Alkohola neprāta pilna dzīve viņam vairs nelikās nekas neierasts – atkal jauns bedres dibens, apņemšanās to neatkārtot, bet jau pēc mēneša nākamais plosts un atkačka. Pēc mēneša atkal viens, pēc vēl viena – nākošais.
Nesen vēl vienu reizi noskatījos 1989. gada filmu “My Name is Bill W” par AA pirmsākumiem un piefiksēju, ka atkal domāju par to, cik pilnīgs pretstats Bilam esmu. Es, neprecēts džeks no Rietumeiropas, dzīvoju 21. gadsimta divdesmitajos – kas man varētu būt kopīgs ar akciju biržas mākleri, Pirmā pasaules kara veterānu, kurš 20. gadsimta sākumā un vidū dzīvojis ASV? Vispār tā laikam ir vēl viena manas atkarīgā domāšanas iezīme – nemitīgi censties pārliecināt sevi, ka esmu atšķirīgs no citiem, ka esmu viens pats pret apkārtējo pasauli, kas parasti ir bīstama, draudīga un grib man nodarīt pāri. Bet par līdzībām ar Bilu. Izlasot un nu jau vairākkārt pārlasot mūsu Lielo grāmatu, turpinu saprast, cik pārsteidzoši daudz to ir. Pat ne tik daudz tajā, ka es tāpat kā Bils esmu alkoholiķis, kuram, iedzerot kaut vienu alkohola devu, pilnībā pazūd bremzes, bet vairāk domāšanas brāķos un emociju novirzēs, kas man dzīves vešanu skaidrā un tās vadīšanu vien ar saviem spēkiem padarīja par konstantām ciešanām.
Lai arī esmu no salīdzinoši mazas pilsētas, kur lielākā daļa iedzīvotāju cits citu pazina un izrādīja mazpilsētas ļaudīm raksturīgo atvērtību, kopš sevi atceros, vienmēr jutos svešs, neiederīgs un nobijies no visiem un visa. Man joprojām liekas dīvaini, ka mani vecāki ir saprātīgi, nosvērti, inteliģenti cilvēki, kas praktiski nedzer vispār. Līdz pat šodienai nekad ne viņus, ne savu brāli neesmu redzējis izteiktā reibumā. Vēl vairāk – esmu dzirdējis brāli un mammu sakām, ka viņiem nepatīk tā sajūta, kad “iegriež”... emm, ko? Tieši tad tikai sākas pats labums. Es arī diezgan agri sapratu, ka man ir bail no cilvēkiem, ka apkārtējie neuztver lietas un dzīvi kopumā tik nopietni un traģiski sāpīgi kā es. Tam pa virsu arī apziņa, ka man ir diezgan izteikta sociofobija, jo es jutu (un patiesībā lielākoties vēl joprojām jūtu) paralizējošas bailes no publiskas uzstāšanās, no cilvēku pūļiem un no komunikācijas ar nepazīstamiem cilvēkiem. Tas man vienmēr lika justies nevērtīgam, trūkumainam un nīst sevi.
Sapulcēs esmu dzirdējis nedzerošus alkoholiķus sakām, ka alkohols viņiem izglāba dzīvību, un, dīvaini to atzīt, bet tā pavisam noteikti bija ar mani, jo visām manām bailēm dzeršana bija ļoti efektīvs risinājums. Daži malki, pāris minūtes, un bailes pilnībā pagaist. Dzīve sāk likties patīkama, cerīga, es atkal varu sajust saikni ar cilvēkiem, būt mierā ar savu pagātni un justies droši par nākotni – jā, lūdzu, protams, ka es to vēlos!
Tam gan bija dažas tādas blaknes kā bezfilmas un paģiras, kuras sākumā vēl bija viegli norakstīt uz jaunības trakumu, kas, kā man un citiem likās, kaut kad tāpat pāries. Man jau vidusskolā veiksmīgi sanāca apkaunot un nobiedēt vecākus ar bezfilmā lauztiem kauliem, sadauzītu seju. Pāris reizes tēvam mani bija jāsavāc no skolas ballēm, kurās biju pārdzēries tā, ka skolas vadība nelaida mani vienu mājās, vai ātrās palīdzības, kur bezfilmā biju atvests ar pārsistu galvu, un par ko cilvēki pēc tam runāja pilsētā. Bet tas viss vēl likās kontrolējams un pat kaut kā smieklīgā veidā kruts.
Kaut kad ap laiku, kad jau dzīvoju Rīgā kopā ar meiteni un biju izdarījis izvēli par labu dīvainam nakts darbam nevis augstskolas pabeigšanai, sāku apjēgt, ka man bieži rītos pēc darba ir uzmācīga vēlme iedzert, jo es atkal un atkal gribu nonākt līdz tam patīkami siltajam miera stāvoklim, kad troksnis galvā apklust un es sāku izjust mīlestību pret visu apkārtējo. Tādēļ mājās regulāri sāku pārrasties ar nočņikos iegādātām plastmasas glāzēm. Tās mēģināju slēpt aiz dīvāna, lai nepamanītu meitene, kura parasti, kad es jau diezgan lielā pālī vārtījos dīvānā, cēlās, lai ietu uz darbu.
Pēc aptuveni pusgada, kad meitene bija no manis aizgājusi, es biju pametis skolu un savā ēnainajā darbā vairs nespēju nopelnīt pietiekoši, lai nomaksātu īri, izdomāju, ka man jādodas pelnīt uz citām zemēm. Līdz tam vēl paspēju ielīst parādos un tikt par dzeršanu atlaists no diviem darbiem. Ap to laiku es jau biju atklājis vēl vienu efektīvu līdzekli paģirām un nākamā rīta mokām – lāpīšanos. Un kaut kā, šādi dzerot, mokoties, lāpoties, turpināju dzīvot ar pārliecību, ka drīz šo ciklu izbeigšu, jo dzīve man beidzot atnesīs ko labu, kas noņems šo, nu jau grūti pārvaramo, vēlmi dzert.
Kad aptuveni pēc pusgada atgriezos Latvijā, atradu darbu, kas ļāva strādāt no mājām. Tā man, protams, bija ļoti laba ziņa, jo varēju dzet katru dienu un neviens to neredzēja. Atceros, ap šo laiku kādā vasaras festivālā pārdesmit minūtes pēc ierašanās biju pārdzēries jau līdz tādai bezfilmai, ka attapos no rīta, vairākas stundas klaiņojot pa pilsētu bez telefona, ar ielauztu kāju un izmisumu par nespēju atrast lokāciju, kur biju atstājis savas mantas. Šķiet, tas bija mans pirmais pašnospraustais bedres dibens.
Attālinātā darba dzeršanas prieki gan drīz beidzās, un pēc tam, kad biju atlaists no šī darba, nolēmu atgriezties pie peļņas ārzemēs. Vakarā pirms devos prom, pēc vakariņām ar brāli un vecākiem, es ar solījumiem salabot savu dzīvi, dzert mazāk un atgriezties ar iekrājumiem atvadījos no raudošajiem vecākiem, lai ātrāk varētu turpināt iepriekšējā vakarā iesākto dzeršanu, jo mani jau diezgan stipri raustīja. Nākamajā rītā, vēl pirms tiku līdz lidostai, biju izdzēris jau pusi no it kā nedēļai sapirktajiem drošības kokčiku krājumiem. (Faktiski puse nododamās bagāžas bija piebāzta ar pudelēm.) No lidmašīnas otrā galā izkāpu jau bezfilmā... labs sākums manam jaunajam piedzīvojumam.
Šādā režīmā – gara nakts maiņa, ikrīta piedzeršanās, vakarā celšanās ar trīcošām rokām, nervu zāles, lai apslāpētu trīcekli, un tā atkal no jauna – man sanāca novilkt aptuveni astoņus mēnešus, līdz tiku atlaists (protams, par dzeršanu). Tam sekoja divu nedēļu plosts, kurā pirmo reizi dzēru no rīta līdz vakaram, vienatnē vārtoties gultā, maldoties starp mokošu realitāti un sviedrainiem murgiem, līdz mans ķermenis vairs nespēja noturēt sevī jebkādu alkohola devu un man kaut kā bija jākāpj nost. Pēc pāris skaidrības dienām, kad beidzot atlaida, jutos kā izbēdzis no nāves, tiešām gandrīz kā piedzimis no jauna. Apsolījos to vairs nekad neatkārtot, tomēr pagāja vien mēnesis, un tas notika atkal. Šajā reizē gan notika vēl kas man pašam līdz tam nepieredzēts un neaptverams. Neieradies darbā un izmisīgi cenzdamies izglābties no atlaišanas, darba devējam sameloju par brāļa nāvi un izdomātu lidojumu uz bērēm, kas prasīšot kādas divas nedēļas. Patiesībā zināju, ka man tās vajadzēs, lai pabeigtu uzsākto, un vēl pāris dienas, lai no tā visa nokāptu.
Lai gan atkal biju sasniedzis jaunu dibenu un darījis neiedomājami zemiskas un pretīgas lietas, pagāja vien pāris nedēļas līdz kauns, nožēla, pašpārmetumi un sevis žēlošana mani burtiski vilka uz veikalu, un es uzsāku jaunu plostu. Šoreiz gan uzreiz tiku atlaists no darba un izmests no toreizējās dzīvesvietas. Izmisušā reibuma stāvoklī aizbraucu uz tuvējo viesnīcu un turpināju dzert vēl nedēļu, līdz atkal biju sevi novedis līdz tādam fiziskam nespēkam un nelabumam, ka knapi varēju piecelties no gultas, lai aizietu pēc pudeļu maisa, kuru man bija atvedis nu jau pazīstamais diennakts veikala kurjers. Pat īsti nenokāpjot no plosta, biju nopircis biļeti uz Rīgu un apņēmies lidot mājās. Ceļā uz lidostu jau paspēju iesildīties un, gaidot lidmašīnu, no rīta uzsākto noslēdzu ar tax-free zonas dzēriena izraisītu bezfilmu, pēc kuras attapos, guļot gandrīz pliks policijas izolatorā. Kas bija noticis? Es agrā pēcpusdienā pilnīgi pārdzēries tiku izvests no lidostas policijas pavadībā? Visi to redzēja? Īsti neatceros, bet pēc nelielas apskaidrības un sarunas ar ne pārāk draudzīgajiem policistiem par manā somā atrastajiem nervu zāļu krājumiem mani palaida ar nosacījumu, ka ar pirmo lidmašīnu došos prom no valsts. To gan man neizdevās izpildīt, jo, ieejot lidostā, prātā ienāca doma drusku uzlāpīties, tādēļ es iečekojos lidostas viesnīcā un vēl piecas dienas turpināju dzert, līdz sapratu, ka esmu pazaudējis karti un skaidras naudas nepietiek, lai turpinātu ikrīta vizītes vīna veikalā. Kāds bijušais kolēģis man bija nopircis jaunu biļeti uz Rīgu, jo iepriekšējo lidojumu biju nokavējis policijas incidenta dēļ. Rītā, kad beidzot devos uz lidmašīnu, mani gandrīz neizlaida cauri drošības kontrolei. Trīcēju tik ļoti, ka darbinieki mani aizveda uz nopratināšanas telpu, liekot atzīties, vai un kādas vielas esmu lietojis, jo normāli cilvēki tā netrīcot. Visi lidostas prieki beidzās ar to, ka Latvijā tiku līdz kādam hostelim, kur nodzēru pēdējo skaidro naudu un pēc tam pāris reizes arī nozagu kādu stiprā pudeli, līdz, apzinoties strupceļa neizbēgamību, raudādams zvanīju mammai, atzīstoties visā un lūdzot, lai viņa brauc mani izglābt.
Atkal pārliecināju sevi, ka šī tiešām bija dziļākā bedre manā dzīvē. Atgādinot sev visa notikušā traģiskumu, man izdevās nedzert aptuveni 10 mēnešus (lietoju gan citas vielas), līdz kādu dienu izdomāju, ka pēc šāda ilgākā pārtraukuma būšu spējīgs dzert normāli un ar kontroli, nu, vai vismaz jāpamēģina... Īsumā par to, kas sekoja, – aptuveni divus mēnešus pēc eksperimenta uzsākšanas pamodos pēc divu nedēļu plosta no skaņas, ka mans priekšnieks stāv guļamistabas durvīs un, šķebīgi iesmejot, saka, ka vedīs mani uz atkačku…
Atkal sasniegts jauns līmenis, atkal noticis neiedomājamais, atkal jauna apņemšanās to neatkārtot un atkal, jau pēc mēneša, vēl viens tāds pats plosts ar atkačku. Pēc mēneša atkal viens, pēc vēl viena – nākošais. Tā sākās mans plostu maratons, to starpā vairākas reizes pabiju arī psihenes slēgta tipa ilgstošajā atkačkā.
Patiesībā šāda alkohola neprāta pilna dzīve man vairs nelikās nekas neierasts – atkal esmu jaunā, it kā dziļākajā, bedres dibenā, kuram seko jauna cerība, ka nu būšu iebiedēts tā, ka vairs nekad to nevēlēšos atkārtot. Tajā visā bija vēl vairākas atskurbtuves, vēl divas vizītes psihenē, alkohola zagšana veikalā, vecāku izmisums, asaras un visa beigās kā kulminācija – smaržu un mutes skalojamā līdzekļa izdzeršana reizēs, kad vecāki kārtējo reizi bija ielauzušies manā dzīvoklī, lai glābtu mani no vairāku nedēļu plosta.
Atceros, tam visam pa vidu tiešām ar visiem spēkiem gribēju un centos nedzert, vismaz uz kādu laiku (tāds bija mans mierinošais nosacījums, jo nedzert uz visiem laikiem – tas tak nav reāli...). Pēc kāda no plostiem ar diezgan lielu skepsi un bailēm atnācu uz savu pirmo sapulci – kādu AA grupu Rīgas centrā. Pirmais, ko atceros, – lielais krusts pie sienas un cilvēku dīvainā laipnība un aicinājumi “nākt vēl”. Kaut kas jauns un vēl neizmēģināts, varbūt jāizmēģina. Taču skaidrība nesākās ar pirmo sapulci, kā tas ir citiem. Staigāju uz sapulcēm, tad sāku nākt retāk, pārliecināju sevi, ka AA tomēr nav priekš manis, un turpināju rauties.
Vēl pēc dažiem plostiem, kad nu jau kārtējo reizi biju atgriezies sapulcē, lai stāstītu par elli, kurā biju pabijis, mani uzrunāja džeks, kas kļuva par manu sponsoru. Ar viņu kopā neilgi pēc tam sākām iet soļus. Jāatzīst gan, ka pirmajā piegājienā no manas puses ļoti pavirši. Biju skaidrā kādus trīs mēnešus, līdz uzsāku jaunu plostu, pēc kura atkal pamodos slimnīcā un, izejot no tās, zvērēju nedzert. It kā nekas jauns, taču šajā reizē es tiešām sajutos tā, ka esmu nolemts, jo es taču staigāju uz AA un pat gāju soļus. Sajutu skumju bezcerību, jo apzinājos – lai vai kādas būtu sekas, lai vai ko es darītu vai nedarītu, atkal un atkal pienāk diena, kad es atsāku dzert. Pienāk brīdis, kad dzeršana man sākt likties kā pieņemams variants, manī sāk dominēt pārliecība, ka es padzeršu tikai pāris dienu, ka šajā reizē būs citādāk.
Ar jaunu apņemšanos un tajā pašā laikā skumju skepsi es it kā turpināju soļot, tomēr kaut kā ne pa īstam. Man pašam laikam to negribējās, nebija ticības. Likumsakarīgi, ka nedaudz vēlāk jau pārtraucu sazināties ar sponsoru un staigāt uz sapulcēm, līdz pienāca diena, kad uzsāku savu nākamo un līdz šim pēdējo plostu. Tas arī bija garākais un murgainākais manā dzīvē. Bet tā noslēgumā atkal pazīstamais scenārijs – vecāki ielaužas manā dzīvoklī, es izmisumā ieslēdzos tualetē, lai ielietu sevī visu, kam varētu būt grādi, un mani beigtu raustīt, pēc tā –pamošanās atkačkas gultā ar katetru vēnā. Tomēr pēc šīs dzeršanas manī kaut kas noklikšķēja. Tuvojoties pēdējām “ieslodzījuma” dienām atkačkā, es izdomāju piekrist iestāties rehabilitācijas programmā, kurā biju gandrīz divus mēnešus.
Par rehabilitāciju nevaru teikt neko sliktu, tikai to, ka man ar to vien nekad nebūtu pieticis, tas nav galamērķis, galējs risinājums. Vispār galamērķa šeit, šķiet, nav. Ir tikai ceļš, dzīvošana no mirkļa uz mirkli, jo nekā cita jau mums nav.
Pēc rehabilitācijas kādu laiku cītīgi apmeklēju sapulces, jutu atkal jaunu uzrāvienu, apņēmību būt skaidrā, papildus man bija jaunas attiecības, beidzot jutos patiešām brīvs un laimīgs. Jaunās brīvības reibumā es pieklājīgi atteicu sponsora piedāvājumam turpināt iesākto soļošanu. Aptuveni gadu tā padzīvoju ar sapulcēm vien, līdz sapratu – lai gan nedzeru, man gandrīz visu laiku ir sūdīgi, jūtos aizvainots, dusmīgs, nīstu cilvēkus, ikdienā visu laiku kaitina mana meitene, priekšnieki, mamma, brālis, cilvēki sapulcēs un vispār pilnīgi visi apkārtējie, jo lietas nekad nenotiek pēc mana plāna, lai vai cik lielu piepūli es pieliktu, lai cik ļoti censtos visu menedžēt. Sāku baidīties, ka ilgi šādu dzīvi neizturēšu, ka varbūt man ir nolemts atsākt un turpināt dzert, līdz no tā nomiršu. Tomēr sapulču apmeklējumi, mūsu grāmatas teksti un sarunas ar sponsoru manī jau bija iesējuši kaut kādu ticību, ka atrisinājums ir, ka varbūt tiešām mana situācija nav tik unikāla un tādi paši cilvēki kā es ir atveseļojušies, sekojot programmai.
Diezgan negribīgi atsāku iet soļus ar sponsoru. Drīzāk gan darījām visu no jauna, jo manī bija radušies jau diezgan daudz jauni, izrakstāmi aizvainojumi uz cilvēkiem, iestādēm, vietām un lietām. Programma prasīja tajos saskatīt savu daļu, atzīt to visu sev, sponsoram un Dievam. Mani joprojām fascinē savs slinkums – lai cik akūta bija vajadzība, pie Ceturtā soļa es atkal kļuvu slinks, radīju atrunas un nesteidzos to rakstīt, jo, kamēr man nav tik slikti, tas viss taču var pagaidīt. Taču šoreiz sponsors man deva termiņus, par ko esmu viņam pateicīgs, jo tas bija vienīgais veids, kā varējām turpināt iet uz priekšu. Iespējams, mani līdz šim spilgtākie pārsteiguma momenti par to, ka šī programma tiešām darbojas, bija visas Devītā soļa sarunas, cilvēku negaidītās reakcijas un tām sekojošais miers.
Es tiešām varu teikt, ka mīlu mūsu grāmatu un programmu ar tās vienkāršību, efektivitāti un piedāvātajām šķietamajām pretdarbībām mūsu dzerošajā dzīvē ierastajiem ceļiem. Piemēram, laikā, kad skaidrībā šķīros no meitenes, tā vietā, lai klausītos manu žēlošanos, sponsors lika nekavējoties rakstīt aizvainojumus pret šo cilvēku, saskatīt un atzīt savas kļūdas un lūgt Dievam iegūt atvērtu prātu un jaunu pieredzi, lai es viņai varētu būt noderīgs. Tas bija pilnīgi pretēji tam, ko instinktīvi vēlējos, – dusmām, aizvainojumam, sevis žēlošanai un mocībām, kuras sev radītu, uzturot sevī sāpes un pat slimā veidā kaifojot par tām.
Es joprojām mīlu no rītiem pamosties skaidrā, doties pastaigās, elpot dabu, jūru, mežus, beidzot justies kā daļai no visa apkārtējā. Es mīlu AA sapulču maģiju un to, kā tās darbojas visur. Es varu ierasties sapulcē pilnīgi svešā pilsētā, apsēsties pie galda ar nezināmiem cilvēkiem un momentā sajust, ka esmu starp savējiem. Es mīlu sajūtu, ka esmu piederīgs savai mājas grupai, ka mani tur nenosoda, pat ja kādu laiku neesmu to apmeklējis. AA man ir devusi jaunu iespēju dzīvot un būt brīvam, neskatoties uz absolūto bezcerību, ko biju jutis vairākus gadus pirms tam.
Kā Dr. Silkvorts rakstīja mūsu grāmatas nodaļas “Ārsta viedoklis” noslēgumā: “Es no sirds iesaku katram alkoholiķim izlasīt šo grāmatu, un, varbūt sācis, lai paņirgātos, viņš pabeigs ar lūgšanu.” (“Anonīmie alkoholiķi”, XXVIII lpp.) Tas ir teikums par mani, un es par to esmu neizsakāmi pateicīgs. Lai dzīvo AA!
Mārtiņš A., skaidrā no 2020. gada aprīļa
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.