Es un mana ģimene pēc tam

Pagāja gandrīz četri manas skaidrības gadi, līdz mans bērns atzina savu bezspēcību un pieņēma Pirmo soli.

Manas smadzenes šīs tēmas nosaukumu uztver divējādi. Kad dzēru, alkohols man diktēja tādu noteikumu – vispirms ES (alkohols), bet ģimene pēc tam. Un tagad es rakstu par to, kas notiek manā ģimenē pēc tam, kad es uzsāku skaidru dzīvi. 

Tas nebija tā, kā savā alkoholiķes lepnībā biju iedomājusies es. Neviens man katru dienu neteica paldies par to, ka es – tāda varone – esmu skaidrā. Protams, novērtēja manu lēmumu, bet dzīve turpinājās. Biju iedomājusies, ka pēc manas ārstēšanās rehabilitācijas programmā, iesaistīšanās AA un soļu iešanas uzsākšanas, arī dēls, kurš cieš no šīs pašas slimības, uzreiz “labosies”. Taču ar viņu gāja arvien sliktāk. Biju cerējusi, ka vīrs, kurš arī ir alkoholiķis, bet tobrīd jau 14 gadus nedzerošs, kopā ar mani dosies uz AA sapulcēm, bet arī tas nenotika. Man visur gribējās deklarēt AA principus. Es biju tādā kā eiforijā no skaidrās dzīves un tajā pašā laikā neizpratnē par to, ka pārējie nav ar mani uz viena viļņa. To sāku apjaust, sākot iet soļus. Tad es apzinājos, cik ilgs bija mans ceļš uz atveseļošanās uzsākšanu. 

Visvairāk mani kaitināja dēla atbildes uz motivēšanu beigt lietot, ārstēties. Viņš teica: “Man patīk dzert, un es dzeršu. Tu mani nepārliecināsi. Man viss ir labi.” Tas mani tracināja tik ļoti, jo es viņā redzēju sevi, un vēl es izjutu nežēlīgu bezspēcību. Lai arī turpināju savas iedvesmojošās un motivējošās runas, skaidri zināju, ka nekas nemainīsies, kamēr viņš nepiedzīvos savu pašu tumšāko nakti pirms saullēkta. Tas, ka es biju skaidrā, nekā nebija saistīts ar viņa lēmumiem. Es ne uz ko nevarēju cerēt, tikai lūgt savu Augstāko Spēku, lai dod man dvēseles mieru pieņemt to, ko es nespēju mainīt. Kādu brīdi man tas jau sāka izdoties. Sāku pieņemt šo situāciju, vienkārši atlaidu, sapratu, ka esmu bezspēcīga, taču ļoti līdzatkarīga. Tomēr eļļu ugunī ik pa laikam ielēja mana mamma, kura mēdza uzstāt, ka man ir jārunā ar dēlu, jāpārliecina, ka dzeršana un citu vielu lietošana ne pie kā laba nenovedīs. Man kā emocionāli līdzatkarīgam cilvēkam to vien vajadzēja, lai sāktu jau atkal izjust sliktas mātes vainas apziņu. Tā tas bija līdz mirklim, kad pajautāju, vai viņai pašai, izmantojot pārliecināšanas metodes, tas izdevās ar mani? Domāju, ka toreiz viņa apvainojās, bet es to biju pateikusi un man kļuva vieglāk.

Dēla atkarības ceļš manā skaidrības laikā kļuva arvien intensīvāks. Bija nosacīti miera periodi, bet tad kā cunami nāca viens vilnis pēc otra. Reizēm es vienkārši dzīvoju autopilota režīmā. Visiem spēkiem centos izslēgt sevi no tā, kas notika ar viņu. Bija asaru naktis, bija paļaušanās miera naktis, bija naktis, kad klausījos alkohola reibumā esoša cilvēka pārmetumu un aizvainojumu plūdus un lūdzu Dievu, lai dod man iekšējo mieru. Bet brīnums, kuru varu izskaidrot tikai un vienīgi ar Augstākā Spēka palīdzību, bija tas, ka pat pašās tumšākajās naktīs man neradās vēlme remdēt savas sāpes alkoholā. Man pat dažkārt likās, ka kļūstu kā robots – nejūtīga pret šo situāciju. Domāju, ka tas bija Augstākā Spēka plāns – notrulināt manas tik ļoti ekspresīvās emocijas, lai pasargātu no tieksmes uzliesmojumiem. Lai cik tas dīvaini nebūtu, pat pašos kritiskākajos gadījumos manī kaut kur dziļi bija ticība, ka tas viss pāries, ka tas vienreiz beigsies. Pagāja gandrīz četri manas skaidrības gadi, līdz mans bērns atzina savu bezspēcību un pieņēma Pirmo soli. Es nezinu, kā būs, es ne uz ko neceru, es esmu līdzās, vienmēr būšu kā līdz šim.

Kopš dienas, kad esmu skaidrā, man vairs nav jābaidās no tā, ka ar mani nerunās, jo esmu kārtējo reizi ieradusies mājās tāda, ka nākamajā dienā neatceros, kā esmu atnākusi. Man nav jādomā, ko dzērumā esmu sarunājusi. Protams, ir strīdi, domstarpības, bet es varu atbildēt par katru savu vārdu, rīcību, es varu atvainoties, ja saprotu, ka esmu rīkojusies netaisni vai aizvainojusi vārdiski. Tas ir svarīgi maniem ģimenes locekļiem, bet vēl vairāk – man. Es varu daudz mierīgāk un strukturētāk paust savas izjūtas, runājot par lietām, kuras man nav pieņemamas vai ir aizvainojošas. Tas arī, pirmkārt, ir svarīgi man, jo es vairs nevēlos krāt aizvainojuma nastas. Dodoties ciemos, man vairs nav jādomā loģistika, kā nopirkt dzeramo un iedzert slepus, jo man jau nepietiks ar to, kas būs uz galda. Īpaši es nevarēju ciest, kad starp vienas un otras glāzes pacelšanu bija, kā man tad šķita, vesela mūžība. Man vajadzēja ātri, lai sajustu reibumu. Protams, ka manam vīram tas nepatika, jo viņš jau zināja, ar ko tas beigsies.

Tagad es izbaudu kopā būšanu skaidrā. Es varu būt jautra, ja man ir noskaņojums, varu sēdēt un klausīties, kā komunicē citi, ja nav vēlmes daudz iesaistīties. Agrāk lēmumus manā vietā pieņēma promiles asinīs, tagad – skaidrais saprāts. Manā svētku galdā goda vietā vairs nav alkohola taras, bet garšīgi ēdieni. Mani interesē galda spēles, dažādas aktivitātes, kurās es iesaistos pilnvērtīgi, nevis domādama, ak, jel, būtu labāk kāds ielējis. Braucot ceļojumos, mani interesē apmeklēt pēc iespējas vairāk apskates vietu, nevis neomā gaidīt vakaru, kad tikšu pie kādas vīna glāzes vai stiprāka dzēriena. Es vairs neesmu alkohola vergs. Priecājos, ka esmu klātesoša mamma savam jaunākajam dēlam, kāda nebiju vecākajam dēlam viņam tik nozīmīgajā vecumā.

Kopā ar mani atveseļojas visa ģimene. Tas ceļš ir uzsākts, bet visu dzīvi ejams, soli pa solim, skaidrā.

Anonīms

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.