Kopš skaidrības sākuma diezgan maz esmu bijusi skaidrā. Pārsvarā biju apsitusies ar emocijām.
Apsēstība ar alkoholu man tika noņemta kā ar roku, AA programma nostrādāja gandrīz uzreiz. Toties kāda cita apsēstība, kas agrāk tā kā nīkuļoja alkoholisma ēnā, pieņēmās spēkā. Apsēstība ar attiecībām, ar vīriešiem, ar romantiku, ar ilūziju piedzīvot ideālu mīlestību. Nezinu, kā to precīzi nosaukt. Zinu tikai to, ka mirkļos, kad likās, ka esmu noķērusi šo ilūziju aiz astes un tā teju teju būs droši rokā, es izjutu spēcīgu kaifu. Diemžēl tieši tāpat kā ar alkoholu, kaifs bija īslaicīgs, ilūzija rokā tomēr nedevās un maksa par kaifu kļuva arvien nepanesamāka.
AA biedrs, spīkeris Sandijs B. (Sandy B.) kādā uzstāšanās reizē teica apmēram tā: ja tu nebaudi savu skaidrību, ja neesi laimīgs, priecīgs un brīvs, tātad tu joprojām esi kādas maldīgas ilūzijas varā. Kā rakstīts Lielajā grāmatā par alkohola atkarību: “Doma – kaut kad un kaut kā dzert ar kontroli un baudu, ir apsēdusi katru pārmērīgu dzērāju. Šīs ilūzijas dzīvotspēja ir patiešām apbrīnojama. Daudzi tai seko pat uz ārprāta vai nāves sliekšņa.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 26. lpp.) Izrādās, šos vārdus tikpat labi var attiecināt uz ilūziju kaut kad un kaut kā piedzīvot ideālu kaifu romantiskajās attiecībās. Protams, man likās, ka šo kaifu man var iedot tikai un vienīgi vīrietis. Tātad tā ir tieši tāda atkarība no cita cilvēka, par kādu rakstā “Nākamais atskaites punkts: emocionālā skaidrība” runā Bils V. Jo vairāk es tiecos pēc šī kaifa, jo retāki bija baudas momenti un arvien lielākas ciešanas. Atzīšos, ka emocionālo plostu laikā man vairākkārt likās, ka sajukšu prātā.
Vispār plosti – tā ir mana lieta. Es biju plostu dzērāja. Kopš kāda pudeles māsa man atklāja lāpīšanās brīnumaino pieredzi, es uzcītīgi sāku trenēt spēju lietot alkoholu vairākas dienas no vietas un arvien saīsināt pauzes starp nepārtrauktas lietošanas orģijām. Beigās mans dzeršanas grafiks bija tāds, ka nodzēru nedēļu, tad nedēļu atkopos un sāku jaunu plostu. Divas nedēļas mēnesī manis nebija.
Pēdējo pusgadu savā sešu gadu skaidrībā es nodzīvoju apmēram tādā pašā emocionālo plostu un athodu režīmā. Nedēļu plostoju ciešanās un nedēļu atdzimu. Tad viss sākās no sākuma. Tieši tāpat kā ar alkoholu, beidzoties emocionālajam plostam, es katru reizi domāju, ka ar mani tā vairs nenotiks. Es baudīju skaidrās dienas un solīju sev vairs neiekrist. Bet katru reizi kaut kas notika. Parasti tas bija atraidījums (iedomāts vai īsts), kas manī izraisīja sevis žēlošanas, nepilnvērtības, aizvainojuma vai baiļu lēkmi, un mani pārņēma neprāts. Tāpat kā kādreiz, kad biju alkohola varā, es atkal kļuvu par trīcošu un izmisušu vraku. Izrādās, emocijas, kas pieejamas manā mājas aptieciņā, var būt gandrīz tikpat postošas kā veikala šmiga. Es vienmēr biju vairāk vai mazāk funkcionējoša dzērāja. Un tāda pati es biju arī emocionālajos plostos. Lai gan ir bijuši gadījumi, kad jutu, ka pie stūres man nevajadzētu sēsties (tomēr to darīju).
Pamanīju tikai vienu būtisku atšķirību starp alkohola un emocionālajiem postiem. No emocionālā plosta ir iespējams izkļūt jebkurā mirklī – pirmajā, trešajā vai septītajā dienā. Ja es patiesi meklēju Augstāko Spēku, tad piedzīvoju, ka vienā mirklī tumšie mākoņi, kas savilkušies pār manu galvu, pašķiras, un uzspīd saule, pēkšņi viss atkal ir labi, atgriežas krāsas un smaržas, un dzīvesprieks, un es redzu, ka visi baiļu bubuļi ir māņi. Alkohola plostā nekad tā nenotika. Alkohola plosts man katru reizi bija jāizdzīvo līdz tā briesmīgajam noslēgumam.
Emocionālie plosti beidzās līdz ar manu pēdējo attiecību beigām. Kopš pārdzīvoju šķiršanās sāpes un nav jaunu emocionālu trigeru, es izjūtu laikam jau to, ko sauc par dvēseles mieru. Tā ir brīnišķīga sajūta – justies drošībā, mierīgi un brīvi, turoties pie rokas savam Augstākajam Spēkam. Un nekam citam. Protams, es tāpat izjūtu dusmas, bailes, prieku un citas emocijas, tas nav konstants svētlaimīgs miers. Taču šīs emocijas atnāk un aiziet. Ja drusku aizķeras, tad lieliski palīdz Desmitais solis. Es nelietoju, es pēc iespējas ātrāk atgriežos pie saiknes ar savu Augstāko Spēku. Pirmo reizi savā skaidrībā varu teikt, ka, vismaz šobrīd, dvēseles miers man ir lielāka vērtība nekā emocionāls apsitiens – kaifs. Pirmo reizi apzinos, ka arvien lielākas un lielākas ciešanas neizbēgami sekos ne tikai alkohola kaifam, bet tās ir arī emocionālā kaifa cena. Un tomēr teikšu godīgi, ka nezinu, vai atteikšos, ja kādu dienu kāds man atkal piedāvās ielietot.
Rebeka
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.