Kas ir mīlestība?

Gan priekos, gan bēdās – kā draudzība AA pārvēršas saiknē mūža garumā.

1983. gada 16. jūnijā, pēc tam, kad biju izmēģinājusi visu cilvēciski iespējamo, lai atbrīvotos no dzeršanas (tas ir, visu, izņemot nedzeršanu), es nometos ceļos un padevos. Es pievienojos AA. Man bija 32 gadi.

Atkal un atkal dzirdēju trīs “rekomendācijas”: 90 dienās apmeklēt 90 sapulces, atrast sponsoru un pievienoties kādai grupai. Nesapratu, kā šīs lietas varētu atturēt mani no dzeršanas, tomēr es tās izpildīju kaut vai, lai pierādītu, ka tas nedarbosies. Savas “90 dienu programmas” laikā iepazinos ar kādu alkoholiķi vārdā Kevins.

Kevins bija skaidrā nedaudz ilgāk par gadu, un pārējie grupas dalībnieki viņu ļoti cienīja. Viņš ar entuziasmu izturējās pret skaidrību. Kevins man deva cerību. Viņam bija tas, ko es vēlējos. Šķita, ka viņš bauda dzīvi bez alkohola, un mēs kļuvām par labiem draugiem. Viņš iepazīstināja mani ar citiem cilvēkiem, kuri bija skaidrā un kuri kļuva par daļu no mana atbalsta tīkla, kā arī iemācīja man, kā dzīvot katru dienu, nepaceļot glāzi. Mēs pavadījām daudz laika kopā manā pirmajā skaidrības gadā, apmeklējot sapulces, kino un citus pasākumus.

Tā bija viegla, platoniska draudzība bez jebkādām saistībām. Man nekad neienāca prātā uztvert attiecības ar Kevinu nopietni. Viņš bija par dažiem gadiem jaunāks un dzīvoja kopā ar savu mammu Geriju. Viņam nebija tādu pašu pienākumu kā man. Viņa vienīgie uzdevumi bija iet uz darbu un palikt skaidrā. Par visu pārējo rūpējās viņa mamma.

Gerija arī bija programmā un diezgan labi pazīstama AA aprindās. Viņa jau ilgu laiku bija skaidrā un sponsorēja daudzas sievietes, tostarp mani. Viņa dzīvoja kā mājsaimniece no 1950. gadiem. Viņas vīrs Džo strādāja, bet viņa – nē, un tas pilnībā apmierināja abus.

Gerijas dienas bija pilnas tālruņa zvanu no meitenēm, kuras viņa sponsorēja. Pēc vakariņām viņa posās uz AA sapulci. Viņa nekad neizgāja no mājām bez lieliska apģērba mugurā un krāšņām rotām. Džo strādāja Trentonā, Ņūdžersijā un nedēļas nogalēs atgriezās mājās. Dzīve ritēja labi, līdz kādu dienu Džo, skrienot, pēkšņi nomira no sirdslēkmes.

Gerija bija pilnīgi satriekta. Pārliecinātai, nosvērtai sievietei, kurai ikvienam bija gatava atbilde, tagad bija tikai jautājumi. “Ko es darīšu bez Džo?” viņa jautāja. “Kas par mani rūpēsies? Kā es to visu pārdzīvošu?”

Mana sirds sāpēja par šo sievieti, manu sponsori, kura nekad nebija domājusi par to, kā pašai par sevi parūpēties, jo viņai nekad tas nebija jādara. Tik tiešām ko gan viņa darītu bez Džo? Nekavējoties Kevins uzņēmās atbildību un nāca savai mammai palīgā. Viņš nevilcinoties atdeva savu algu, lai mazinātu Gerijas raizes par naudu. Viņš nolika malā savas sāpes, lai mamma varētu sērot par vienīgo vīrieti, kuru viņa jebkad bija mīlējusi. Tas bija pagrieziena punkts. Man bija iespēja redzēt, kā no bezrūpīgā zēna, kurš kopā ar mani gāja uz sapulcēm un kino, izauga spēcīgs vīrietis. Šī nesavtīgā rīcība viņam nāca tikpat viegli kā elpošana. Viņa plāni par dzīvokļa iegādi tika nekavējoties atcelti, un ieplānotais ceļojums uz Havaju salām kļuva par “kādu dienu es tur aizbraukšu”.

Ja es būtu Kevina vietā, vai es būtu rīkojusies tāpat? Ielūkojoties savas dvēseles dziļumos, kur sākas sāpes un godīgums, es domāju, ka nespētu dot tik dāsni, neizjūtot rūgtumu.

Dienu pa dienai, Gerija atguvās un atkal kļuva spēcīga. Un pēc pusotra gada, mūsu draugiem un ģimenei klātesot kā lieciniekiem, Kevins un es stāvējām pie altāra un kļuvām par vīru un sievu.

Visas mūsu laulības laikā Kevins sekoja mammas pēdās. Viņam bija dāvāta spēja palīdzēt cilvēkiem. Daudzus gadus viņš vakaru pēc vakara devās strādāt ar jaunatnācējiem, kamēr tie veica savu “90 dienu programmu”. Viņš sponsorēja gan izmisušus jaunekļus, gan vecākus vīriešus, kuri domāja, ka viņu dzīve ir beigusies. Alkoholisms nediskriminē, un arī Kevins to nedarīja. Ar saviem nenogurstošajiem pūliņiem un bezgalīgo pacietību viņš palīdzēja šiem vīriešiem atbrīvoties no atkarības, un viņi sāka dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Svinot viņu kāzas un bērnu piedzimšanas, kā arī raudot kopā ar viņiem, kad nomira kāds tuvs cilvēks. Man bija iespēja to redzēt.

Kad Gerijai apritēja 82 gadi, viņai veica divas operācijas, kas smagi ietekmēja organismu un padarīja viņu vāju un nespējīgu. Atkal Kevins trauslās mātes vajadzības izvirzīja augstāk par savējām. Citi dēli varbūt būtu viņu apmeklējuši tikai formāli, bet ne Kevins. Viņš uzticīgi apciemoja un pabaroja, kad māte bija pārāk vāja, lai paceltu dakšiņu. Viņa siltais smaids slēpa sirdssāpes, ko viņš izjuta, rūpējoties par māti, kura reiz bija rūpējusies par viņu. Viņa nomira 2013. gadā.

Ir pagājuši 38 gadi, kopš es iemīlējos savā draugā, un līdz pat šai dienai viņš turpina man mācīt, ko patiesībā nozīmē mīlestība. Paldies, AA.

Pegija C. no Beisaidas ASV

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (January 2026) Reprinted with permission. All rights reserved.  To subscribe to AA Grapevine, please visit https://www.aagrapevine.org. 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.