Karjera vai attiecības?

Ir tikai viena problēma starp visām problēmām un tikai viens atrisinājums.

Kad mans pirmais nopietnais puisis mani bildināja, es atbildēju, ka viņš ir jucis. Kādas precības? Kādi bērni? Man ir plāni! Man jāiestājas vienā no pasaules labākajām universitātēm, jākļūst par kaut ko, jātaisa karjera. Es pat uz viņu apvainojos par stāšanos man ceļā (jo es esmu alkoholiķe un man ir superspēja apvainoties), kādu laiku nerunāju, un beigās viņš man vēl lūdza piedošanu par savu egoistisko žestu. Gredzenu es tomēr paturēju. Bet ar norunu, ka tas NAV saderināšanās gredzens. 

Domāju, ka sufražistes ar mani lepotos. Man viss izdevās, kā plānots (gandrīz). Mani uzņēma universitātē, kuru izvēlējos kā plānu B, es iemācījos plostot, pabeidzu studijas ar izcilību, kļuvu par novērtētu (arī finansiāli) profesionāli. Draugu es pametu, bet gredzenu joprojām paturēju. Kas mans, tas mans.

Kad nonācu AA, man joprojām bija mana karjera (jo es biju funkcionējoša alkoholiķe). Savukārt mana laulība bija šķirta, un vēl es biju cietusi sakāvi reprodukcijas jomā. Proti, ne laulībā, ne ārpus svētās savienības man nebija izdevies tikt pie bērniem. Man bija trīsdesmit seši gadi. Kāds teiktu, ka es biju izgāzusies kā sieviete. Patiesībā, tā domāju es pati.

Tikusi skaidrā, es ķēros pie savas dzīves labošanas. Viena no lielākajām kļūdām man likās tā, ka biju pildījusi nevis sievietes misiju, bet gan vīrieša misiju. Mana problēma bija nepareiza misija! Nevis karjera, bet ģimene! Sufražistes aizšāva greizi!

Taču šoreiz mani plāni nekādi nepildījās. Attiecības vienas pēc otrām beidzās, un es pārdzīvoju arī divus spontānos abortus. Vilšanās pēc vilšanās. 

Turpretī darbā viss turpināja notikt it kā pats no sevis. Periodiski gan mēģināju pamest uzņēmumu, ko biju izveidojusi kopā ar ilggadīgiem sadarbības partneriem, jo man likās, ka profesija nav īstā, partneri mani izmanto, kolektīvs nav veselīgs, man trūkst degsmes, mērķa, motivācijas un kā tik vēl ne. Neskatoties uz to, darbs mani it kā nelaida prom. Apmeklēju kursus, lai mainītu darbības jomu – gan savā profesijā, gan pilnīgi citās. Vērsos pēc palīdzības pie karjeras konsultantes. Gaudos par savām problēmām AA sapulcēs, prasīju padomu vecbiedriem. Nekā. Mans entuziasms par kaut ko jaunu bija īslaicīgs. Bet savā vecajā darbā šad un tad izjutu gandarījumu – par to, ka man padodas, ka man ir pieredze un zināšanas, ka mani novērtē, ka mans prāts, risinot darba jautājumus, strādā kā labi ieeļļots, smalks instruments, kas pārmaiņas pēc tiek pielietots derīgi, nevis lai ģenerētu melnos scenārijus un biedētu mani. Lai gan strādāju arvien mazāk, pārsteidzošā kārtā mana finansiālā situācija joprojām ir laba. Jo mazāk dzenos pēc uzslavām un atzinības, jo vieglāk tās nāk. Bet es melotu, ja teiktu, ka esmu apmierināta ar savu darba dzīvi. Man joprojām liekas, ka mani gaida kaut kas skaistāks – tāds darbs, kad es katru rītu modīšos ar nepacietību celties un iet strādāt. 

Starp citu brīnumainā kārtā esmu nonākusi tieši tādās attiecībās, kad katru rītu mostos priecīga redzēt cilvēku, kas guļ man blakus, un piedzīvot jaunu dienu kopā ar viņu. Turklāt viņš nu jau ir mans vīrs. Kā tas notika, man nav ne jausmas. 

Kādus secinājumus te var izdarīt? Vai dzīvē var veikties tikai vienā jomā – vai nu karjera vai attiecības? Vai varbūt sieviete, kas izvēlas karjeru, ir nolemta ciešanām privātajā dzīvē? Vai es beidzot kaut ko sapratu un izdarīju pareizi privātajā dzīvē, bet darbā turpinu kāpt uz veciem grābekļiem un staigāt pa apli? Vai tomēr karjerā es visu darīju pareizi no paša sākuma? (Vai man vajadzēja atdot to gredzenu??) Es patiešām nezinu. Kā saka – kāds jautājums (cik padumjš), tāda atbilde. Taču es zinu vienu – es pati nevaru atrisināt nevienu savu problēmu. Ne dzeršanas, ne attiecību, ne darba.

Viens no AA spīkeriem Čaks Č. (Chuck C.), kurš savā ilglaicīgajā skaidrībā bija ļoti veiksmīgs un apmierināts kā karjerā, tā ģimenes dzīvē, teica, ka ir tikai viena problēma starp visām problēmām un tikai viens atrisinājums (skat. viņa runu A New Pair of Glasses, pieejama gan angliski, gan krieviski). Problēma ir tā, ka man trūkst kontakta ar Augstāko Spēku, un atrisinājums ir – meklēt apzinātu kontaktu jeb saskarsmi ar Augstāko Spēku, kā es Viņu saprotu (skat. Vienpadsmito soli). Citiem vārdiem sakot: “Bez palīdzības tas ir pāri mūsu spēkiem. Bet ir Viens, kas ir visvarens – tas ir Dievs. Kaut tagad tu viņu atrastu!” (“Anonīmie alkoholiķi”, 49. lpp.) 

Tātad, lai kāda problēma mani nomocītu, atrisinājums ir viens – uzticēt šo problēmu Augstākajam Spēkam, pārstāt par to lauzīt galvu un iet darīt kaut ko jēdzīgu, kas man konkrētajā brīdī darāms, piemēram, nomazgāt traukus. Ja nekas nespēj novērst manu uzmanību no uzmācīgām domām par problēmu, tad man jāpievēršas citam alkoholiķim, un tikmēr es būšu brīva un varēšu drusku atpūsties pati no sevis. Pēc kāda laika, īsāka vai garāka (un tas ir tikai un vienīgi Augstākā Spēka ziņā), izrādīsies, ka vai nu nekādas problēmas nav (tā bija tikai manā galvā), vai tā būs atrisinājusies pati no sevis vislabākajā veidā, kādu es pat nevarēju iedomāties, vai arī es pēkšņi skaidri zināšu, ko darīt. 

Rebeka 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.