Māju sajūta

Vairs nevēlos iedomāties, ka kaut kur citur mani gaida kas labāks.


Par savu mājas grupu es saucu online grupu, uz kuru atnācu, meklējot informāciju par sapulcēm AA mājaslapā. Iepazīstoties ar piedāvājumiem, šī grupa mani uzrunāja. Ne jau tiešā veidā, bet ar pamudinājumu sirdī, ka man jāiet tieši uz šo grupu. Es uzrakstīju e-pastu un trīcošu sirdi gaidīju atbildi. Bija satraukums, bažas un domas, ka varbūt neviens neatbildēs laicīgi un tad jau būs par vēlu. Atbilde pienāca jau tās pašas dienas vakarā, un nākamajā dienā ar mani sazinājās kāda grupas dalībniece. Tas man bija liels pārsteigums, jo neko tādu es vispār negaidīju. Vakarā jau bija pirmā sapulce, kurā visi dalījās savā pieredzē. Sapratu, ka tas ir tik pazīstams un viss ir pa īstam. Protams, bija šoks, ka cilvēki runā par lietām, kuras es neatzītu pat sev, kur nu vēl citiem. Tā nu es turpināju divas reizes nedēļā apmeklēt grupu un paralēli vēl citu online grupu, jo bija vēlēšanās dzirdēt vēl. Es gan nesapratu, kādā veidā tas viss strādā un kā ir iespējams palikt skaidrā, apmeklējot sapulces. Tas man šķita liela mīkla.


Acīmredzot es beidzot biju nobriedusi ne tikai atzīt, ka man ir problēmas, bet arī vērsties pēc palīdzības, jo sapratu, ka tas, ka zinu pietiekoši daudz informācijas, man nespēj palīdzēt. Ar visiem saviem mēģinājumiem es turpināju atkal un atkal attapties turpat, kur biju. Man draudēja bankrots pašai ar sevi.


Tā es turpināju apmeklēt savu grupu un dalīties ar pārējiem. Drīz vien man no grupas atsūtīja Lielo grāmatu. No sākuma domāju – nu, kas tur sevišķs, pāris dienās izlasīšu. Tas gan prasīja vairāk laika… Bija brīži, kad grāmatu gribējās slaidi ielidināt kaktā un vairs nelasīt, bet tomēr turpināju.


Savā mājas grupā uzreiz sāku piedalīties arī sirdsapziņas sapulcēs. Kaut kā dabiski jutos piederīga šai grupai. Mājas grupā mani uzrunāja sponsore un piedāvāja palasīt grāmatu kopā. Es neatteicu. Tā sākās vēl viens posms manā dzīvē kopā ar AA un turpinās vēl joprojām. Tas man ir ļoti nozīmīgi. Es pat nevaru to pienācīgi aprakstīt, bet esmu ļoti pateicīga un iepriecināta, ka viss ir noticis tieši tā. Man pašai būtu pietrūcis drosmes spert šo soli. Es ticu, ka Augstākais Spēks atsūta tos cilvēkus, kurus mums vajag, un skolotājs ierodas tad, kad māceklis ir gatavs. Pateicoties šīm sarunām, es sāku vairāk atvērties un uzticēties, vairāk iepazīt sevi un esmu gatava turpināt šo ceļu. Lai arī joprojām ir satraukums un bažas, šķiet, ka arī man varētu palīdzēt tas pats, kas daudziem citiem. Epizodiski kontaktējos arī ar citiem cilvēkiem no sadraudzības, bet sponsors ir kaut kas īpašs. Nebūtu iedomājusies, ka manā dzīvē kaut kas tāds vispār ir iespējams. Atrašanās AA ne tikai pārsniedz manas cerības (jo faktiski tādu cerību vairs nemaz nebija, tikai doma kaut kā puslīdz normāli savākt kopā savu dzīvi), bet pārspēj arī to, ko nebija iespējams pat iedomāties.


Tā atkal pilnīgi dabiski pienāca laiks, kad sāku iesaistīties kalpošanā. Reizi nedēļā sāku vadīt sapulces un, kā izrādījās, man tas pat iepatikās. Galvenais, neuztvert neko personiski, jo ne jau manis dēļ kāds nāk vai nenāk uz sapulcēm vai runā, vai nerunā. Es iesaistījos arī kalpošanā kā grupas pārstāve ar konferenci saistītajos pasākumos. Kā parasti – man piedāvāja, un es neatteicu. Mani vakari tagad paiet AA gaisotnē un aizpilda laiku labāk nekā jebkas cits. Ne vienmēr man ir vēlēšanās iet uz sapulcēm un ne vienmēr es arī dalos, bet principā es eju. Protams, ka es neesmu absolūti pasargāta no emocionālajiem norāvieniem. No sākuma es biju pārsteigta par to, ka tie nekur nav pazuduši līdz ar manu skaidrību, bet ar laiku pieņēmu, ka viss notiek savā tempā, iet savu gaitu…


Šovasar man bija arī tāds satraucošs notikums kā pirmā tikšanās dzīvajā ar grupas biedriem. Atkal bija satraukums pirms tam un daudz emociju pēc tam, tāpat kā pēc pirmajām sapulcēm. Šī vasara būs pagājusi AA zīmē, vispār mana pirmā vasara kopā ar sadraudzību.

Es nevaru apgalvot, ka ikvienam ir nepieciešama mājas grupa, bet es neko negribu mainīt. Es vairs nevēlos iedomāties, ka kaut kur citur mani gaida, iespējams, kas labāks. Es esmu pārliecināta, ka mana nonākšana tieši šajā grupā nebija nejauša. Esmu pateicīga grupas biedriem par dalīšanos pieredzē, spēkā un cerībās, par manu kalpošanu un uzticēšanos man, par manu skaidrību. Ja man radās kādi jautājumi, tad es vienmēr varēju paprasīt padomu kādam vairāk pieredzējušam grupas biedram. Mājas grupa man ir vieta, kur māju sajuta ir klātesoša, un ļoti īpašas ir bijušas tās sapulces, pēc kurām ir sajūta, ka tās noritējušas ne tikai kopā ar grupas biedriem, bet ar reālu Augstākā klātbūtni.

Zanda