Dārgas automašīnas, liela māja, izsmalcināti uzvalki... kāpēc viņš jutās tik nelaimīgs, būdams 10 gadus skaidrā?
Man bija 23, kad 1984. gadā nonācu AA. Es biju salauzts un apmaldījies cilvēks. Deviņus gadus biju pavadījis smagā alkoholismā. Divas reizes mani izmeta no koledžas. Man nebija darba, un es biju sēdējis cietumā. Mani meli un nemitīgās neveiksmes bija pārlieku smaga nasta manai ģimenei.
Kad man bija 19 gadi, tēvs no manis attālinājās un zvanīja tikai reizi gadā manā dzimšanas dienā. Māte iesaistījās vairāk, bet viņa man neuzticējās. Visi mani “draugi”, tāpat kā es, bija jaunieši ar alkohola problēmām, kuriem dzīvē neveicās. Es jutos vientuļš un ļoti izmisis. Biju sasniedzis savu zemāko punktu.
Man palaimējās, ka uzsāku skaidrību koledžas kopienā. Biju izlūdzies, ka mani uzņem atpakaļ universitātē, no kuras biju izmests pirms gada. Pirmajā AA sapulcē mani iepazīstināja ar universitātes AA kopienu, kas bija ļoti spēcīga. Mans sponsors bija profesors, un daudzi studenti, universitātes darbinieki un pasniedzēji aktīvi atveseļojās. Mēs kopā gājām uz sapulcēm, kopā izklaidējāmies un apmeklējām skaidrības ballītes. Kopā mēs bijām stipri. Es gandrīz katru dienu apmeklēju sapulces un kopā ar savu sponsoru strādāju ar soļiem. Tas bija spēcīgs atveseļošanās sākums, par ko esmu ļoti pateicīgs.
25 gadu vecumā, būdams divus gadus skaidrā, es veiksmīgi pabeidzu studijas. Man bija liels gods strādāt dažādās valsts daļās. Vispirms es strādāju Adirondaka kalnos Ņujorkā un pēc tam savā dzimtajā štatā Viskonsinā. Es piedzīvoju savas dzīves skaistāko laiku. Biju jauns, skaidrā un aktīvs AA biedrs. Apmeklēju četras vai piecas sapulces nedēļā. Man bija skaidrības draugi, un es apmeklēju skaidrības ballītes, kas bija ļoti aizraujoša manas atveseļošanās daļa. Būdams 30 gadus vecs profesionālis ar AA bāzi, es biju īpaši svētīts ar sponsoru – vecbiedru, kurš bija vieduma un mīlestības pilns.
Pārkāpis trīsdesmitgadnieka slieksni, satiku savu sapņu sievieti. Es biju skaidrā septiņus gadus un biju emocionāli un garīgi noturīgs. Viņa nav alkoholiķe. Es domāju, ka viņa jau piedzima emocionāli stabila. Mums sakrīt ētikas un morāles principi, mums ir daudz vienādu ieradumu un vienādu sapņu. Mēs viens otru papildinām un esam ārkārtīgi saderīgi. Mūsu laulība (nu jau 24 gadus) ir otra lielākā svētība manā skaidrajā dzīvē. Gadu gaitā mūsu ģimene tika svētīta ar bērniem, un tagad mēs esam pieci.
Nezinu, kad tieši, bet kaut kad pa vidu manam 20 gadu atveseļošanās periodam, man sāka mainīties prioritātes. Es daudz ceļoju un biju aizņemts ar ģimeni un karjeru. Sāku mazāk apmeklēt sapulces un arvien mazāk kontaktējos ar AA draugiem. No četrām sapulcēm nedēļā es pārgāju uz trim vai divām un tad – uz vienu reizi nedēļā, kad varēju to iespiest savā saspringtajā grafikā.
Reti satiku vai zvanīju savam sponsoram. Drīz vien mani sponsorējamie attālinājās, tāpat kā mani draugi. Es ierados piecas minūtes pirms sapulces sākuma un aizgāju tieši tad, kad tā bija beigusies. Lai gan pazinu daudz AA cilvēku, es ar viņiem vairs nepavadīju laiku kopā. Būdams Anonīmajos alkoholiķos, es biju viens.
Mani rakstura trūkumi sāka kļūt par manu būtību. Mana godīgā vēlme nopelnīt naudu pārvērtās alkatībā. Pateicība par to, ka esmu veiksmīgs, pārvērtās augstprātībā. Tāpēc, ka kļuvu augstprātīgs, mana neapmierinātība, kad lietas nenotika pēc mana prāta, pārvērtās dusmās un niknumā. Bieži izgāzu dusmas gan darbā, gan mājās sievas un bērnu klātbūtnē. Tērēju daudz naudas mantiskajām vērtībām un priekšmetiem. Man bija dārgas automašīnas, liela māja, izsmalcināti uzvalki, bet iekšēji biju nelaimīgs. Es mēģināju nopirkt sev laimi, pērkot vēl vairāk lietu, bet tas nedarbojās. Biju vientuļš, apmaldījies un nelaimīgs.
Profesionālajā dzīvē man apkārt vienmēr ir bijis alkohols. Tā ir daļa no manas darba vides. Tomēr man vienmēr ir izdevies samazināt laiku, ko pavadu pieņemšanās, uzturoties tur tikai tad, kad tas patiešām ir nepieciešams. Tāpēc, ka biju kļuvis pavisam nomākts, vīna un šampanieša glāzes sāka izskatīties arvien pievilcīgākas un pievilcīgākas. Blēdīgās domas par “tikai vienu” no retām parādībām sāka pāraugt arvien biežākās. Par laimi, es nekad nepakļāvos kārdinājumam un neizdzēru pirmo glāzīti, taču doma par norāvienu sāka mani patiešām biedēt. Biju nonācis nepatikšanās. Jutos tā, it kā atkal būtu sasniedzis zemāko punktu.
Kādu vakaru es devos uz savu mājas grupu, un mans draugs Bils runāja no tribīnes. Kad Bils runā no tribīnes, viņam piemīt spēja būt ārkārtīgi godīgam. Viņš stāsta visu, kā ir, un dažreiz viņš raud, kad spīkerē. Un tieši tā notika tajā vakarā. Bils bija patiesi godīgs par to, kas notiek viņa dzīvē, un daļu sava stāsta viņš raudāja. Tajā vakarā viņš mani aizkustināja.
Nākamajā dienā es piezvanīju Bilam. Pirmo reizi apmēram piecu gadu laikā es laidu visu, kas sakrājies, ārā. Biju brutāli atklāts par to, kas ar mani notiek un kur mani ir noveduši mani rakstura trūkumi. Teicu Bilam, ka esmu ļoti nobijies. Tajā dienā viņš kļuva par manu pagaidu sponsoru. Es biju skaidrā 29 gadus, un man bija pagaidu sponsors, kuram man bija jāzvana katru dienu turpmākās 30 dienas. Tā bija pazemības mācībstunda, bet tas bija tieši tas, kas man vajadzīgs.
Ar Bilu mēs atkal sākām strādāt ar soļiem. Kopā ar Bilu no jauna izpildīju Ceturto un Piekto soli un cītīgi strādāju ar pārējiem soļiem līdz pat Divpadsmitajam. Godīgi sakot, es nekad iepriekš nebiju praktizējis Sesto un Septīto soli.
Sestajā solī vārds “visas” šķita tik biedējošs. Lasot literatūru un daudzas stundas diskutējot ar Bilu, sapratu, ka Sesto un Septīto soli varu veikt ik dienu. Patiesībā es tagad katru dienu skaitu Septītā soļa lūgšanu kā personīgu vienošanos starp mani un manu Augstāko Spēku.
Iespējams, lielākās pārmaiņas manā atveseļošanās procesā šobrīd ir tas, ka katru dienu pavadu diezgan daudz laika pie Desmitā, Vienpadsmitā un Divpadsmitā soļa. Vienpadsmitajam solim no rīta parasti atvēlu aptuveni 30 minūtes. Katru vakaru cenšos veikt Desmitā soļa inventarizāciju. Divpadsmitais solis ir kļuvis par lielu daļu no manas dzīves, un es atkal sveicinu viesus un jaunatnācējus katrā sapulcē.
Man ir bijis liels gods sponsorēt vairākus vīriešus no viņu agrās skaidrības līdz vairāku gadu atveseļošanās stāžam. Man ļoti patīk vārdi, kas rakstīti mūsu Lielajā grāmatā: “Dzīvei radīsies jauna jēga. Redzēt, kā cilvēki atveseļojas, kā viņi savukārt palīdz citiem, kā viņi vairs nejūtas vientuļi.” ("Anonīmie alkoholiķi", 76. lpp.) Tagad tie ir piepildījušies manā dzīvē.
Un kā ar laulību un karjeru? Abas šīs jomas ir mainījušās uz labo pusi. Esmu iemācījies, ka man katru dienu mājās un darbavietā jāpraktizē atveseļošanās principi. Kad es kalpoju mājās, atveseļošanās procesā, darbā un ikdienas saskarsmē, es esmu labāks cilvēks. Man joprojām ir laba māja un laba automašīna, bet tagad lielāko uzmanības daļu es veltu palīdzībai citiem. Laimes sajūtu man sniedz palīdzība citiem, nevis tas, kas man ir vai ko es varētu iegādāties nākamo.
Man ir 57 gadi, un pagājušajā gadā es nosvinēju 34 gadus skaidrā. Es no jauna esmu pateicīgs, ka AA man ir devuši laiku un telpu emocionālajai un garīgajai izaugsmei. Uzskatu, ka man vajadzēja vēlreiz sasniegt šo emocionālo dibenu, lai ar mani notiktu ievērojama garīga izaugsme. Neviens mani nekad nav nosodījis par to, ka biju attālinājies no sapulcēm. Viņi vienkārši laipni uzņēma mani atpakaļ aktīvajā AA vidū. Un ceru, ka tur es arī palikšu.
Dens B., Šorvuda, Viskonsina
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (October, 2023). Reprinted with permission.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments