Kas aizskarts?

Es kļūstu gatavs no kaut kā atteikties tikai tad, kad savām acīm ieraugu, ka tas “kaut kas” patiesībā ir nekas.

Es esmu aizvainots uz Jāni. Mums bija sarunāta tikšanās, viņš solīja atnākt, bet neieradās. Tāpēc es apvainojos. Tiktāl viss šķiet pašsaprotams. Lomas ir skaidras. Es, protams, esmu upuris, bet Jānis ir vainīgais. Mums taču bija sarunāts. Jānis solīja, bet neturēja vārdu. Man ir tiesības apvainoties. Citiem vārdiem, man ir iemesls Jāni tiesāt par viņa kļūdu. Es to daru. Bet nez kāpēc jūtos slikti. Kādēļ tā?

Es varu sev pajautāt, ko Jāņa rīcība (neatnākšana uz tikšanos) manī aizskar vai apdraud.

• Vai tas ir pašvērtējums? Jā, viņa vieglprātīgā izturēšanās mani pazemo. Tā apšauba vērtējumu, kuru pats par sevi esmu izveidojis. (Kas ir Andris?)

• Vai tā ir reputācija? Pieņemsim, ka Jānis neatnāca uz tikšanos, kurā piedalījās citi cilvēki. Es biju solījis šiem cilvēkiem, ka uzaicināšu Jāni, bet viņš neatnāca. Ko par mani padomās šie cilvēki? (Kā Andris izskatās no malas?)

• Vai manas ambīcijas? Pieņemsim, ka man bija nepieciešama Jāņa klātbūtne kādā sapulcē, kurā notika balsošana par man svarīgu jautājumu. Tas, ka Jānis neatnāca, nozīmēja, ka pietrūka vienas balss, lai panāktu man izdevīgu rezultātu. (Ko Andris grib panākt?)

• Vai tā ir mana drošība? Pieņemsim, ka Jānis neatnāca un man bija vienam pašam jādara kāds nepatīkams un bīstams darbs. (Ko Andris baidās pazaudēt?)

• Vai tās ir manas personiskās attiecības? Es gribētu, lai varu Jānim uzticēties. Man gribas, lai viņš man patīk un lai mums būtu patīkamas attiecības. Neierazdamies Jānis apdraud manu redzējumu par to, kādām ir jābūt manām attiecībām ar Jāni. Turklāt, iespējams, bojājas manas attiecības ar cilvēkiem, kuriem biju solījis, ka Jānis atnāks. (Ko Andris grib no attiecībām ar cilvēkiem?)

• Varbūt tās ir manas seksuālās attiecības? Iespējams, sapulcē, uz kuru Jānis neieradās, piedalījās Anna. Viņa man patīk, man ir simpātijas pret Annu. Bet es sāku izskatīties pēc muļķa Annas acīs, ja aicinu cilvēku, kurš atļaujas neierasties. Kas es par vīrieti? Man liekas, ka Annai noteikti patīk vīrieši, kuri prot panākt savu, bet es pat nevarēju panākt, ka Jānis ierodas uz tikšanos. (Ko Andris grib no intīmām attiecībām?)

• Vai tās ir manas finanses? Pieņemsim, ka Jāņa neierašanās man maksāja algas pielikumu. Bet varbūt Jānis man ir parādā naudu, kuru neatnesa. (Kā Andris mēģina rūpēties par savu materiālo labklājību?)

  
  

Kad esmu pabeidzis, es to rūpīgi izvērtēju. Pirmais, ko saskatu, ir tas, ka Jānis ir pavisam netaisns. Jānis turpina neierasties, bet es turpinu apvainoties. Dažreiz es pārmetu pats sev, ka gaidu no Jāņa neiespējamo, un kļūstu neapmierināts ar sevi. Taču, jo ilgāk turos pie uzskata, ka Jānis ir nelietis, bet es – viņa rīcības upuris, jo sliktāk man iet. Jā, uz brīdi man izdodas Jāni pārmācīt. Varbūt man sanāk Jāni nobārt vai arī pacietīgi izstāstīt, ka tā darīt nedrīkst un kā es par to jūtos. Jānis man piekrīt. Viņš sola laboties, bet tik un tā turpina neierasties. Izrādās, ka man tikai šķiet, ka esmu Jāni izmainījis. Mani triumfa brīži ir īsi.

Tad es atgriežos pie uzrakstītā, jo tajā ir manas nākotnes atslēga. Citiem vārdiem, tur ir izeja no aizvainojuma. Es pārlasu to, ko Jāņa rīcība manī aizskar. Izskatās, ka stāsts patiesībā nav par Jāni, bet par mani. Vai nav tā, ka es baidos par sevi, saviem sīkajiem plāniem un nodomiem? Vai nav tā, ka man rūp, ko citi par mani domā? Vai nav tā, ka man ir svarīgi dabūt man izdevīgu rezultātu, lai varu būt laimīgs un apmierināts ar dzīvi? Vai nav tā, ka tad, ja visi rīkotos pēc mana scenārija, es justos droši un pasargāti? Vai nav tā, ka būšu mierā ar sevi, ja panākšu, ka manas attiecības cilvēkiem ir tieši tādas, kādas esmu tās iztēlojies? Vai nav tā, ka mana labklājība ir tieši atkarīga no tā, cik naudas ir manā kontā vai kas man pieder? Un visbeidzot vai nav tā, ka problēma ir manā pašvērtējumā – ka atļaujos vērtēt sevi un citus?

Es esmu aktieris, kurš vēlas būt režisors. Esmu uzrakstījis sev lomu, kura – kā pats sev esmu iestāstījis – mani pasargās no ļauna un padarīs laimīgu. Bet, ja esmu gatavs godīgi paskatīties uz realitāti, kas ir manā acu priekšā, uzrakstīta melna uz balta, es sāku saprast, ka Jānis valda pār manu dzīvi. Patiesībā nav nemaz svarīgi, vai viņa pāridarījums ir reāls vai iedomāts. Es esmu upuris iedomām, ka būšu laimīgs un apmierināts ar dzīvi, ja man izdosies Jāni izmainīt. Vai tad es savtīgi necenšos nomenedžēt Jāņa uzvedību, Annas labvēlību, sapulces norisi, lai panāktu man vēlamo rezultātu? Jā, es vadījos pēc vislabākajiem nodomiem, taču rezultāts tik un tā bija sadursme.

Paldies Dievam, manas problēmas sakne esmu es pats. Manas ciešanas sākās manī un es esmu to pirmcēlonis. Nevis Jānis, bet es. Cik tās ir labas ziņas! Jo, ja tā nebūtu, man būtu beigas. Ja mana labklājība patiešām būtu objektīvi atkarīga no Jāņa, Annas vai citiem cilvēkiem, apstākļiem un vietām, tad man tas būtu nāves spriedums, jo nevaru mazināt savu egocentrismu, lai arī cik ļoti to gribu vai mēģinu, paļaujoties uz saviem spēkiem. Ja to varētu, kāpēc jau sen neesmu to paveicis? Varbūt problēma ir manā skatījumā, attieksmē, pieejā? Varbūt problēma ir tajā, ka es paļaujos uz savu skatījumu, attieksmi, pieeju?

Te nu es pamostos un ieraugu, ka tas bija tikai murgs un ka patiesībā esmu drošībā. Neviens man neuzbrūk, man nekas nav jāmenedžē, neviens man neko nevar atņemt. Jānim nav jāmainās. Man vairs neko no viņa nevajag, jo esmu ieraudzījis, ka man jau ir viss, kas man ir nepieciešams. 

Inventarizācijas uzdevums nav atklāt kādu dziļi noglabātu noslēpumu par mani. Tās uzdevums ir vienkārši, loģiski un uzskatāmi parādīt, ka tas, pie kā turos un visu laiku esmu uzskatījis par kaut ko reālu, patiesībā ir tukšs gaiss, nekas, rēgs, ilūzija. Varbūt visas manas problēmas patiesībā nemaz nav problēmas? Varbūt tās tikai izskatās pēc problēmām?

Aktieris, kurš spēlē Hamletu, taču nav Hamlets! Viņš ir aktieris, kurš spēlē dažādas lomas, taču būtu dīvaini, ja viņš sāktu identificēties ar katru no šīm lomām vai mēģinātu saprast, kura no tām ir viņš.

Bet es nez kāpēc vēlos saprast, kas tad es esmu! Nu tā pa īstam. Es meklēju to bēdīgi slaveno “autentisko” es, bet tas izgaist manu acu priekšā, tiklīdz man šķiet, ka esmu to notvēris. Rezultātā mani moka trauksme un viltvārža sindroms. Pārējai pasaulei es nemitīgi rādu savu skatuves tēlu, cerot, ka tas ir tas īstais Andris. Es gribu, lai cilvēki mani uztvertu tieši tādu. Es gribu baudīt zināmu reputāciju, taču sirds dziļumos jūtu, ka to neesmu pelnījis.

Bet varbūt nav tāda “patiesā” es, kurš ir kaut kur tur dziļi manī paslēpies? Varbūt tas ir banāls egoistisku ideju savārstījums, kura uzdevums ir palīdzēt man saglabāt kaut nelielu kontroles ilūziju pār sevi, apkārtējiem un pārējo pasauli? Bet, ja tāda īstā “es” nemaz nav – ja paštēls un pašvērtējums ir maldi –, tad jau sanāk tā, ka man nemaz nav jābaidās citu acīs izskatīties neīstam? Man ir daudz lomu, kuras Dievs man ir piešķīris šajā dzīves drāmā. Un katra no tām ir tikpat īsta kā visas citas. Un Dievs mani pieņem tādu, kāds es esmu – ar visu labo un slikto. Tad kāpēc es atsakos sevi pieņemt? Varbūt tāpēc, ka esmu iedomājies, ka esmu Dievs?

Andris K.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.