Melis

Šodien es jautāju Dievam, kādam man jābūt.

Kad homoseksuāls cilvēks pirmo reizi apzinās savu orientāciju, viņš jūtas pilnībā satriekts un apkaunots, it kā dabūtu pa pirkstiem ar elektrības strāvu. Aptuveni šādu teikumu es izlasīju grāmatā par pieaugšanu, kad man bija 15 gadu. Grāmatu man iedeva vectēvs, un tie bija deviņdesmitie. Vēl grāmatā  bija rakstīts, ka homoseksuāli cilvēki ir slimi un ka šī slimība viņiem iestājusies tāpēc, ka viņi nespēja būt krietni un godprātīgi cilvēki. Lai gan vēl nebiju nobriedis cilvēks, skaidri sapratu, ka grāmatā ir uzrakstītas pilnīgas muļķības. Sapratu, jo izturējos pret vectēva dāvinātām grāmatām kā pret padomju varu – kaut ko ļoti vecu un nevajadzīgu. 

Varbūt pie vainas bija manis paša pieredze. Skaidri atceros to mirkli, kad sapratu, ka esmu gejs. Man bija 14 vai 15, skolas koncertā es stāvēju pie klavierēm un klausījos, kā mana klasesbiedrene no visas sirds (kā nu mācēja, toties ar kaislību) dziedāja dziesmu par mīlestību (tur bija vārdi – kāpēc mirst mīlestība, kāpēc tā aizlido kā putni debesīs utt.), un es pieķēru sevi pie domas, ka ar maigumu un skumjām arvien biežāk domāju par vienu puisi, ko nesen biju iepazinis dejošanas nodarbībās. Klasesbiedrene turpināja dziedāt par mirušām jūtām un nevaldāmiem putniem, kad es sapratu, ka esmu iemīlējies un ka esmu gejs. 

Šī apziņa bija drīzāk patīkama un skaista. Nekādas elektrības pa pirkstiem nebija. Nekāda kauna un šoka. Gluži otrādi. Es smaidīju, jo man patika tas, ko es sapratu. Pirms tam man patika meitenes, biju arī kādas četras reizes nopietni un uz visu mūžu iemīlējies. Un man nešķita, ka sāks notikt kaut kas slikts, ja tagad manā galvā dzīvos puisis, kas man patīk tik ļoti, ka gribu viņam līdzināties. Tas bija skaisti. Skaisti bija arī glabāt šo noslēpumu. Deviņdesmitajos pateikt kādam skolā, pat vistuvākajiem draugiem, ka esi gejs, nozīmēja ļoti riskēt. Es biju pārliecināts, ka mani izsmies. Pateikt vecākiem – par to nevarēja būt ne runas. Tēva nicinošie komentāri par homoseksuāliem cilvēkiem katru reizi, kad viņus rādīja pa televizoru, mani iemācīja, ka par to labāk klusēt. 

Es ātri iemācījos dzīvot šajā dualitātē. Mani noslēpumi un sapņi, skaistā un trauslā iekšējā pasaule. Un realitāte, kurā vajadzēja izlikties, slēpties un tēlot to, kas es neesmu. Divas dažādas pasaules. Tagad, kad par to domāju, mani pārsteidz ne tas, cik ātri es iemācījos izlikties un pielāgoties, bet tas, cik ātri man tas sāka šķist normāli. Man nekad jaunībā neienāca prātā, ka es varu būt es pats. Biju pārliecināts, ka viss ir kārtībā un man jau nav grūti tēlot un melot. Un galu galā homoseksuāla cilvēka pienākums ir slēpties, lai nekaitinātu citus, normālus cilvēkus. 

Šī pārliecība tik dziļi iesakņojās manī kā absolūta norma, ka pat psihoterapeite (kuru sāku apmeklēt 30 gadu vecumā) nevarēja man ieskaidrot, ka nepārtraukti melot par sevi pat vistuvākajiem cilvēkiem ir, mazākais, nogurdinoši. Ir, ir nogurdinoši – māju es ar galvu, bet vai tad dzīve nav domāta tam, lai nesarūgtinātu citus cilvēkus? 

Šis konflikts starp manu iekšējo pasauli, manām ilūzijām un realitāti kļuva arvien lielāks un skarbāks. Dažreiz šī atšķirība bija tik nepanesama, ka palīdzēt man varēja tikai daudz alkohola, kas ļāva nebūt kontaktā ar reālo pasauli. Plaisa auga, alkohola apjomi un depresija arī. Līdz es nonācu Anonīmajos alkoholiķos, kur sākās mana atveseļošanās. 

Skaidrības sākumā nokļuvu kādā vācu sapulcē, kas bija domātā LGBT cilvēkiem. Es biju ļoti skeptisks un negribēju tur iet. Pirmkārt, biju pārliecināts, ka ieraudzīšu daudz geju un lesbiešu, kas sūdzēsies par grūtu dzīvi, kur viņus neviens nemīl un nepieņem, bet es negribēju personificēties ar upuriem. Otrkārt, es ticēju, ka visi alkoholiķi kaut kādā ziņā ir vienādi – arī heteroseksuālie cilvēki, ja viņi ir alkoholiķi, dzīvo dubulto dzīvi, un, tāpat kā es, negrib kontaktēties ar realitāti. 

Protams, kā jau jebkurā sapulcē, bija gan sūdzības par dzīvi, gan atveseļošanās stāsti. Taču mani ļoti pārsteidza kāda geja dalīšanās, ka visa viņa jaunība bija veltīta tam, lai veiksmīgi izliktos un melotu par sevi apkārtējiem un baidītos, lai viņu neatmasko. Melot. Un baidīties. Tātad sanāk, ka pusi no dzīves esmu pavadījis, visiem melojot un no visiem baidoties? Vai tad tā nebija glābšanās? Citu glābšana no sevis? Pašaizsardzība? 

Melošana. Bailes. 

Kā ar elektrības strāvu pa pirkstiem. Šoreiz gan. Jo es biju tik ļoti pieradis, ka šādi uzvesties ir normāli, izdomāju skaistas motivācijas tam, ko daru (negribu sarūgtināt citus, negribu liekas problēmas mūsu attiecībās, gribu pasargāt no patiesības utt.), ka man bija īsts šoks ieraudzīt un uzzināt, ka tas nemaz nav normāli. 

Pēc tam sākās darbs ar Divpadsmit soļiem. Ceturtajā un Piektajā solī es vēl skaidrāk varēju ieraudzīt savu patieso dabu. Izrādījās, es biju nobijies melis. Jo gribēju izpatikt, gribēju savtīgi dabūt no cilvēkiem to, ko man vajag, biju negodīgs pat pats ar sevi savos īstajos motīvos, baidījos būt tāds, kādu mani radījis Dievs. 

Mans sponsors saka, ka īsta garīgā izaugsme notiek tikai tad, kad pamanām savas kļūdas un labojam tās. Jo to gribas darīt vismazāk. Tas mani iedrošina arvien biežāk jautāt savam Augstākajam Spēkam, lai parāda, kādam man – pēc Viņa gribas – šodien jābūt. Jo šodien man nav jākļūst ne par vienu citu. 

D. 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.