Es neesmu Dievs

Divpadsmitajā solī teikts, ka atveseļošanās nav atkarīga no cilvēkiem, bet tikai no attiecībām ar Dievu. Vai tas attiecas arī uz attiecībām ar sponsoru?

Kontaktā ar Lielo grāmatu

Ja sponsors tev pateiks, ka jāēd zeme, tad ir tikai viens jautājums, ko vari uzdot – jāēd ar dakšu vai ar karoti? Šādu apgalvojumu ik pa laikam dzirdu sapulcēs. Vai es pats tam piekrītu, nezinu. Droši vien mana atbilde laika gaitā mainās. Taču man ir interesanti domāt pa šo apgalvojumu. Kas ir sponsors, kādas attiecības man jāveido ar savu sponsoru un ar saviem sponsorējamiem, vai ir kāda universālā recepte vai noteiktumi?

Pirms kāda laika pats sāku otro reizi iet cauri soļu programmai ar citu sponsoru. Tā bija atšķirīga pieredze. Jo strādājām tikai attālināti – mans sponsors dzīvo Itālijā, un es nekad neesmu viņu saticis “dzīvajā”. Soļu iešana ar viņu līdzinājās kādam kvestam – man sūta jautājumus, es meklēju atbildes Lielajā grāmatā, sūtu atpakaļ, man sūta pretī labojumus. Dažreiz starp jautājumiem bija kāds uzdevums: piemēram, piezvanīt kādam AA biedram, kuru es nepazīstu, un aprunāties ar viņu par kādu konkrētu tēmu. Un tam visam bija stingri ierobežots laiks.

Šāda pieeja man ļoti patika. Pirmkārt, es biju spiests studēt Lielo grāmatu daudz uzmanīgāk (viens no jautājumiem, piemēram, bija – cik alkoholiķu atveseļojās grāmatas sarakstīšanas laikā – uz to es nevarētu atbildēt, ja neatvērtu grāmatu un nesāktu uzmanīgi pārlasīt Priekšvārdus). Es nodibināju ciešāku kontaktu ar Lielo grāmatu. Otrkārt, mani tas ļoti disciplinēja – pazīstu sevi, un zinu, ka pretējā gadījumā bieži atliktu rakstīšanu.

Izmisums un ticība

Strādājot ar sponsoru šādā formātā, darbs ar programmu kļuva par svarīgu manas dzīves sastāvdaļu, par prioritāti: man vajadzēja katru reizi ieplānot laiku uzdevumu izpildei, es nevarēju teikt sponsoram, ka tuvāko divu dienu laikā man neatradīsies pāris stundu programmai. Jo es zinu, ko viņš man atbildētu, – tātad tu to negribi. Viņš mani arī iemācīja, ka cilvēks ir gatavs strādāt ar Divpadsmit soļiem tad, kad viņš ir izmisis, jo tad viņš ir gatavs “darīt visu” (kā rakstīts Lielajā grāmatā).

Tagad, kad atskatos uz attiecībām ar saviem sponsorējamiem, domāju, ka šī bija viena no mūsu sadarbības veiksmes vai neveiksmes atslēgām. Viens ir mana sponsorējamā izmisums. Un otrs – ticība, ja soļi palīdzēja man, tad tie var izglābt arī viņu.

Kāds sponsors es esmu?

Kad sāku sponsorēt, es centos pielāgoties saviem sponsorējamiem. Ar empātiju centos izturēties, ja cilvēks negribēja kaut ko darīt. Ja negribēja veikt Trešo soli, rakstīt Ceturto. Es mēģināju izgudrot jaunus paņēmienus, kā palīdzēt cilvēkam. Līdz sapratu, ka es ne tikai nevaru, bet arī negribu to darīt. Kādam sponsorējamam, kuram piemita izcils tirgošanās talants (kā jau daudziem alkoholiķiem, laikam) un argumentācijas spējas, es atbildēju, ka nevaru izgudrot jaunu programmu, kas būtu piemērota īpaši viņa unikālajai personībai, jo vienkārši es to nevaru izdarīt – mans uzdevums ir dalīties ar to, kas tika iedots man. Mūsu sadarbība beidzās, bet es zinu, ka pēc kāda laika viņš nonāca izmisumā (!) un sāka veiksmīgi strādāt ar citu sponsoru.

Kāds noteikti sajutīs, ka šajās rindās slēpjas mans aizvainojums. Jā, mani sponsorējamie man atnes ne tikai prieku, bet arī dusmas un aizvainojumus. Kad negrib strādāt, kad izdomā atrunas, lai kaut ko nedarītu, kad vienkārši pazūd. Bet es esmu pateicīgs par to. Jo katrs tāds aizvainojums man parāda to, kas vēl nav kārtībā ar mani. Kur es vēl neesmu gatavs svarīgākajam (un laikam – vienīgajam) mērķim – kalpot Dievam.

Katrs nākamais sponsorējamais ir mana pieredze. Jo vairāk es izvērtēju savas kļūdas, jo vairāk pārliecinos: jā, man jābūt gatavam dot savu pieredzi tālāk nesavtīgi, neegoistiski, bet no manis šajā procesā patiesībā ļoti maz kas atkarīgs. Man sanāk, ja es atceros, ka esmu tikai komunikācijas kanāls, nevis avots. Avots ir lielāks par mani, un arī šeit es nedrīkstu spēlēt Viņa lomu. Kad es kā sponsors kļūstu egoistisks, tad sev atgādinu, ka es neesmu Dievs. Un, ja agrāk šie vārdi man izklausītos pēc padošanās neveiksmes priekšā, pēc roku nolaišanas, tad tagad šis ir mans atgādinājums sev, pirms atbildu, ka esmu gatavs kļūt kādam par sponsoru.

Alkoholiķis D.