Mana apmātība

Tā bija mana apmātība – noliegt dzeršanas patieso dabu un dzīvot ilūzijā, ka alkohols ir atbalsts un palīgs manās grūtībās.

Ja man dažos vārdos jāpaskaidro, kā dzeršanas apmātība izpaudās manā dzīvē, teiktu, ka tā bija ilgstoša, stingra un absolūti neloģiska pārliecība, ka alkohols spēj uzlabot manu pašsajūtu un sniegumu nepatīkamos vai grūtos dzīves brīžos. Ja jutos nedroši pirms tikšanās ar jauniem cilvēkiem, es iedzēru, lai atraisītos un varētu iejusties. Ja jutu bailes pirms svarīgām sapulcēm darbā, iedzēru drosmei. Ja bija grūti pārdzīvot skumjas, dzēru, lai justos priecīgāka. Ja jutos nemierīga, tad dzēru, lai nomierinātos. Ar laiku nonācu pie pilnīgi stulbas domas, ka alkohols ir universāls līdzeklis gandrīz vai visās dzīves situācijas, jo mainīja manas sajūtas dažādos virzienos – gan uz augšu, gan uz leju.

Ik pa laikam manī uzzibsnīja doma, ka patiesībā jau alkohols konkrētajā situācijā neko nebija uzlabojis un pat otrādi. Piemēram, ballītēs izdarīju ko tādu, ko skaidrā nekad nedarītu. Pēc tam mani vajāja kauns un izvairījos no cilvēkiem, kas to bija redzējuši. Darba sapulcēs, pirms kurām biju iedzērusi, nācās klusēt, jo nespēju bez šļupstēšanas izrunāt vārdus, aizmirsu iepriekš teikto un baidījos, ka kāds sajutīs alkohola smaku manā izelpā. Es redzēju šīs nepatīkamās un vēlāk jau nožēlojamās sekas, bet ignorēju tās ar stulbiem attaisnojumiem: “tas nav nekas īpašs”, “citiem jau arī tā gadās, un tas ir smieklīgi”, “tā tas sanāca tikai šoreiz, bet nākošreiz tā noteikti nebūs”. Es ignorēju patiesību. Tā bija mana apmātība – noliegt dzeršanas patieso dabu un dzīvot ilūzijā, ka alkohols ir atbalsts un palīgs manās grūtībās.

Es neizbēgami nonācu tādā kā spirālē – dzeršanas laikā sastrādāto muļķību un neizdarīto darbu dēļ arvien biežāk jutos nomākta, tādēļ arvien biežāk bija iemesls iedzert, un es dzēru. Visbeidzot nonācu stāvoklī, ka gandrīz vai katrā situācijā, kad bija jādomā, ko darīt, mana pirmā doma bija – iedzer, tad jau redzēs. Vienlaikus kaut kādas saprāta atliekas man mēģināja teikt – tikai nedzer tagad, izdari, kas jādara, un tad varēs padomāt par iedzeršanu. Bet es, ilgi nedomājot, gāju uz veikalu, nopirku pudeli      un turpat dažu soļu attālumā kārtīgi iedzēru. Atceros, ka reiz mana piemājas veikala pārdevējs, kad       noliku uz letes divus kokteilīšus un divus alus, uz mani līdzjūtīgi paskatījās un pajautāja – vai tiešām vajag? Labu gribēdams, protams, jo mēs šad tad mēdzam papļāpāt, un viņam bija skumīgi redzēt, ka es dzeru aizvien vairāk un izskatos arvien nožēlojamāk. Es vienkārši samaksāju, paņēmu savas pudeles un pa ceļam uz mājām izdzēru abus kokteiļus, domās sevi lamājot par to, ka esmu tik tālu nolaidusies.

Paldies Dievam, kaut kādā brīdī tas apstājās. Biju dzērusi nedēļu no vietas, man bija drausmīga trauksme, nomāktība, pilnīgi apdullis prāts. Man palika slikti, vannas istabā izvēmos, domāju – ko darīt tālāk? Bet vienīgā doma bija – iedzer vēl, nav jau variantu. Kārtīgi iedzēru un uzreiz izvēmos otrreiz, tad ieraudzīju sevi spogulī sašķobītu seju un vēl aizvien ar pudeli rokā. Sapratu, ka man šādai variantu vairs nav – pat iedzert vairs nav variants, jo alkohols manu drausmīgo pašsajūtu vairs nespēj uzlabot, iedzerot vairs nespēju justies kaut nedaudz labāk.

Šobrīd regulāri eju uz AA sapulcēm jau vairāk kā gadu. Iknedēļas tikšanās ar citiem alkoholiķiem man ir kā enkurs un atbalsta vieta. Diezgan bieži pirms biedējošiem notikumiem, piemēram, tām pašām darba sanāksmēm, es mēdzu AA sapulcē padalīties, kas mani sagaida un kā es jūtos. Kad esmu satraucošajā notikumā, sazemējos ar domu, ka nākošajā sapulcē varēšu pastāstīt, kā man gāja un saņemt atbalstu, ka esmu izdzīvojusi grūto situāciju bez glāzītes drosmei. Un, patiesību sakot, tās situācijas realitātē nemaz nav tik trakas kā manā iztēlē. Izejot skaidrā caur situācijām, kur vajadzīga drosme, es esmu lepna par sevi un nekautrējos arī domās sevi paslavēt. It kā jau nekas īpašs, bet man kā alkoholiķei tas ir liels sasniegums pēc gadiem ilgas sevis mānīšanas, ka atbalstam man ir nepieciešams alkohols.

Dzīvojot skaidrā, dienas, protams, ir dažādas – labākas un sliktākas, bet tagad, nedzerot, es no sirds varu izdzīvot pozitīvās sajūtas, kas dzēruma trulumā nebija iespējams. Tā man ir ļoti, ļoti liela dāvana.

Anonīmā alkoholiķe

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.