Pirms AA viņa nevienam nebija gatava atklāties. AA viņa mācās draudzēties, un tas notiek pārsteidzoši viegli.
Visas manas AA draudzības ir dzimušas it kā pašas no sevis, bez manas apzinātas domas – šo cilvēku gribu dabūt sev par draugu. Tās ir bijušas mana Augstākā Spēka dāvanas. Trāpīgi piemeklētas, lai aizpildītu manu iekšējo tukšumu ar galoniem kopīgi izdzertas kafijas, ar smieklu jautrajiem kalniņiem, ar atklātu sarunu gadiem, ar dalītu bēdu okeāniem, ar blakus noietiem kilometriem un atvieglojuma līdzenumiem, kādos var ievest tikai no sirds teikti vārdi “es tevi saprotu, ar mani ir noticis tieši tas pats”.
SOS draugi
Sākumā nevarēju noticēt, ka ar mani var gribēt draudzēties. Slimais prāts man meloja, ka bez alkohola esmu neinteresanta, pārmērīgi nopietna, vēsa, garlaicīga un vēl visādos veidos defektīva, un es tam ticēju. Kad D. kādā sapulcē apsēdās man blakus un uzsāka sarunu, domāju, ka viņš to dara pieklājības pēc. Nu, varbūt kaut kāda pienākuma sajūta – aprunāties ar jauniņo. Kad mēs nejauši satikāmies kinoteātrī, kur abi bijām atnākuši vienītī un ar kafiju, es tikai mulsi viņam pamāju un tūlīt novērsos, lai nepadomā, ka uzprasīšos sēdēt blakus (lai gan kinoteātris bija gandrīz tukšs) un līmēšos klāt. Neatceros, kā mēs tomēr sadraudzējāmies tik tālu, ka jau kopā gājām uz kino, taču tas noteikti bija pēc viņa iniciatīvas. Vēl labu laiku es, satiekoties ar D., izjutu trauksmi, ja ieilga klusuma pauzes, jo man likās – viņš kuru katru brīdi sapratīs, ka esmu tukšs numurs. Taču tā nenotika. Mūsu draudzība nu jau ir piedzīvojusi un pārdzīvojusi ilgākas klusuma pauzes, un es vairs neizjūtu ne mazāko trauksmi D. klātbūtnē. Esmu noticējusi, ka viņam patīku un esmu interesanta tieši tāda, kāda esmu. Drošajā draudzībā ar D. es arī iemācījos pati nākt ar iniciatīvu – piedāvāt kaut ko kopā darīt. Varbūt es viņu toreiz uzaicināju ciemos pie sevis vai arī pastaigā. Man tas bija liels solis, bija bail, ka D. atteiksies, jo viņam tas liksies garlaicīgi un noteikti ir aizraujošākas lietas darāmas. Biju priecīgi pārsteigta, kad D. atbildēja apmēram tā: “Cik forša doma! Jā, protams, tiekamies!”
Ja pareizi atceros, ar I. mēs pirmo reizi satikāmies divatā uz kafiju tāpēc, ka mana sponsore bija ieteikusi viņai aprunāties ar mani par attiecību problēmām. Romantiskās attiecības – tā ir kā viņas, tā mana vājā vieta. Pamazām atklājām, ka mēs esam māsas, iespējams, pat dvīņu māsas. Mūsu domāšana ir gandrīz identiski neprātīga. Mūsu draudzībai klusums nav raksturīgs, mēs runājam un runājam, un runājam. Nereti – katru dienu pa vairākām reizēm. Atbalstām viena otru kaut pie desmit tūkstošās šķiršanās un salabšanas reizes, 90% no kurām notiek tikai galvā, nevis realitātē. Visdārgākie mirkļi šajā draudzībā man ir, kad no sirds izsmejamies pašas par sevi. Tā ir brīnišķīga atvieglojuma sajūta – smieties pašai par sevi, turklāt kopā ar kādu, kura ir uz mata tikpat smieklīga. Tādos brīžos viss kļūst gaišs.
I. un D. ir tie cilvēki, kuriem es spēju piezvanīt vai ierunāt balss ziņu pat tad, kad zinu – es nevarēšu parunāt, jo raudāšu. Viņi ir mani SOS draugi. Pirms AA man nebija neviena tāda drauga. Nevienam nebiju gatava atklāties vislielākā vājuma un kailuma brīžos.
Manas Kerijas, Šarlotes, Mirandas un Samantas
Pirms AA un skaidrības, es nebiju augstās domās par sievietēm un draudzeņu materiālu redzēju vienīgi tādās pašās sarkastiskās, smagi strādājošās, ar vēsu un asu prātu apveltītās un, kā likums, daudz dzerošās dzelzs lēdijās, par kādu iedomājos pati sevi. Es nicināju kaut kādas bābu čupošanās, kopīgu šopingu, sarunas par vīriešiem, pasēdēšanu pie kūkām un apcerīgas pastaigas. Ja galdā nebija šmigas, es vispār neredzēju jēgu satikties. Vienlaicīgi atceros, kā ar glāzi rokā skatījos “Sekss un lielpilsēta” un asaraini ilgojos būt daļa no tādas draudzeņu četrotnes. Biju pārliecināta, ka tās ir nepiepildāmas ilgas.
Goda vārds nezinu, kā tas notika, bet kaut kā esmu iefiltrējusies veselos divos AA draudzeņu grupējumos. Šīm draudzībām raksturīga tikšanās sastāvos pa trīs vai četrām, retāk divatā. Izrādās, lai tiktu pie tādām draudzenēm, ir jānodzeras līdz AA! Un vēl – jāapzinās, ka, nicinot citas sievietes, es patiesībā nicinu pati sevi. Šodien man ļoti patīk būt sieviešu sabiedrībā gan AA, gan ārpus AA.
Ne visur iet tik gludi
Man joprojām ir problēmas ar romantiskajām attiecībām. Man vienkārši nesanāk. Kad iemīlos, ar mani notiek kāds nekontrolējams process, kas padara mani slimu un atkarīgu, mans apsēstais prāts atkal un atkal stāsta man, cik esmu neinteresanta, nesievišķīga, neseksīga, nevērtīga un visādi citādi defektīva, es tam ticu, un diemžēl nekādi brīnumi nenotiek. Pagaidām!
Taču man ir kur patverties, pie kā pieturēties un kur saņemt nenovērtējamu atbalstu. Augstākais Spēks, sapulces, Divpadsmit soļi un mani AA draugi. Kaut tagad arī tu to atrastu!
D.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments