Ne meitas, ne kleitas, ne vīrs, ne autovadītāja apliecība mani nevar padarīt laimīgu.
Es lietoju alkoholu desmit gadus, līdz 24 gadu vecumam. Neesmu profesionālis un eksperts pusaudžu dzeršanas paradumos, tādēļ man grūti spriest, cik ļoti es atšķīros no parasta, vētraina pusaudža, kurš iemīlējies pankrokā, bohēmā un visās no tā izrietošajās sekās. Man šķiet, ka daži no tā izaug. Daži tie, kuri nav alkoholiķi. Tas nav mans gadījums.
Kad man bija 23 gadi, alkoholisms strauji progresēja. Es zaudēju darbu un pavadīju visu savu laiku dzerot vai meklējot līdzekļus un iespējas, lai to darītu. Manas dzerošās kompānijas kļuva arvien bīstamākas, neuzticamākas. Manai dzeršanai vienmēr bijuši raksturīgi atmiņas zudumi, ar laiku es tos sāku piedzīvot arvien biežāk un ilgāku laika posmu. Šajos atmiņas zudumu brīžos bieži nonācu dzīvībai bīstamās situācijās, es biju nobijusies, tāpēc sāku kontrolēt savu dzeršanu.
Mēģinājumi ierobežot dzeršanu pavēra ceļu narkotikām. Tajās es varēju palikt pie apziņas, bet atslēgties no realitātes, kuru bija tik grūti izturēt. Tomēr to lietošana ļoti strauji mainīja manus dzīves apstākļus. Drīz vien par dzīves centru kļuva naudas un devas medīšana. Tas bija kā darbs, tas aizņēma visu manu laiku. Es attapos lombardā, pārdodot visu, kas ir vērtīgs, es attapos, zogot veikalā, es attapos, ka mana sirdsapziņa vairs nerunā, attapos, šķirstot seksuāla rakstura sludinājumus, meklējot veidus, kā ātrāk tikt pie devas. Sirdsapziņa ierunājās trīs dienas pēc tam, kad man šķita, ka manās mājās, manu acu priekšā no pārdozēšanas nomirs cilvēks.
Todien kopā ar draugu gāju pa ielu, man kabatā bija bamslis, un mēs apstājāmies, lai to iedzertu. Mēs skaļi runājām vai strīdējāmies, bijām salietojušies un reibumā plātījāmies ar rokām. Kamēr viņš dzēra, es paskatījos pāri ielai – tur stāvēja tieši tāds pats pāris kā mēs, tikai kādus četrdesmit gadus vecāks. Viņi bija nošņurkušās drēbēs tāpat kā mēs, viņi dzēra to pašu bamsli, kuru dzērām mēs, un viņi argumentēja viens ar otru tikpat nesakarīgi, kā to darījām mēs. Atlikušo dienas daļu es domāju par viņiem. Mana vienīgā ideja līdz tam bija nomirt. Man šķita, ka tā arī notiks. Bet todien es domāju par to, ka mana dzīve šādi var ritēt vēl četrdesmit gadus. Ka es varu arī nenomirt, bet eksistēt četrdesmit gadus ar bamsli kabatā. Varbūt cietumā pa vidu pasēdēt. Varbūt kādu noslepkavot. Nākamajā dienā no rīta piecēlos un aizbraucu uz laukiem pie vecākiem lūgt palīdzību. Mamma, zinādama, ka kaut kas nav labi, bet nezinādama – kas tieši, bija teikusi, ka man palīdzēs, ja es pati gribēšu sev palīdzēt. Tie bija garākie 100 kilometri manā dzīvē, un man šķiet, ka visus šos kilometrus es biju Augstākā Spēka ieskauta. Drīz vien es nokļuvu atveseļošanās programmā un sāku dzīvot skaidrā.
Kad biju skaidrā sešus mēnešus, es iemīlējos. Vēl pēc trīs mēnešiem paliku stāvoklī. Apprecējos, kad biju skaidrā gadu un trīs mēnešus. Divus mēnešus vēlāk man piedzima meitas. “ Un tā viņi dzīvoja ilgi un laimīgi” – es domāju, ka tādas būs šī stāsta beigas.
Iemīlējos laikā, kad kopā ar sponsori veicu Ceturto soli. Drīz pēc tam es pārtraucu darbu ar programmu un nodevos mīlai. Es turpināju apmeklēt sapulces, taču drīz vien tās aizvirzījās otrajā plānā. Kad paliku stāvoklī, turpināju apmeklēt sapulces, līdz pavasarī, pāris mēnešus pirms meitu piedzimšanas, pārtraucu apmeklēt arī tās. Toreiz grūtniecības dēļ man kļuva grūti braukt uz sapulcēm Rīgā. Dzīvoju ārpus tās un biju sākusi apmeklēt sapulces vietējā pilsētā. Nezinu, kas īsti toreiz notika. Man šķita, ka kāds sapulcē nerunā tā, “kā būtu jārunā”, un nespēju pārkāpt pāri savai lepnībai, tādēļ sapulces vidū piecēlos un aizgāju, domādama, ka nekad vairs te neatgriezīšos.
Pēc septiņiem mēnešiem es tomēr atgriezos. Šo mēnešu laikā piedzima manas dvīņu meitenes. Viņas piedzima tieši mēnesi agrāk nekā plānots, tādēļ pirmo nedēļu pavadīja intensīvās terapijas nodaļā, nošķirtas no manis. Es ļoti daudz raudāju. Raudāju un raudāju, neviens man neprasīja – par ko. Un es arī nezināju, par ko es raudu. Gāju pie meitenēm ik pēc trīs stundām, nesu atslaukto pienu, tad man ļāva viņas 15 minūtes paturēt uz krūtīm. Tāds bija mans satikšanās stāsts ar manām brīnišķīgajām meitām, un tā aizritēja daži turpmākie mēneši. Mēs visas trīs ļoti daudz raudājām, man nebija izveidota nekāda atbalsta kopiena, man nebija kontakta ne ar vienu AA biedru. Bija tikai mans vīrs, kurš kā glābējs ieradās vakaros un palaida vaļīgāk neredzamo žņaugu, kurš mani smacēja nost. Man arvien biežāk radās spilgtas fantāzijas, kā es varētu padarīt sev galu. Jutos iesprostota pati sevī.
“Kā zibens no skaidrām debesīm” pēkšņi vienā dienā atcerējos, ka ir taču AA. Man bija kauns par savu lepno un augstprātīgo aiziešanu, taču izmisums un vajadzība pēc palīdzības bija stiprāka par to. Es atgriezos AA. Strauji iesaistījos kalpošanā un vēl pēc sešiem mēnešiem uzsāku darbu ar soļiem kopā ar sponsori.
Toreiz biju tādā dzīves posmā, kad man šķita, ka apģērbs un citas materiālās lietas mani padarīs laimīgu. Tomēr stāvēju pilnīgi sagrauta un nelaimīga pie sava skapja ar visām tām kleitām, kurām bija jāpadara mani laimīgu. Es biju nolēmusi iegūt autovadītāja apliecību, lai būtu vieglāk apmeklēt sapulces un menedžēt ar meitām. Vismaz tā es sev stāstīju. Nākot mājās no pirmās teorijas nodarbības, domāju par iemesliem, kāpēc man nav sponsora. Es vienmēr sev teicu, ka man tam nav laika meitu dēļ. Bet te es biju – izkārtojusi sev laiku, lai kārtotu autovadītāja apliecību. Tieši toreiz, pa ceļam uz mājām, es sapratu, ka ne meitas, ne kleitas, ne vīrs, ne autovadītāja apliecība mani nevar padarīt laimīgu. Es jutu, kā šīs “aizdares” kalpo tieši tāpat kā kalpoja alkohols, līdams manā melnajā caurumā, kurš tikai izpletās arvien lielāks, nevis sarāvās, kā es iedomājos. Es pārtraucu mācības, uzrunāju sponsori, un drīz vien sākās mans ceļojums. Tad es patiešām uzsāku atveseļošanos no alkoholisma, kas, protams, izrādījās tikai aisberga redzamā daļa.
Esmu novērojusi, ka gandrīz katrā disfunkcionālā ģimenē ir kāds, kurš izspēlē acting out lomu (izpauž apspiestas vai neapzinātas jūtas atklātā, apkārtējiem nepatīkamā uzvedībā – red.). Ģimenē, kurā piedzimu, šo lomu pildīju es. Manā tagadējā ģimenē šo lomu pilda viena no meitām. Ir dienas, un tādu ir daudz, kad mums iet karsti. Dažreiz es no viņas dzirdu “tu esi stulba mamma”, “es vispār negribu būt tava radiniece”, “es dusmošos visu mūžu, arī rīt un arī pa nakti”...
Dažreiz, kad esmu atpūtusies, veltījusi sev laiku un bijusi iejūtīga pati pret sevi, es viegli spēju būt iejūtīga arī pret meitām, spēju uzņemt meitu dusmas, spēju saskatīt, kas aiz tām slēpjas. Dažreiz pietiek ar manu klātbūtni un būšanu “šeit un tagad”. Taču būt šeit un tagad ar meitām, spēlējot, piemēram, aklās vistiņas katru dienu gadu no vietas, ir ārkārtīgi grūti. Ir viegli noslēpt savas jūtas no citiem cilvēkiem, bieži izdodas noslēpt jūtas pat pašam no sevis, taču no savām meitām jūtas noslēpt es nevaru, pat ja cenšos. Viņas mani lasa kā atvērtu grāmatu, pašas to nezinādamas. Un tas ir ļoti ievainojoši.
Attiecības ar bērniem vienmēr ir saistītas ar robežu pārkāpšanu, tādēļ tās vienmēr ir ievainojošas. Dažreiz meita mani iztracina, nokaitina līdz baltkvēlei, uzspiež uz visām tām sāpīgajām podziņām, kuras prot atrast tikai viņa, un es attopos viņas vecumā – piecos gados un reaģēju tikpat aizvainojoši, kā to dara viņa. Mani ļoti mierina vārdi, kuros minēts, ka mēs tiecamies uz garīgo progresu, nevis uz garīgo pilnību… (“Anonīmie alkoholiķi”, 51. lpp.) Iespējams, pirmos trīs gadus programmā es šīs rindas pie sevis lasīju bez vārda “nevis” un mēģināju sasniegt pilnību savā dzīvē, kas rezultējās milzīgā vainas apziņā par to, ka nespēju to sasniegt. Esmu sapratusi, ka visefektīvākais veids, kā palīdzēt meitām, ir palīdzēt sev. Tikai palīdzot sev, es spēju būt pietiekami laba mamma savām meitām.
Aisberga neredzamo daļu es aizvien turpinu iepazīt un padarīt redzamāku, apzinātāku. To man palīdz darīt mans Augstākais Spēks, manas meitas, psihoterapija un psihoterapijas grupa, kuru paralēli AA sadraudzībai apmeklēju jau vairākus gadus. Meitas reizēm jautā, ko es sapulcēs daru. Šobrīd viņas ir apmierinātas ar šādu atbildi: “Es dzeru tēju, ēdu konfektes, runāju par to, kas ir manā sirsniņā, un klausos, kas sirsniņā ir citiem”.
Mans mērķis vairs nav padarīt sevi laimīgu. Mans mērķis ir dzīvot skaidrā un piedzīvot dzīvi.
Anonīma autore