Es nebiju kretīns, bet tagad varbūt esmu

Dzeršanas gados viņam gandrīz nebija konfliktu ar līdzcilvēkiem. Skaidrības laikā tas ir mainījies. Kāpēc tā?


Prologs

Es izvēlējos uzrunāt savu pirmo sponsoru divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš ir skots ar ļoti pamatīgu Glāzgovas akcentu, un tīri fonētiski viņa runa skan kā mūzika manām ausīm. Otrkārt, viņš bija viens no pirmajiem, kas neformālajās pēcsapulču sarunās mani iepazīstināja ar vairākām gudrām domām, kas vēlāk izrādījās visiem zināmas AA patiesības, pat klišejas. Tomēr toreiz likās, ka šim viedajam vīram uz katru manu untumu ir kāda gudra paruna kabatā.

Vienā tādā pēcsapulču sarunā pukojos, ka nevaru asociēties ar vairākiem sapulces dalībniekiem un viņu stāstīto. Mans skots uz to atbildēja ar ieteikumu, lai, klausoties AA brāļu un māsu stāstos, mēģinu meklēt līdzīgo, nevis pieķerties atšķirīgajam. Tagad zinu, ka tā ir viena no vispārzināmām AA patiesībām, bet toreiz man tā bija atklāsme. Kopš tā laika pat tad, kad klausos kādu no manas dzīves diametrāli atšķirīgu stāstu, es vienmēr meklēju kopējo, kas man ļauj asociēties un līdzpārdzīvot runātājam, un līdz šim ne reizi man nav nācies vilties kopējo līdzību atrašanā. Tomēr, skaties kā gribi, atšķirīgo pamanīt ir vieglāk.

Es nebiju kretīns

Par ko vispār ir šis stāsts?

“Vīnogas” redkolēģijas prāta vētrā izteicu vēlmi uzrakstīt rakstu, kura tēmu man bija ļoti grūti noformulēt kolēģiem. Es pat īsti nezināju, ko tieši ar šo rakstu gribu pateikt, tomēr kaut kāds velns mani dīdīja izteikties par kādu interesantu atšķirību, kuru biju pamanījis daudzu citu alkoholiķu stāstos un dalīšanās reizēs. Neesmu drošs, vai tieši šī bija tā atšķirība, par kuru toreiz pukojos savam nākamajam sponsoram, bet jau pašos pirmajos AA pieredzes mēnešos mani nelika mierā kāda šķietami neapstrīdama daudzu vecbiedru un citu alkoholiķu patiesība, kuru citi alkoholiķi telpā piekrītoši apstiprināja, ar galvas mājieniem mēmi piebalsojot runātājam. Tik bieži dzirdēju šādu vai līdzīgu tekstu: “…es biju pilnīgs kretīns un riebīgs cilvēks, pirms atnācu uz AA…” Katru reizi to dzirdot un redzot pārējo dzērāju piekrītošo reakciju, es pie sevis domāju: “Vai es arī biju pilnīgs kretīns pirms atnākšanas uz AA?”

Mana pirmā doma bija – nē! Es nebiju kretīns vai riebeklis arī savā dzerošajā laikā. Tomēr toreiz (tāpat kā tagad) es apzinājos, ka es pats, protams, nevaru spriest par sevi un varbūt dzīvoju noliegumā par saviem rakstura izgājieniem. Iespējams, es biju kretīns, tikai nevēlos to atdzīt. Nolēmu par to pārāk daudz nedomāt, jo tas, vai es esmu vai neesmu kretīns, nebija manas skaidrības prioritāte. Tā pagāja pāris gadi, līdz kādā privātā sarunā ar AA biedru atkal dzirdēju šādu tekstu: “AA programma man neļauj uzvesties kā kretīnam”. Gandrīz šķita, ka ar šiem vārdiem sarunbiedrs meklēja manī atbalstu, lai es piebalsoju: “Jā, es pilnībā tevi saprotu. Man ir tieši tāpat.” Bet es atkal nevarēju ar šādu domu asociēties un atbildēju, ka es nedomāju, ka biju kretīns arī pirms Divpadsmit soļu programmas. Mans oponents bija manī manāmi vīlies. Šķiet, viņu apbēdināja doma, ka no mums abiem viņš vienīgais ir bijis kretīns.

Protams, “kretīns” nav viennozīmīga diagnoze. Tas nav hepatīts, kurš vai nu tev ir, vai nu nav. Tomēr teju neviens no draugiem nebija no manis novērsies, kolēģi šķita priecīgi manā kompānijā, ar gandrīz visām bijušajām (izņemot vienu gadījumu) man bija labas vai neitrālas attiecības, un visi mani tuvie un tālie radi izrādīja vēlmi ar mani tikties. Ņemot to vērā, es palieku pie sava – es biju baiļu, paštaisnības un aizvainojumu apsēsts egoistisks dzērājs, bet es nebiju kretīns!

… bet tagad varbūt esmu

Kas es īsti esmu? Ja pat valsts augstākās amatpersonas samulst šā jautājuma priekšā, es nemaz nemēģināšu atbildēt uz tā dziļāko būtību. Tomēr gadu gaitā esmu nonācis pie pārliecības, ka mūsu rīcība definē mūsu personību vairāk nekā jebkas cits. Domas, pārliecība, politiskā nostāja, runa un citas personības izpausmes maz ietekmē to, kādas pēdas mēs atstājam šajā pasaulē. Tieši tas, kā es uzvedos dzerošajos gados, liek man domāt, ka reti kurš no maniem līdzcilvēkiem mani uzskatīja par kretīnu. Toreiz teju visa mana rīcība bija vērsta uz izpatikšanu, jo es gribēju (man vajadzēja) sajusties mīlētam kaut vai tikai ilūzijas līmenī. Tajā dzīvē es nevarēju atļauties darīt ko tādu, kas liktu cilvēkiem mani nīst vai atteikties ar mani tikties. Tas mani nogalinātu. Tāpēc es izpatiku, izlīdzēju, pakļāvos, nebļāvu, nevienu nesitu un centos būt draugs visiem. Ne tāpēc, ka tāda bija mana patiesā daba, bet tāpēc, ka nemācēju tikt galā ar emocijām, kuras izraisītu citu cilvēku nepatika pret mani. Tā es dzīvoju gadiem, un man šķiet, ka tieši tas bija mans lielākais iekšējais diskomforts un slimības izpausme, kuru es ārstēju dzerot… visbiežāk mājās viens.

Manas lielākās dzēruma kretīnības bija pastrādātas agras jaunības gados, tās es (un, man šķiet, arī citi) norakstīju uz puicisku stulbumu. Savus pēdējos dzeršanas gadus visbiežāk piedzēros, viens pats sēžot mājās pie datora vai vietējā dzērājkrogā ar citiem nelaimīgajiem, sūkstoties par pasaules netaisnībām un atceroties “vecos labos laikus”. Es nemēģinu apgalvot, ka biju kolosāls līdzcilvēks un vērtīgs sabiedrības loceklis – es biju skumjš, aizvainots, paštaisnības un baiļu apmākts dzērājs, kurš sabiedrībā prata labi nomaskēt savu nožēlojamo dabu. Tā bija bēdīga eksistence, bet es ļoti uzmanījos, lai cilvēki no šīs eksistences neciestu. Cik veiksmīgi vai neveiksmīgi tas man izdevās, es varbūt vēl aizvien līdz galam nenojaušu, bet mana Devītā soļa sarakstā bija tikai viens ieraksts, kurš kvalificētos kā izteikti kretīniska rīcība, un pat tā nebija kāda agresīva vai rupja uzvedība, bet gan aizbēgšana no atbildības, nezinot, kā tas iespaidos citus cilvēkus. Visas pārējās atlīdzināšanas vai atvainošanās bija diezgan ikdienišķi gadījumi, kuri varētu parādīties arī jebkura normīša personības inventarizācijas sarakstos.

Tātad dzēruma gados man nebija daudz sarautu attiecību un cilvēki, kas ar mani izvēlējās nerunāt, praktiski neeksistēja, tomēr pārsteidzoši, ka manā īsajā skaidrības laikā šādu cilvēku ir jau pāris. Kāpēc tā?

Ar pilnīgu pārliecību uz šo jautājumu atbildēt nevaru, bet man šķiet, ka AA programma ir likusi labāk saprast, kas es patiesi esmu. Tā rezultātā es mazāk kalkulēju savu rīcību, atbildes un reakcijas. Tas savukārt rada vairāk konfliktsituāciju. Un, lai arī esmu iemācījies vairāk sevi cienīt un būt atklātāks pret līdzcilvēkiem, ne vienmēr tas noved pie pozitīva kopsaucēja. Mēs, cilvēki, esam tik dažādi un lietu kārtību uztveram katrs citādāk. Kas vienam šķiet pašsaprotams, tas otram ir tumsa, un šajās domu izpratnes un pieejas atšķirību sadursmēs rodas konflikti. Visticamāk (esmu par to gandrīz drošs), ka esmu vēl tālu no patiesa miera, tāpēc šajos konfliktos es paužu nostāju, tādējādi nereti iegūstot jaunus nedraugus. Ironiski, bet šķiet, ka manas skaidrības dēļ pasaule (vai vismaz daži cilvēki) ir ieguvusi par vienu kretīnu vairāk. Tomēr man šķiet, pareizāk sakot, es ceru, ka manai personības izaugsmei tas ir nepieciešams ceļš, kurš jāiziet. Epilogs

Tikpat atrauts no pārējā stāsta kā prologs arī epilogs būs pavisam par ko citu.

Kaut kad, vidusskolas gados, manās rokās nonāca Omāra Haijāma dzejas grāmata. Mani ļoti uzrunāja šī persieša dzeja un es vairākus gadus turēju šo grāmatu rokas stiepiena attālumā. Jo īpaši viena četrrinde aizgrāba manu uzmanību. Es to iemācījos no galvas un, kad gribēju paspīdēt ar savu pseidointelektuālismu, gudri citēju saviesīgos pasākumos. Tomēr zem šīs mākslīgās izrādīšanās slēpās patiesa interese atrast mieru un pieņemt šajās rindās pausto nostāju.

Manuprāt, šī četrrinde ļoti labi sasaucās arī ar Divpadsmit soļu programmas ētiku:

Dari, ka tuvākais necieš no gudrības tavas. Savaldies arvien. Neļaujies dusmām nekad. Ja gribi tu tuvoties mūžīgam mieram, Liktenim smaidi, kas sit, bet nesit nevienam.

Es esmu tālu no patiesa dvēseles miera un garīgās atmodas, ko dod Divpadsmit soļi. Esmu tālu no man tik mīļā Omāra Haijāma četrrindes patiesībām. Un, iespējams, ka kādam es tagad esmu biežāk kretīns nekā kādreiz, kad dzēru. Bet tagad man ir skaidrāk redzams ceļš, pa kuru ejot, iespējams, es kādreiz no tiesas spēšu liktenim smaidīt, kas sit, bet nesist nevienam.

O. K.


Recent Posts

See All