Kā es izvēlējos savu sponsoru

AA biedri dalās, kā pieņēma svarīgo lēmumu par sponsora izvēli.



Savu pirmo sponsoru izvēlējos pretēji tam, kā es parasti izvēlos sev skolotājus, pedagogus. Parasti es to daru ar prātu, izvērtējot, cik mēs esam saderīgi, vai mūsu pasaules redzējumi sakrīt, vai šis cilvēks ir pietiekami kompetents (kā jau alkoholiķis, es gribu sev vislabāko un visgudrāko). Taču sponsoru es izvēlējos tikai un vienīgi intuitīvi. Vienkārši ieraudzīju, kaut ko sajutu un sapratu, ka šis ir mans sponsors. Un tieši tādā veidā es tiku pie visgudrākā un vislabākā sponsora. Mēs daudzās lietās nebijām līdzīgi, un tieši tas man palīdzēja visvairāk. Jo pirmais sponsors man iemācīja ļoti svarīgas lietas: atpazīt emocijas (dusmas, aizvainojumu, bailes), pieņemt tās. Ļoti maigi un uzmanīgi sponsors mani pieveda pie Trešā soļa. Esmu vienmēr pateicīgs par šo pieredzi, par pamatiem programmā. Katru reizi, kad satieku savu sponsoru, jūtu lielu pateicību un kaut kādu saikni, kas turpina pastāvēt starp mums.


Arī savu otro (pašreizējo) sponsoru izvēlējos diezgan spontāni. Kādā sapulcē redzēju, kā viņš pacietīgi un uzmanīgi izturas pret jaunatnācēju, kas online sapulcē jau bija visus nokaitinājis, jo nevarēja ieslēgt mikrofonu, pēc tam – noorientēties Lielajā grāmatā. Sajutu, ka šim cilvēkam ir miers un pazemība, un sapratu, ka es ļoti gribu viņa pieredzi. Es izstāstīju, ka esmu jau programmā, taču gribu jaunu pieredzi ar Divpadsmit soļiem.


Mūsu attiecības ir drīzāk lietišķas. Mēs neesam kļuvuši par draugiem vai ļoti tuviem cilvēkiem. Mūsu sarunas ir ļoti konkrētas un fokusētas. Taču tad, kad es sāku atvainoties sponsoram, ka mana problēma vai stāstītais neattiecas uz programmu, viņš mierīgi atbild – nav tāda jautājuma, kas neattiektos uz AA.

D.

Gāju uz sapulcēm un regulāri rāvos. Biju apnikusi un novedusi izmisumā kā sevi, tā apkārtējos. Kaut kas nestrādāja, vismaz man. Kāds no grupas biedriem, kurš bija atnācis uz pirmo AA sapulci apmēram tajā pašā laikā, kad es, un kuram bija (un joprojām ir) nepārtraukts skaidrības laiks, man ieteica – tev jāatrod sponsore un jāiet soļi! Kamēr es vēl apsvēru, vai man to vajag, kādā no lielajiem AA pasākumiem šis pats cilvēks pavisam vienkārši mani pieveda pie sievietes, kuru jau biju ievērojusi sapulcēs, un teica – lūk, varbūt jūs viena otrai varat kaut ko dot, varat iet soļus. Man neatteica. Turpmākā mēneša laikā es paspēju pavirši un egoistiski pievērsties Pirmajam solim, piedzīvot norāvienu, padoties un kā pilnīgi cits cilvēks uzsākt soļu iešanu! Mana sponsore daudzējādā ziņā bija līdzīga man – priecīgs cilvēks, kas mīlēja dzīvi un dejot, kas spēja savākt manu dzīvi saujiņā un parādīt manu stūrgalvību, egoismu un visu pārējo bardaku. Viņa spēja man iedot cerību un pacietīgi klausījās manās attiecību peripetijās, spēja mani novest emocionālās asarās tad, kad to vismazāk gaidīju! Ar lielu mīlestību un veselīgu stingrības devu kopā ar viņu izgājām soļus, kurus turpinu soļot joprojām.

Anonīma autore


Recent Posts

See All