Kā es kļuvu par brīvu cilvēku

Stāsts par to, kā iegūt brīvību ieslodzījumā.

Es dzēru daudz un pat nespēju iedomāties, ka šis ceļš ved uz cietumu. Kad lietoju alkoholu, bija tāda kaifa sajūta. Tas remdēja ilgas un skumjas. Man likās, ka esmu viens šajā pasaulē. Tuvinieki mani vienmēr gaidīja un mīlēja. Es devu solījumus un meloju. Man bija kauns par sevi, par savu uzvedību un darbībām. Alkohola reibumā es to vienkārši neredzēju. Neredzēju, ka nespēju apstāties un kontrolēt sevi, savu dzīvi. Par to aizdomājos tikai tad, kad saskāros ar grūtībām.

Cietums ir tumša un biedējoša vieta, ne katrs var te izdzīvot. Kad šeit nonācu, nodomāju: “Kur es esmu nokļuvis? Kāpēc man nebija labi brīvībā?” Iekšā bija tik milzīgas bailes! Īpaši pirmajās karantīnas dienās, kad aizmiedz un tev pāri pārskrien žurka. Tas ir šausmīgi. Vienkārši vairs negribas dzīvot. Es sēdēju, raudāju un nolādēju sevi. Dvēsele tik ļoti ilgojās pēc mājām. Godīgi sakot, es tik ļoti gribēju piedzerties un aizmirst visu pasaulē. Gribēju sev padarīt galu. Bet kaut kas mani apturēja: “Nedari to, vienmēr ir izeja!” Bet kur ir šī izeja?

Kā nokļuvu savā pirmajā AA sapulcē

Kad pirmo reizi atnācu uz AA sapulci, sākumā neko nespēju saprast. Tur bija daudz cilvēku. Mani mocīja jautājums: kā šie cilvēki, dzīvodami brīvībā, var tik ilgi nedzert? Es vienkārši nespēju tam noticēt. Nodomāju, ka tā ir sekta, ka viņi mums “kar makaronus uz ausīm”. Teikšu godīgi, manī bija bailes: ja nu man uzdos jautājumu? Ko par mani padomās citi?

Sākumā gribēju aiziet no šīs sapulces, domāju, ka tā ir krāpšana. Viņi visi taču dzer… Domāju pie sevis, ka man nekas nepalīdzēs. Kad viņi lasīja grāmatu, tas mani neuzrunāja, bet, kad sāka stāstīt savus dzīves stāstus, tas mani tik ļoti aizķēra, ka aizdomājos. Man kļuva kauns. Kā es varēju par viņiem tā domāt? Es taču esmu tāds pats kā viņi. Viņi ir cietuši un pārdzīvojuši tik daudz grūtību. Viņi ir slimi tāpat kā mēs. No viņiem nāca tāda enerģija, ka vienkārši pietrūka vārdu. Zināt, par ko es aizdomājos tajā sapulcē? Cik brīnišķīga var būt dzīve bez alkohola.

Pēc pirmās sapulces man radās vēlēšanās arī pašam dalīties, izstāstīt savu stāstu un palīdzēt cilvēkiem. Atceros savus pārdzīvojumus – staigāju pa kameru un domāju, kā uzdot jautājumu. Nākamajā sapulcē man atkal bija bail. Sēdēju, skatījos uz visiem un uzmanīgi klausījos. Kad pajautāja, vai kādam ir jautājumi, domāju – uzdot vai ne. Paskatījos uz vienu cilvēku, kurš mani vienmēr atbalstīja un pamudināja apmeklēt sapulces. Viņas dēļ es pateicu, ka man ir jautājums, un, kad izteicos, man kļuva tik labi! Vai zināt, kādu jautājumu es uzdevu? Kā atbrīvoties no domām par alkoholu?

Sāku ar nepacietību gaidīt sapulces un skaitīt dienas līdz tām. Kāds kaifs būt nevis kamerā,  bet sapulcē kopā ar cilvēkiem no brīvības, kuri tevi saprot. Sapulcēs ir tik daudz siltuma un prieka, tik daudz atbalsta un cerības!

Kā nonācu līdz sponsoram

Man parādījās cerība, kad sapulcē runāja par sponsorēšanu. Es aizdomājos – kāpēc gan man nepamēģināt? Tā ir mana iespēja sakārtot savu dzīvi un būt skaidrā. Bet man bija ļoti bail. Baidījos, ka man nekas nesanāks. Tomēr saņēmos un nolēmu, ka tā ir mana iespēja uz visiem laikiem pārtraukt dzert. Psiholoģe priecājās par mani, ka esmu pieņēmis nopietnu lēmumu, ka vēlos mainīties un visu labot. Man nebija ne jausmas, ko tas patiesībā nozīmēs. Bet izrādījās, ka tas ir daudz vienkāršāk, nekā biju domājis. Vajag tikai uzticēties un būt godīgam.

Sākumā bija mazliet neērti, un es kautrējos. Svešs cilvēks, kaut kāds darba plāns. Kā es varu viņam uzticēties? Ko viņš par mani padomās? Bet iekšējā balss teica: “Saņemies un dari tā, kā zini.” Godīgi teikšu, tas bija milzīgs atbalsts. Mans sponsors veltīja man tik daudz sava dārgā laika. Esmu viņam ļoti pateicīgs, ka viņš nāca man palīgā un palīdzēja man tuvoties Dievam.

Kā es sāku iepazīt AA Divpadsmit soļu programmu

Gatavojoties soļu iešanai, nespēju saprast, kas un kā notiks. Visu laiku galvā skanēja doma: “Varbūt tev, Edgar, to nemaz nevajag?”

Ilgi sēdēju un domāju, bet pēc tam vienkārši ieskatījos savā pagātnē. Salīdzināju, kāds es biju agrāk un kāds esmu tagad. Tad es ieraudzīju, līdz kam alkohols mani bija novedis – šis ceļš aizveda mani uz cietumu. Es zaudēju tuvinieku un mīļoto uzticību. Cik daudz sāpju un ļaunuma es nodarīju cilvēkiem! Cik lepns un akls es biju, cik daudz muļķību un dusmu bija manī. Ar mani bija nepatīkami komunicēt. Alkohola iespaidā es biju pavisam cits cilvēks.

Es ilgi negribēju atzīt, ka viss tiešām bija tā. Ja es atkal sākšu dzert, tas būs pasaules gals. Tas būs vienkārši ceļš atpakaļ pagātnē, atpakaļ uz cietumu. Bet es gribu dzīvot. Šodien soļi mani padara stiprāku un atbildīgāku. Stabilāku un mierīgāku. Tie māca man būt tādam, kāds es patiesībā esmu. Tie māca godīgumu un uzticību.

Edgars Š.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.