Dažādi cilvēki, viena problēma, viens risinājums

Darbs ar ārvalstu sponsori palīdzēja viņai uz Divpadsmit soļu programmu paskatīties skaidrāk un vienkāršāk. Savukārt tiešsaistes sapulces ļāva iepazīt sadraudzību ne tikai dažādās valstīs, bet pat kontinentos.


Sveiki!

Esmu pateicīga atveseļojusies alkoholiķe – ar to es domāju, ka man ir noņemta prāta apsēstība ar alkoholu. Taču vienmēr paturu prātā, ka mana skaidrība ir dota tikai pa vienai dienai, kamēr vien pildu Trešo soli un nododu savu gribu un dzīvi Dievam, kā es viņu saprotu, jo norāviens ir tikai viena rokas stiepiena attālumā un mums nav garantiju pret alkoholu.

Kad pirms trim gadiem ienācu sadraudzībā, biju izmisusi, pašnāvnieciskām domām, vientuļa, morāli un garīgi bankrotējusi un pilnīgi apmaldījusies dzīvē. Biju nogurusi pamosties, vēloties, kaut diena jau būtu galā. Darba dienas pavadīju “kontrolētā” miglā (t. i. lai to nemanītu darba devējs), bet nedēļas nogalēs ļāvos alkohola un medikamentu kokteilim, lai nebūtu jāsaskaras ar dzīvi. Neskatoties uz nebeidzamo Bermudu trijstūri darbs – veikals – mājas, savā galvā biju ļoti veiksmīga, talantīga, nesaprasta un ļoti ģeniāla. Tobrīd man bija atlikuši vien divi draugi – vēl viens atkarīgais un mana dīlere, taču sev iestāstīju, ka cilvēki man netuvojas skaudības, manas spēcīgās personības vai ekscentriskuma dēļ. Nekādi nespēju sev atzīt, ka mana alkoholisma izraisītā personības degradācija ir riebīga, tāpat kā to, ka bez dzeršanas un samākslotas izrādīšanās mani nekas cits vairs neinteresēja. Kad beidzot no manis novērsās arī pēdējie divi cilvēki un attapos, skatoties uz stikla pudeli rokās un apzinoties, ka man vairs nav izvēles dzert vai nedzert, izmisīgi vēlējos to pārtraukt un biju gatava mēģināt AA.

Kad ierados sadraudzībā, biju pārsteigta par draudzīgo, laipno uzņemšanu, un, saņēmusi izmisuma dāvanu, biju gatava darīt jebko, lai neatgrieztos ellē, par ko bija pārvērtusies mana dzīve. Nekavējoties atradu mīlošu sponsori, kura pacietīgi izturēja manu spītu un dumpību un veda mani cauri soļiem. Ar kārtīgas alkoholiķes apsēstību metos programmā. Jau pirmais Lielās grāmatas lasījums par priekšvārdā minēto atveseļošanos mani iedvesmoja, un jutu, ka esmu uzdūrusies kam vērtīgam. Vienlaicīgi mani vajāja bailes, ka esmu iepinusies sektā, apkārtējo laipnība bieži vien likās aizdomīga, sadošanās rokās un apskāvieni – pretdabiski, taču “principi svarīgāki par personībām” un “vienīgā prasība ir vēlēšanās atmest dzeršanu” mani noturēja AA. Un, kā izrādījās vēlāk, manas bailes bija smieklīgas.

Pirmajā pusotrā skaidrības gadā joprojām biju dumpinieciska un nomākta. Neskatoties uz to, ka apmeklēju vairākas sadraudzības, strādāju ar soļiem, lasīju literatūru un kalpoju, nespēju sasniegt Apsolījumus, vai arī tie mani piemeklēja gana reti, lai drīzāk būtu ārēju apstākļu sakritība, nevis patiess iekšējs miers. Mans ego joprojām valdīja pār mani, un, neskatoties uz laiku, ko sponsore man veltīja, joprojām nespēju būt godīga pret sevi. Kaut kā pietrūka. Pietrūka Augstākā Spēka, tā kā šajā lomā biju ielikusi savu sponsori, uzstādot neadekvāti augstas prasības un aizmirstot, ka arī viņa ir tikai cilvēks.

Pateicoties darba maiņai, man bija iespēja paviesoties ārvalstīs un apmeklēt sapulces tur. Sāku saklausīt jaunas vēsmas, taču tās bija nenoturīgas, un es ātri ieslīdēju atpakaļ vecajā domāšanā, lai gan ar nepacietību gaidīju, kad atkal varēšu tajās piedalīties. Vēl pirms pandēmijas iesākuma jutu, ka vēlos to, ko jūtu tur, tāpēc uzrunāju vienu no grupas biedrēm, neskatoties uz to, ka mocījos vainas apziņā, ka esmu nepateicīga par to, kas man tik bagātīgi tika dots bez maksas. Bija pienācis laiks palaist lomas un veidot apzinātu saskarsmi ar savu Augstāko Spēku. Šī doma mani biedēja, taču, kolīdz patiesi sāku meklēt savu Augstāko Spēku, tas deva tūlītējus rezultātus – ieplūda miers un izzuda vientulības sajūta. Mana jaunā sponsore atradās ārpus Latvijas, un mēs nekavējoties sākām darbu pie soļiem, sazinoties telefoniski.

Iesākumā darbs ar jauno sponsori kaitināja. Viņa nesniedza atbildes uz maniem banālajiem (bet tobrīd šķietami dzīvības-un-nāves) jautājumiem, aicināja lasīt Lielo grāmatu un paļauties uz programmu, paļauties uz Augstāko Spēku, paļauties, ka soļi strādā. Es gribēju garantijas un spītēt kā pa vecam, taču viņa nelokāmi palika pie saviem ieteikumiem, un es sāku tiem klausīt. Atbildes nāca. Viņa mani turpināja aicināt uz dažādām jaunām ārzemju sapulcēm, kuras man paralēli darbam ar soļiem atklāja aizvien vairāk jaunu pārdomu. Bilde kļuva aizvien skaidrāka un vienkāršāka – cik gan ļoti es pati biju sarežģījusi programmu, mēģinot to intelektualizēt un apšaubīt un sūdzoties, ka tā nestrādā, kad patiesībā tai pieķēros pavirši.

Tad sākās pandēmija. Ar pateicību atklāju, ka, dzīvojot viena četrās sienās, spēju būt skaidrā, kamēr vien turpinu paļauties uz Augstāko Spēku, apmeklēt sapulces, veikt savu inventarizāciju un lūgt.

Pandēmija atklāja jaunas iespējas – apmeklēt sapulces elektroniski visā pasaulē, un ar degsmi šo iespēju izmantoju. Izmēģināju sapulces Eiropā, ASV, Dienvidāfrikā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Iestājās teju kultūršoks – sapulču formāti bija dažādi, atveseļošanās pieredzes – bagātīgas. Taču ikvienā sapulcē cilvēki dalījās savā pieredzē, spēkā un cerībās, lai atveseļotos no alkoholisma. Dažās sapulcēs sastapos ar jaunpienācēju sveicējiem – kalpotājiem, kuriem jaunpienācēji varēja uzdot jautājumus par AA, soļiem un sapulcēm. Citur tika lasīta 1940. gada preambula, kas uzsvēra nepieciešamību “nolīdzināt parādu” par savu skaidrību, turpinot nest vēsti. Dažās sapulcēs bija daudz pieredzējušu vecbiedru, citās – biedri ar neilgu skaidrības laiku, taču apņēmības pilni būt moži un skaidrā, un viņu pieredze ir tikpat vērtīga. Dažādo sapulču apmeklēšana turpina iedvesmot izmēģināt jaunas lietas, izkāpt no aizspriedumiem (kuru, kā izrādās, man ir daudz), meklēt risinājumu saviem rakstura trūkumiem, atceroties, ka šī ir programma darbībā, nevis domāšanā. Tāpat, redzot praksē, cik dažādu tautību, vecuma un sociālā slāņa cilvēki dzīvo brīvi no šīs nāvējošās atkarības, zinu, ka tā palīdzēs un palīdz arī man, kamēr vien ir vēlēšanās, godīgums un atvērts prāts.

Jūtos pateicīga par iespēju būt daļai no tik vienotas sadraudzības, kuras biedri ir gatavi palīdzēt, kamēr vien esmu gatava pārkāpt savam milzīgajam ego un lūgt palīdzību. Taču nenoliedzami silta māju sajūta rodas katru reizi, kad piebiedrojos mūsu pašu sapulcēm, kopā svinot uzvaras un atbalstot grūtos brīžos – esot kopā ar tiem, kas izturējuši un atbalstījuši mani pašā skaidrība sākumā, kad galvā bija viens vienīgs ķīselis. Esmu pateicīga, ka Dievs man palīdzēja atrast risinājumu savai dzeršanas problēmai, tā kā ir tik daudzi, kuri savas dzīves laikā tā arī neuzzinās, ka viņu problēmai ir risinājums – šeit un bez maksas – Anonīmajos alkoholiķos. Kaut kur arī manīju angļu valodā mūsu AA mājaslapā redzēto, bet laikam pārveidoto moto – “Ja vēlies dzert – tā ir tava darīšana, bet ja vēlies pārstāt – tā ir mūsu darīšana”.

Natālija, Rīga


63 views0 comments

Recent Posts

See All