AA biedrs stāsta par savu ceļu uz fizisko un emocionālo skaidrību.
Atceros, kā pirmajā atveseļošanās gadā biju aizbraucis uz Berlīni, uz lielo AA sanākšanu. Toreiz, redzot visus šos laimīgos, emocionālos un priecīgos cilvēkus, nodomāju – nez vai es, pirmoreiz atnākot uz AA, paliktu. Tik daudz laimīgu emociju strāvoja no šiem cilvēkiem.
Man paveicās, jo mana ienākšana AA bija mierīga, lēna. Pirmo reizi es atnācu uz Anonīmajiem alkoholiķiem, neko nezinot par šo sadraudzību. Iespējams, mana pati pirmā reize pat nebija īsta atnākšana – uz sapulci stūmos, pieturēdamies pie riteņa, pabraukt es nevarēju, biju daudzas dienas dzēris un pats nesapratu, kas ar mani notiek. Dzeršana man vairs nesagādāja nekādu prieku, tikai mokas, trauksmi, un es nevarēju apstāties. Uz ielas ievēroju reklāmu, kurā bija teikts: “Ja Tu vēlies dzert, vari turpināt, bet, ja vēlies atmest – iespējams, mēs varam Tev palīdzēt.” Mani tas ļoti uzrunāja, jo šeit nebija norādījumu – apstājies, pārtrauc –, bet gan pilnīgi brīvprātīgs aicinājums, un tas man šķita simpātiski. Es piezvanīju uz reklāmā norādīto numuru. Man atbildēja, ka pēc neilga laika pavisam netālu no manas atrašanās vietas notiks sapulce, lai es dodos turp. Es aizgāju, durvis man atvēra kāds no biedriem, sasveicinājās, apvaicājās, vai es pirmo reizi un, kārtīgāk uzmetot man skatu, jautāja, vai es esmu dzēris? Loģiski, ka esmu, es atbildēju! Kāpēc gan uz sapulci būtu jānāk, ja neesi dzēris?! Sapulcē man atļāva piedalīties, runāt nedrīkstēju, bet, ja atnākšu skaidrā, tad varēšu pilnvērtīgi piedalīties, man solīja.
Es atceros šo pirmo sapulci – cilvēki sauca sevi par atkarīgajiem vai alkoholiķiem, runāja par brīvību un citām interesantām lietām. Es sēdēju, klausījos, kabatā man bija pudele alkohola. Nodomāju – cik žēl, ka nevar klausīties, dzert un arī runāt. Nolēmu, ka atskaidrošos, atnākšu, mani taču interesē brīvība, filosofija, tad varēšu pastāstīt pareizās lietas, piesaukšu dažādu autoru citātus, izskatās, ka šie cilvēki maz ko saprot. Pēc sapulces pie manis pienāca bariņš cilvēku, aicināja nākt vēl, jo esot visi savējie, visi – alkoholiķi. Nodomāju – kādi gan viņi alkoholiķi? Labi izskatās, nav dzēruši! Vēl šie cilvēki mani mudināja nebraukt ar riteni, bet piedāvāja pavadīt, lai es droši nokļūtu mājās. Es atteicos, lēnām stūmos mājās un sajutu tādu garīgo pārdzīvojumu – mani beidzot neviens nekaunināja, man nepārmeta, bet piedāvāja atbalstu un palīdzību. Pat pati vieta, kur notika mana pirmā sapulce, man iespiedās atmiņā. Dzert turpināju vēl kādu pusgadu, bet ik pa laikam atcerējos šo sapulci vai vakarā, garām ejot, redzēju tur degam gaismu. Es gribēju tur atgriezties pie šiem dīvainajiem, laimīgajiem cilvēkiem, kuriem bija kaut kas, kā man vēl nebija.
Nākamais garīgais pārdzīvojums notika, kad kāds man tuvs kolēģis un draugs, ar kuru daudz kopā bijām dzēruši, uzjautāja: “Tu vakar dzēri?” Šis vienkāršais jautājums manī izraisīja sajūtu, ka viņš zina vairāk par mani, par manām emocijām, pašnāvības domām, iešanu naktī pēc nākamās devas, tāpēc es reaģēju dusmīgi. Viņš izvilka no kabatas zilo grāmatu, pastāstīja, ka jau kādu laiku nedzer, ir programmā un ka mēs varētu par to parunāt, ja es vēlos. Pēc darba abi kopā devāmies mājās, man līdzi bija alkohols, ko piedāvāju arī viņam. Viņš atteicās, un es nevarēju saprast, nu kā tas vispār ir iespējams! Draugs man stāstīja, kas viņam palīdz, ko viņš dara, ka ir programmā un piebilda ko būtisku: “Tu būtībā esi zaudējis šo cīņu. Tu vari vēl dzert un cīnīties, bet pats tu netiksi ar to galā. Tev ir nepieciešama palīdzība.”
Tajā laikā es dzēru katru dienu, no rīta ar grūtībām salāpījos, taču joprojām uzskatīju, ka es gan tikšu ar šo galā pats. Es neticēju, ka var citādāk, vienkārši neticēju. Turpināju iet uz tuvējo nočņiku, kurā pārdevēja uzvedās kā karaliene, lēnām pīpējot un izbaudot, kā mēs pārējie tirinādamies gaidām, kamēr viņa labvēlīgi pārdos mums alkoholu. Kādu reizi šajā veikalā bija sabojājusies kanalizācijas sistēma, viss neizturami smirdēja, bet tas neatturēja mani gaidīt šajā smakā tik ilgi, cik nepieciešams, lai tikai nopirktu dzeramo. Metafora “es esmu sūdos” man piepildījās reāli. Pat ja aptvēru, ka pagrimums ir nežēlīgs, es kā īsts alkoholiķis jau nereaģēju ar “sapratu un atzīstu”! Es turpināju dzert. Bet bija iestājies posms, kad fiziski iedzert kļuva smagi, pa naktīm kaut kur klīdu, mētājos, kauns bija sakrājies. Beigu beigās tomēr izlēmu atskaidroties un aiziet uz sapulci.
To arī izdarīju. Pirmo reizi skaidrā, bez jebkādas koķetēšanas, godīgi sapulces laikā pateicu – es esmu alkoholiķis. Kaut kas ar mani notika. Es sajutu atvieglojumu, un sākās atveseļošanās ceļš. Sapulces cilvēki mani ļoti iedvesmoja, es gaidīju sapulču dienas, steidzos uz tām un lidoju pēc tām! Kopš manas pirmās skaidrās sapulces es neesmu dzēris alkoholu un esmu ļoti pateicīgs, ka tas sākās tik viegli. Par to es esmu pateicīgs maniem sapulces cilvēkiem, kuri uzklausīja arī to, kā es sevi žēloju, brīžiem pazaudējos. Biju no dzeršanas stipri deformēts cilvēks. Esmu pateicīgs arī par to, ka, ja mēģināju manipulēt, ietekmēt, iežēlināt, tad, pacietīgi noklausoties manus stāstus, man tika atbildēts: “Klausies, varbūt tev vēl jāpadzer?” Es sapratu – nē, nē, nē, es negribu tur atpakaļ! Ar laiku sapratu, ka AA mani neviens nepierunās, neviens mani nežēlos. Jā, mani atbalstīs, ja es pats strādāšu pie tā. Mani atbalstīs tad, kad es gribēšu nedzert, gribēšu būt skaidrā. Ja es gribu dzert, ja es gribu sevi žēlot, ja es gribu palikt pie vecās dzīves un domāšanas – laimīgu ceļu! Man ļoti patika šī attieksme.
Mans skaidrības sākums šķiet viegls. Daudzi mani draugi nesaprata, kāpēc es nedzeru, jo nereti draugi jau redzēja tikai to vakara iedzeršanas pirmo daļu, pēc kuras viņi devās mājās gulēt, bet es ieklīdu vēl spēļu zālēs, mētājos apkārt un turpināju smagi dzert. Tāpēc visu manu dzeršanas postu zina un saprot tikai man līdzīgie – citi alkoholiķi. Lūk, neliels piemērs. Kādā sapulcē brālis dalījās, cik briesmīga viņam dzerošajā laikā šķitusi saules gaisma, kad, otrā rītā pamosties, kaut kur ir jādodas, bet tu esi nespējīgs, un spožā saules gaisma šo stāvokli izgaismo. Šāda neliela nianse, bet atceros arī es.
Es kā pēc būtības teicamnieks, pionieris, AA sektants uzreiz ķēros pie soļu iešanas, pēc tam sajūtu brīvību, to īsto – laimīgo –, ko arī citi apraksta sapulcēs. Un kļuvu pārliecināts, ka visu esmu sapratis! Pēc zināma laika sāku attālināties no AA, mani sāka kaitināt, ka cilvēki neiet soļus, ka sapulcēs stāsta anekdotes, nevis par savu atveseļošanos un tā tālāk. Tad sākās mana “neskaidrība”, es nedzēru, bet uzvedos līdzīgi kā dzerošajā laikā – nelietoju alkoholu, bet lietoju cilvēkus, attiecības, ēdienu, seksu, ko vien var. No rītiem man bija smaga trauksme, gandrīz vairs neredzēju atšķirību starp dzerošo un nedzerošo laiku, man bija ļoti slikti. Izrādījās, ka var nedzert, bet nebūt skaidrā, tas bija smags posms, no kura iziet man palīdzēja draugi un draudzenes, kas mani uzklausīja, bija tieši un nežēlīgi, godīgi un dalījās sapulcēs ar savu pieredzi.
Lielākais pagrieziena punkts pienāca, kad mans draugs alkoholiķis pieteicās ciemos. Savā prātā jau risināju sarunas – ja tu mani mācīsi par soļiem, man nevajag, es pats zinu… Draugs atbrauca, palūdza mani paņemt AA grāmatu, blociņu, pildspalvu… un, pirms es paspēju kaut ko iebilst, noteica: “Es zinu, ka tu visu zini.” Mēs kopā noskaitījām lūgsnu, lai Dievs ļauj mums aizmirst visu, ko es zinu par sevi, par soļiem, par programmu… un sākām lasīt grāmatu. Beidzot atzinu, ka ir aizvainojums, kas mani posta, grauj, un nevarēju patiesi būt skaidrā. Sajutu milzīgu atvieglojumu un biju ļoti pateicīgs. Es sāku atskaidroties. Soļi strādā. Šis notikums ar drauga alkoholiķa palīdzību man simbolizē to, ko sadraudzībā sauc par vienotību.
Mana alkoholiķa domāšana atkal un atkal tiecas visu redzēt tikai melnu vai baltu, kā kādreiz – piedzēries vai skaidrā. Man atkal un atkal bija jālasa teikums “mēs tiecamies drīzāk uz garīgu progresu, nekā uz garīgo pilnību” (“Anonīmie alkoholiķi”, 51. lpp.), jo man tik viegli bija pateikt – soļi nestrādā! Man šķita, ka ir tikai “soļi strādā vai nestrādā”, nav pa vidu nekā cita! Es sapratu būtisku lietu – man jāsāk izturēties pret sevi kā pret programmas progresu, nenorakt sevi, neteikt uzreiz – nestrādā! Nē, es kļūdīšos, man būs nelielas veiksmes, kaut kas izdosies. Bet nevis šī “balts-melns” attieksme. Perfekcionisms un kategoriskā attieksme man ļoti traucē, man jāsaprot, ka varu kļūdīties, izdarīt slikti citiem, tad meklēt – kā es varu labot šo kļūdu.
Mana pēdējā gada atklāsme, ka aizvainojums tiešām ir ienaidnieks numurs viens, paģiras no tā ilgst mēnešiem. Man ir nepieciešamas sapulces, lai atpazītu citu stāstītajā savu aizvainojumu. Ja aizvainojums ir atpazīts (un to es mācos arī kopā ar saviem sponsorējamajiem), tad jāraksta par to.
Iecietība un mīlestība ir mūsu vadmotīvs – lūk, vēl viena atklāsme, kas man ir svarīgākais mūsu programmā. Ja nezini, ko darīt – mīli! Es nevaru mīlēt visus, bet es varu mācīties to, ja man ir Augstākais Spēks. Mani aizvainojumi tikai īslaicīgi iedos patīkamu sajūtu, pēc tam tie mani vedīs uz emocionālo neskaidrību.
Mani līdzšinējie skaidrības gadi bija dažādi. Tie nebija viegli ne jau tāpēc, ka Dievs vainīgs vai programma, bet tāpēc, ka es esmu slims cilvēks, vienmēr tāds būšu un nereti atrodu veidu, kā apiet kaut ko, izdarīt lietas vieglākā veidā. Bet es esmu ļoti pateicīgs par šo pieredzi, tas ir mans progress un veids, kā mācos paļauties uz Augstāko Spēku. Un vēl – programma mani pamazām māca, kā mīlēt sevi caur citiem cilvēkiem.
Dmitrijs
Stāsts pierakstīts sapulcē “Maratonsapulce online”