AA biedri dalās pieredzē, veicot Devīto soli ar vecākiem vai bērniem
Manā pieredzē Devītais solis nav izdarāms, ja tam nav pienācis īstais laiks, ja nav patiesas vēlēšanās atlīdzināt, ja es neesmu ieraudzījusi savu nodarījumu un ja es joprojām turu aizvainojumu. Visi šie apstākļi pastāvēja, kad es mēģināju veikt Devīto soli ar mammu. Sponsore teica: “Nu, vienkārši mīļi palūdz mammītei piedošanu.” Un jau pie šiem vārdiem es zināju, ka nevarēšu. Jo es tajā brīdī neizjutu ne mazāko mīļumu pret mammu, un es nejutu nožēlu. Tomēr es gribēju būt soļu teicamniece, tāpēc mēģināju. Aicināju savu Augstāko Spēku palīgā un mēģināju. Un – man burtiski aizžņaudzās kakls, un es nespēju parunāt. Atvainošanās (kur nu vēl mīļuma) vietā es sāku mammai klāstīt savus dzeršanas “varoņdarbus”, it kā mēs būtu AA sapulcē par tēmu Pirmais solis. Viņa bija šokā, lai gan centās būt saprotoša. Pavisam nesen es mammai mīļi atvainojos par vienu skaidrības laika uzbraucienu. Tas sanāca dabiski, jo manas sajūtas saskanēja ar manu nodomu atvainoties. Bet par dzeršanas laika nodarījumiem joprojām neesmu atlīdzinājusi – varbūt tāpēc, ka nodarījuma nemaz nav.
Debora
Mamma pieredzēja divus ar pusi gadus no manas skaidrības. Kad viņa nomira, es biju skaidrā, un tas man deva iespēju pavadīt viņu aizsaulē. Lai gan biju ar viņu paspējis parunāt Devītā soļa sakarā, man tomēr bija palikusi sajūta, ka darbs nav pabeigts. Kā es varu atlīdzināt visas tās sāpes, ciešanas, netaisnību, kas viņai bija jāpiedzīvo gan manas dzeršanas laikā, gan arī tad, kad jau biju skaidrā, taču turpināju dzīvot kā savtīgs kretīns? “Alkoholiķis šķērso citu dzīves, postīdams tās kā orkāns. Lūst sirdis. Jaunas attiecības mirst. Jūtas tiek izrautas ar visām saknēm. Egoisms un nesaudzīgie ieradumi uztur mājās nemieru. Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš saka, ka viņam pietiek tikai ar skaidrību, neko nav pārdomājis. (..) Ar nožēlas pilnu murmināšanu un atvainošanos vien mēs visu nenokārtosim.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 71. lpp.)
Kādu vakaru (kā vēlāk izrādījās) dažas dienas pirms mammas nāves es liku viņu gulēt. Stāvēdams guļamistabas durvīs, jau gatavs izslēgt gaismu, es dzirdēju:
“Dēliņ!”
“Jā, mammu?”
“Paldies tev par visu, ko tu manā labā dari!”
Mans darbs joprojām nav pabeigts – arī tagad, kad mammas vairs nav. Es bieži domāju, ko es vēl varu darīt, lai atlīdzinātu? Esmu rakstījis vēstules. Esmu runājis pie kapa. Reiz atcerējos, ko mamma man bija bieži teikusi (īpaši strīdu laikā, kad viss, ko viņa varēja darīt, bija raudāt par to, kā es iznīcinu pats sevi): “Vienīgais, ko gribu – lai tu dzīvo savu dzīvi.” Atceros, kā šī frāze mani mēdza kaitināt. Bet tagad es uz to paskatījos citā gaismā. Ko es varu darīt, lai atlīdzinātu? Varbūt dzīvot savu dzīvi. Turpināt mainīties. Skaidrā.
Anonīms autors
Vecāki.
Dusmas. Aizvainojumi. Asaras. Kad vienlaicīgi gribas teikt “piedod” un “ej dirst”. Kad gribas apskaut un atlīdzināt, bet nav vairs kam. Kad nav cilvēka. Kad nav vairs viņu abu. Mammas un tēta. Vēstule. Vēstule viņiem. Katram. Ar vislabāko pastnieku, ar Dievu. Un es uzliku neizrunāto uz papīra, gan dusmas, gan sāpes. Arī to, kā es tagad redzu pagātni. AA man iedeva iespēju redzēt, ka vecāki man vienmēr ir vēlējuši to labāko. Pēc savām iespējām un savām prasmēm. Mans aizvainojums bija izdomāts. Un es atlīdzinu viņiem, mācoties būt labs tēvs saviem bērniem.
Dēls.
“Skaties uz maniem darbiem un neklausies manos vārdos.”
Astoņi gadi skaidrā, un tad viņš sāka man uzticēties. Pareizāk – es biju gatavs būt viņam draugs. Visgrūtāk bija pieiet un atzīt, ka man nav bijusi taisnība – tieši par skaidrības laikā nodarīto. Tu drīksti uz mani dusmoties – tā es viņam teicu. Un mēs apskāvāmies.
Ivars
Manas attiecības ar katru no vecākiem bijušas ļoti atšķirīgas. Uzaugu šķirtā ģimenē, sākotnēji mani un vecāko pusbrāli audzināja mamma, taču mājās valdīja nemitīga trauksme, emocionālā un fiziskā vardarbība un nabadzība. Taču neviens no maniem vecākiem nedzēra. Mamma strādāja vairākos darbos, lai mūs uzturētu, un tētis mūs apciemoja reti. Tā vietā, lai viņš nāktu pie mums, es bieži viņu apciemoju baznīcā un katlumājā – viņa darba vietā.
Redzu, ka mamma ļoti gribēja mums, viņas bērniem, spožu nākotni, un likās, ka mēs viņu nemitīgi pieviļam, gan ar atzīmēm skolā, gan panākumu trūkumu. Diena, kad mans vecākais brālis beidzot atzinās, ka ir aizgājis no augstskolas, un es biju pazaudējusi mammas dāvināto rokaspulksteni, sakrita ar 11. septembra notikumiem ASV un kļuva par manu personisko 11. septembri. Tobrīd man bija 15 gadi, un tas bija pēdējais piliens, lai ik vakaru lūgtu Dievam mani atbrīvot no šīs ģimenes situācijas. Pēc pāris mēnešiem un īsas sarunas ar tēti nolēmu bēgt no mājām, lai pārceltos dzīvot pie tēta uz laukiem, kur nebija pat no krāna tekoša ūdens, toties bija miers.
Kopš tā laika manas attiecības ar mammu ir bijušas, maigi sakot, dramatiskas. Ikviena tikšanās piecu minūšu laikā pārvēršas strīdā. Kamēr dzīvoju laukos, mamma mani tā arī ne reizi neapciemoja, taču par to tikai priecājos. Taču mani vienmēr pavadīja naiva cerība šīs attiecības uzlabot, par ko neliecina tas, ka 18 gadu vecumā iesūdzēju viņu tiesā par alimentu nemaksāšanu laikā, kad dzīvoju pie tēta. Pēc tam tikšanos ar viņu varēju paciest tikai dzerošā stāvoklī. Pirms tikšanās mēdzu pamatīgi ieraut, un tad viņas dzēlīgie komentāri slīdēja man gar ausīm, vai arī bija spēks dzelt pretī, nesabrūkot asarās viņas priekšā. Nezinu, vai viņa nemanīja manu stāvokli vai izvēlējās neredzēt, jo ne reizi nedzirdēju nevienu negatīvu komentāru par manu dzēruma stāvokli. Gluži otrādi – mamma tikšanās reizēs cēla galdā grādīgos dzērienus un komentēja, ka man acīmredzot vajagot atslābināties.
Tētis uz manu aizvien straujāk pieaugošo dzeršanu noskatījās ar skumjām, taču neiejaucās. Vienreiz pēc telefonsarunas dzērumā viņš man pajautāja par dzeršanu, un kopš tā laika pārstāju tētim zvanīt dzērumā. Gadu pirms ierašanās AA viņam teicu, ka esmu kļuvusi par alkoholiķi, un tētis nemetās mani glābt vai nosodīt. Es joprojām spēju sevi finansiāli uzturēt, tāpēc materiālā ziņā viņam nenācās no manis ciest. Vienīgi mēs aizvien biežāk telefonsarunās strīdējāmies, jo nebiju viņam piedevusi to, ka pēc apprecēšanās no jauna, kad man bija 18 gadu, man vairs nebija vietas viņa mājās vai ģimenē.
Kad ieguvu skaidrību un sāku iet soļus, attiecības ar vacākiem bija lielākais klupšanas akmens. Varētu teikt, ka mans pirmais Devītais solis ar vecākiem bija eksperimentāla izgāšanās. Dzīvoju bailēs no mātes un idealizēju tēti. Tētis nemaz neļāva man sākt īstu Devītā soļa sarunu, viņš nemēdz izrādīt emocijas un arī nevēlējās neko uzklausīt, ko es respektēju. Turpināju tēti idealizēt. Līdz kādā tikšanās reizē manas skaidrības otrajā gadā zaudēju savaldīšanos, un mēs otro reizi mūžā sastrīdējāmies. Pēc strīda nerunāju ar tēti pusgadu. Uzrakstīju viņam ziņu, ka atvainojos par izvirdumu un ka man nepieciešams laiks tikt ar sevi galā. Man bija jāmainās, jāizkāpj no idealizācijas un jāveido reālas attiecības ar savu vecāku. Kopš tā laika mūsu attiecības ir dramatiski mainījušās. Tā vietā, lai uzlūkotu viņu kā maza meitene, mūsu attiecības ir kļuvušas veselīgas kā starp diviem pieaugušiem cilvēkiem. Man ir zudušas gaidas pret viņu, un tā vietā, lai izmisīgu ubagotu viņa mīlestības paliekas, mēs regulāri sazināmies, lai parunātu par kaķiem, politiku, grāmatām un dzīvi. Es novērtēju brīvību šajās attiecībās, kuras ļauju vadīt Dievam.
Saruna ar mammu bija daudz sarežģītāka. Viņa bija vīlusies, ka esmu alkoholiķe, un, kā jau paredzēju, lai gan viņa teica, ka neko nevēlas, Devītā soļa saruna sāka pārvērsties par emocionālu šantāžu. Pāris dienas pēc mūsu sarunām saņēmu dzēlīgas ziņas, kuras kā “pazemīgā alkoholiķe” mēģināju laist gar ausīm, taču jutu, ka pacietība karājas mata galā. Šādas ziņas turpinājās gadu, ķidājot manu pagātni un personību. Reizēm pēc ziņām zaudēju savaldīšanos un mēs turpinājām atgriezties nebeidzamā “tēlojam, ka viss ir labi – sastrīdamies – pāris mēnešus nerunājam” ciklā, kas vienmēr beidzās ar teatrāli mīļām ziņām no viņas, lai pēc pāris teikumiem atkal turpinātu cilāt pagātni.
Daudz par to runāju ar sponsori, turpināju rakstīt savu Ceturto soli un sarunās apšaubīju sevi, atmiņas un situācijas. Mūsu pēdējā tikšanās reizē (tā kā viņa dzīvo ārpus Latvijas, tiekamies reizi gadā) viņa uzsāka kārtējo provokāciju, cilājot ar viņu nesaistītas lietas no manas pagātnes. Atcerējos sponsores vārdus – ja atkārtoti ļauju darīt sev pāri, tad tā ir mana daļa Ceturtajā solī, kā veicinu savu aizvainojumu. Atcerējos arī to, ka Dievs mani nav radījis ciešanām. Mierīgi palūdzu viņu necilāt manu pagātni, kas viņu sadusmoja. Jutos Dieva pasargāta, un viņas dusmu izvirdums mani neaizkaitināja. Biju sasniegusi punktu, kurā biju nogurusi no šī cikla. Devos prom un pēc sarunas ar sponsori uzrakstīju mammai vēstuli, lai pārtrauktu nebeidzamo ciklu. Sponsore apstiprināja vēstules saturu, tajā nebija pārmetumu. Pēc vēstules saņemšanas mamma sadusmojās vēl vairāk. Taču tas mani nesatrauca, jo nerakstīju vēstuli, lai saņemtu no viņas kādu reakciju. Manī bija miers.
Es lūdzu mammu dot man laiku, līdzīgi kā to biju darījusi ar tēti, taču mamma turpināja rakstīt dzēlīgas ziņas, un tā vietā, lai asi reaģētu, pēc katras no tām atkāpos aizvien tālāk. Mēs vairs neuzturam kontaktus, lai gan Ziemassvētkos saņēmu no viņas pastkarti. Manī nav naida pret viņu, un jūtu dziļu pateicību par to, ko viņa darījusi manā labā. Varbūt kādreiz savā skaidrībā sasniegšu tādu miera līmeni, lai būtu viņai līdzās. Varbūt tas izklausīsies egoistiski, taču, man skaidrība un pazemība nenozīmē kļūt par paklāju. Pašcieņa ir viens no būtiskākajiem veidiem, kā varu dzīvot dzīvi skaidrā ar prieku un ilgtermiņā.
Mans patiesais Devītais solis ar vecākiem neizpaudās sarunā. Tas izpaudās manās pārmaiņās. Tas bija grūti, toties nepieciešami, jo attiecības ar maniem vecākiem ir pamatā visām pārējām attiecībām manā dzīvē. Tā vietā, lai idealizētu un ļautu sevi pazemot, tā vietā, lai turpinātu mazās meitenītes bailīgo un ilgpilno skatījumu uz saviem vecākiem, pateicoties AA programmai, manā dzīvē attiecības balstās uz vienlīdzību un atbildību. Ar “pliku skaidrību” tas nekad nebūtu izdevies. Esmu pateicīga Dievam, sadraudzībai, sponsorei un programmai par savu dzīvi skaidrībā.
Anonīma autore