholiķe vai apmeklēju AA, ir kaut kas īpaši slēpjams, ciktāl tas nepārkāpj tradīcijas). Bet ir viena draudzene, saukšu viņu par X, kurai par skaidrās dzīves uzsākšanu, kā arī veidu, kā es to daru, pastāstīju uzreiz. X bija mana vistuvākā pudeles māsa.
Kopā sākām dzert 15 vai 16 gadu vecumā, vairākus gadus dzīvojām vienā dzīvoklī. Kādā vasarā mēs sākām dzert katru dienu. Mēs dzērām un runājām, runājām, runājām, apsmējām visu pasauli, aizlējām savus kompleksus, iekūlāmies nepatikšanās, pierakstījām pohu pērles, atradām un izdzērām pudeles, kuras vecāki radinieki slēpa no mums. Kad sākām dzert, mūsu puiši zināja, ka jāatkāpjas maliņā līdz brīdim, kad kaut kur nolūzīsim un vajadzēs stiept mūs mājās vai vismaz uzlasīt no grīdas un aizstiept līdz gultai. Kad vairs nedzīvojām kopā, tikāmies samērā reti – bija nedaudz bail to darīt, jo katra tikšanās beidzās ar plostu. Kad satikāmies, tad pielējāmies, nākamajā dienā uz pohām turpinājām, devāmies klejojumos, atlūzām kādā publiskā vietā, un tikai brīnumainā kārtā X dzīvesbiedram izdevās mūs atrast. Bija arī interesantas sarunas un jautri atgadījumi, bet kopumā tas bija baisi. Un X bija vienīgais cilvēks, ar kuru es atklāti varēju runāt par savu alkoholismu, bailēm un par dzeršanas vientulību (lielākoties jau abas dzērām vienas).
Kad, sasniegusi galējo izmisuma robežu un atradusi palīdzību AA, uzsāku dzīvi skaidrā, jutu zināmu distanci starp sevi un X. Vai man tā likās kā zaudējums? Īsti ne, jo, pirmkārt, dzīvi piepildīja jauni cilvēki, idejas, notikumi, bet, otrkārt, kā jau minēju, pēdējos manas dzeršanas gados tāpat satikāmies reti, jo abas ļoti labi zinājām mūsu tikšanos standarta scenāriju – to nevarēja realizēt pārāk bieži. Kad satikāmies, pastāstīju X, ka vairs nedzeru un apmeklēju AA. Ko viņa teica, neatceros. Iespējams, paironizēja, jo ironija ierasti bija mūsu komunikācijas vadošā intonācija. Cik atceros, es arī nedegu par to, lai pievērstu draudzeni jaunatklātajam dzīvesveidam. Šajā un citos gadījumos, kad esmu runājusi ar alkoholiķiem vai viņu līdzatkarīgajiem tuviniekiem, mana attieksme drīzāk varētu būt raksturojama kā neitrāla – es te vienkārši to atstāšu (dari ar to, ko uzskati par vajadzīgu). Pie sevis arī domāju – varbūt viņai tomēr vēl kaut kā izdodas, un tas ir manis agrāk tik ilgotais bohēmiskais dzīvesveids, nevis bezcerīgs, ciešanu pilns alkoholisms. Atceros, kādā citā tikšanās reizē nosaucu X savu skaidrības laiku – tik un tik gadi, mēneši un dienas. Viņa pasmējās, ka dikti jau nu krampjaini skaitu tās dienas. Vairākus gadus tikpat kā netikāmies gan tāpēc, ka X dzīvoja ārvalstīs, gan arī tāpēc, ka tomēr bijām pilnīgi atšķirīgās paradigmās. Kad satikāmies, likās, ka runājam paralēlajos celiņos. Kādā brīdī draudzene atrakstīja kādu jautājumu par AA, nopratu, ka viņa meklē palīdzību, aizsūtīju informāciju, ko varēju atrast par sapulcēm valstī, kurā viņa dzīvoja. Vēl pēc krietna laika viņa atgriezās uz dzīvi Latvijā. Vairs neatceros, kā tas notika, bet vienā brīdī viņa gribēja atnākt uz AA. Ne pavisam gludi, bet aizsākās viņas ceļš AA un skaidrība. Es biju un joprojām esmu par to ļoti priecīga, bet neuzskatu to par savu nopelnu. Es tikai brīžos, kad man bija kaut kas jāpasaka, to pateicu. Tagad X ir vairākus gadus skaidrā, man vairs nav sajūtas, ka mēs dzīvojam, domājam un runājam viena otrai garām. Kādu laiku gājām uz kopīgām sapulcēm, bet tagad vairāk tiekamies ārpus AA, un atkal varam stundām runāt (arī ironizēt), smieties un atcerēties vētraino jaunību, bet darīt to visu bez alkohola klātbūtnes.
Y
Man pašam vēsti par AA atnesa draugs. Varbūt tajā laikā mēs vēl nebijām īsti draugi, drīzāk labi kolēģi. Kaut kad viņš darbā ieraudzīja, ka es mokos, jo man bija milzīgas paģiras. Viņš pienāca un mierīgi pajautāja: “Vakar dzēri?” Sākumā sadusmojos, jo mani ļoti kaitināja šis jautājums. Man vienmēr šķita, ka cilvēki, kas man to jautāja, redzēja, kas patiesībā ar mani notika vakar – ka es nevis iedzēru pāris vīna glāzes, bet kārtīgi piedzēros, uztaisīju vismaz vienu histēriju, izmetu dusmās kaut ko pa logu un sataisīju drāmu ar sms palīdzību. Man vienmēr šķita, ka cilvēks, kas man uzdod jautājumu par vakardienas dzeršanu, to visu nolasa no manas smirdīgas elpas un nelaimīgajām, nogurušajām acīm. Kolēģis pamanīja, ka es sadusmojos, un atvainojās. Pēc tam piedāvāja pēc darba iet kopā mājās.
Gājām pāri Vanšu tiltam, man rokās bija šņabja pudele. Es vairākkārt piedāvāju sarunu biedram iedzert un nevarēju saprast, kāpēc kolēģis ir tik vienaldzīgs pret alkoholu. Viņš, savukārt, piedāvāja man nedaudz paskatīties uz savu dzīvi no malas un varbūt nedaudz atzīt, ka man IR problēmas, ko izraisījusi dzeršana. Atceros, ka viņš nebija uzbāzīgs un necentās mani par kaut ko pārliecināt. Vienkārši pastāstīja par to, kā viņam izdevās jau kādu laiku būt skaidrā, un teica, ka, iespējams, man tomēr būs vajadzīga palīdzība, ka es varētu netikt galā saviem spēkiem.
Tas mani ļoti uzrunāja. Biju pieradis visu darīt pats. Man pat prātā nevarēja ienākt, ka kāds man tiešām var palīdzēt. Par šo es atcerējos savā pēdējā dzeršanas dienā, un tas man izglāba dzīvi.
Kas attiecas uz maniem draugiem, man nav bijis daudz tādu gadījumu, kad vajadzēja nest vēsti. Dažreiz esmu stāstījis savu dzīvesstāstu ar domu, ka varbūt kādam mana pieredze var būt noderīga. Taču vienreiz ļoti tuvs cilvēks palūdza man palīdzību. Bet es sajutu, ka mūsu attiecības ir pārāk tuvas, ka man diez vai sanāks mierīgi aiznest viņam īstu vēsti. Es zināju, ka ieslēgsies mans egoisms un savtīgums – pārāk stipri man gribējās, lai viņš atmet dzeršanu. Tāpēc es tikai pastāstīju par savu pieredzi un iedevu savu AA draugu kontaktus, lai viņš varētu aprunāties vēl ar kādu citu, ar kuru tiešām būs iespējama saruna “viens alkoholiķis runā ar otru alkoholiķi” bez personisko attiecību konteksta.
D.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.