top of page

Manā tumšākajā stundā

Pēc 51 gada laulībā zaudējis sievu, viņš skaidri zināja, ko darīt un kurp doties.


2006. gada decembra izdevumā Grapevine iekļāva manu rakstu par atveseļošanos un laulību. Stāstā dalījos, kā mācījos pielietot AA soļus savā laulības un ikdienas dzīvē. Pēc mīlošā sponsora ieteikuma iemācījos, kā dot ieguldījumu laulībā un kā to nodot Dieva gādībā. Mana stāsta nosaukums bija “Kuram tā laulība galu galā pieder?”.


Ap manu pirmo gadadienu AA, 1984. gada aprīlī, mana laulība ne tikai izmainījās, tā uzplauka. Man šķita, it kā Dievs sniedz roku un pieskaras mums, pārvēršot problēmu pilno laulību par kaut ko skaistu. Es redzēju dzīvu piemēru, kā Divpadsmit soļi darbojas manā dzīvē.


Raksts noslēdzās ar to, ka es atzīmēju piecus skaidrības gadus un mēs svinam 25 laulības gadus. Mana sieva Doroteja uzstāja, ka mums tas jāatzīmē, jāiegādājas jauni gredzeni un jāatjauno laulību solījumi.


Turpmākos 25 gadus mēs gājām cauri dzīvei kopā. Piektdienu vakari kļuva par “randiņu vakariem”, jo sieva mīlēja doties uz AA spīkeru sapulcēm. 2014. gada aprīlī svinēju 30 gadus skaidrības. Tā paša gada oktobrī ar sievu svinējām 50 gadu kāzu jubileju. Vēl vienu reizi sieva vēlējās atzīmēt, iegādāties jaunus laulību gredzenus un atjaunot solījumus. Mēs tieši tā arī izdarījām.


Tolaik mēs jau bijām pensijā un ceļojām pa valsti un pasauli. Es atradu sapulces Savienoto Valstu nomalēs, Kanādas un Aļaskas attālākajos nostūros. Devos uz sapulcēm visā pasaulē, tostarp Austrālijā, Argentīnā, Vācijā un Turcijā.


2016. gadā, tikai piecas dienas pirms manas skaidrības 32. gadadienas, sieva cieta no vispārēja asinsizplūduma smadzenēs. Līdzko atpazinu, ka kaut kas nav kārtībā, ka viņa piedzīvo lēkmi, intuitīvi zināju, kas jādara. Es nekavējoties piezvanīju 911. Tad sazvanīju savu meitu. Tad sponsoru. Nākamo es sazvanīju AA draugu, kurš dzīvoja netālu, jo zināju, ka man pašam nevajag sēsties pie stūres. Paramediķi ieradās piecas minūtes pēc sākotnējā zvana. Sieva nokļuva slimnīcā nepilnu desmit minūšu laikā.


Pusstundu vēlāk ārsts man un meitai pateica, ka mums vajag vienkārši ļaut viņai iet, ļaut, lai Dievs ņem viņu pie sevis. Tie vārdi vēl joprojām skan manās ausīs... “vienkārši ļaujiet viņai iet”.


Tieši tad es nodevu savu sievu Dieva gādībai. Sponsors, meita un AA draugs bija ar mani pēdējos Dorotejas dzīves brīžos. Es nebiju viens. Sponsors apskāva un turēja mani savās rokās, kamēr es raudāju.


19. aprīlī trijos naktī, tieši manas skaidrības 32. gadadienā, Dievs paņēma manu sievu mājās. Man bija iespēja viņu noskūpstīt uz pieres un pateikties par to, ka viņa bija mana sieva 51 gadu.


Piecos no no rīta novietoju auto pie ēkas, kurā, kā zināju, sešos būs AA sapulce. Uz automašīnas priekšējā stikla novietoju mazu zīmīti ar vārdiem: “Pamodiniet mani plkst. 6.00. Man vajadzīga sapulce.” AA biedrs mani pamodināja, un es iegāju sapulcē kā atraitnis. Mīlestības un gādības pārpilnība, ko tur sajutu, bija neticama. Es nebiju viens tajā rītā.


Vēlāk par godu manai sievai bija tā saucamā “dzīves svinēšana”, un atsaucība no AA kopienas bija milzīga. Ne mirkli es nedusmojos uz Dievu. Ne mirkli es nejutos viens un ne mirkli neizjutu bailes. Man bija pateicība par 51 gadu, ko pavadījām kopā ar sievu, un es biju pateicīgs Dievam par skaidrību, ko Viņš man devis.


Divpadsmit Soļi un AA deva man dzīvi, ko es nekad nebūtu zinājis. Pat manā tumšākajā stundā Dievs un AA sadraudzība bija ar mani. Un, pateicoties AA, es nekad nebiju viens.

Čaks H., Lagūnvūda, Kalifornija

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (February, 2020). Reprinted with permission.


Recent Posts

See All

319

bottom of page