Kam jānotiek, notiks

Šis autors vēlas iegūt gatavību pieņemt savu seksuālo dzīvi tādu, kāda tā ir.




Nesen sēdējām ar kādu draugu, mūsu sadraudzības biedru, dzērām kafiju un runājām par to, kā mums iet un ko darām, un neviļus saruna, kā tas bieži gadās, aizveda pie sieviešu un attiecību tēmas. Jautāju biedram, kā viņam šķiet – kā es izturos pret sievietēm. Iespējams, tas bija kāda mana nesena pārdzīvojuma iespaidā, bet draugs atbildēja, ka briesmīgi. Protams, no sākuma uzreiz noķēru aizvainojumu par to, kā viņš tā var pateikt un domāt par mani.


Man pašam šķiet, ka pret sievietēm lielākoties izturos laipni, ja nu vienīgi darbā kādā brīdī varu būt skarbāks, jo tas taču ir darbs. Jāsaka, ka tur man ir visgrūtāk pielietot programmas principus. Bieži vien man liekas, ka darbā es visvairāk ļaujos saviem rakstura defektiem, lai it kā izdzīvotu. Tur bieži vien dominē mana griba un Dievu lūgsnās pieminu vien tad, kad netieku galā ar kādu jautājumu vai kaut kas nenotiek pēc manas gribas. Tad, nu, lūk, es jautāju draugam, kā tas ir – briesmīgi? Lai viņš paskaidro!


Mans draugs teica, ka es sievietes visu laiku izmantoju. Tad gan es uz brīdi apklusu. Ja tā padomā, pašlaik neesmu attiecībās un bieži par to pārdzīvoju, jo man tik ļoti gribas sev blakus kādu mīlošu cilvēku, tāpēc lielākoties visā, kas saistīts ar attiecībām, ir bijusi runa par manu gribu. Kā man vajag, kad man vajag, kur un kā, un cik daudz. Ilgas attiecības man šajā skaidrībā nav bijušas, ilgākais – trīs mēneši, bet šī vēlme, seksuāla tieksme, griba, lai mani kāds mīl, nekur nepazūd. Es visu laiku dzenos kaut kam pakaļ, kādam nenotveramam burvju taurenim.


Brīžiem liekas, ka esmu tāds kā tirgū pazaudējies bērns, kurš katru sievieti uzlūko kā pazudušo māti. Likās, ka no mātes sindroma biju ticis vaļā – biju daudz izrakstījis, piedevis, ar māti uzturu, cik iespējams, normālas attiecības, jau ilgu laiku dzīvoju viens un neatkarīgs. Bet šī katras trešās sievietes uzlūkošana par liktenīgo nav beigusies un brīžiem ieved mani pilnīgā jūtu haosā. Reizēm varu iemīlēties pat vairākas reizes dienā, un mana seksuālā kapacitāte brīžiem šķiet neizmērojama. Esmu vēl jauns, bet tas man nepalīdz atrisināt šo bezgalīgo riņķa danci. Vienu esmu sapratis – es sievietes izmantoju pat tad, kad liekas, ka to nedaru un esmu jauks. Viss grozās tikai ap manu gribu.


Esmu lūdzies Dievam, lai mani atbrīvotu no seksuālās rijības un eskorta pakalpojumiem, jo es to esmu sācis darīt arī tad, kad to nemaz negribu – vienkārši ieeju šajā tieksmes tunelī un viss, nespēju apstāties tāpat kā ar dzeršanu. Bet, kārtīgi pajautājot sev, vai vēlos, lai Dievs mani atbrīvotu no šīs rijības, es saprotu, ka nevēlos vis. Man liekas – ja atbrīvošos no šīs seksuālās rijības, tad kļūšu mazvērtīgāks vīrietis. Ja neuzturēšu saraksti ar kādu sievieti vai neaicināšu uz randiņiem, tad mana vīrietība neskaitīsies. Man ir bail. Un šīs bailes reizēm vada manu dzīvi, manas darbības, reizēm viss ir pakārtots seksam – dabūt, satikties, sarakstīties. Man jālūdz Dievam, lai viņš man palīdzētu atrast vēlmi atbrīvoties no šīs rijības.

Šis attiecību modelis, kad attiecību sākumā jau domāju par to, kā tās izbeigt, ir mana vecā “es” tipiskas paliekas. Kad beidzu dzert, sākumā bija bail vispār veidot attiecības, jo bija bail, ka noteikti kādu sāpināšu, kā to biju darījis lietošanas laikā, bet nu šajā ziņā esmu ieguvis paļaušanos. Es zinu, ka man jāpieņem sevi un jālūdz pēc gatavības atdoties Augstākajam. Es kalpoju, eju uz sapulcēm, runāju ar sponsoru un, arī rakstot šo, man ir ticība, ka iegūšu mieru šī nebeidzamā skrējiena vietā. Varbūt tagad man ir jābūt vienam un varbūt man nebūs bērnu, varbūt Dievam ir cits plāns par mani – kad spēju to pieņemt, tad viss šķiet tik viegli, mierpilni un pašsaprotami. Nāks, kam būs jāatnāk.

K.


60 views0 comments

Recent Posts

See All