Neuzņēmos atbildību par savu dzīvi

Jo tukšāka viņa kļuva iekšēji, jo arvien lielāku piepildījumu meklēja ārpusē. Tagad viņa apliecina, ka AA programma strādā, bet tā nav balva, ko var uzlikt uz kamīna dzegas.



Abi mani vecāki bija alkoholiķi ar relatīvi gariem atturības posmiem, un ģimenē valdīja milzīgs emocionālais mikslis, kur bija daudz mīlestības, neiecietības, egoisma, spontānu emociju un melu. Nevaldīja kaut kādi principi, kārtība, rīcības un seku likumsakarības. Kamēr nesāku strādāt ar programmu, iedomīgi uzskatīju, ka mani vecāki ir kā divi bērni, kuru rīcība ir neprognozējama un uz kuriem nevar paļauties.


Līdz pat vēlīniem pusaudžu gadiem mani vadīja motivācija būt visiem par draugu. Biju izcila kažoka metēja uz otru pusi (uz kuru pusi vējš pūš – tur arī es) un teicama klačotāja vienlaicīgi. Citu bērnu domas par mani man bija svarīgākas par sevi pašu, jo man nebija ne jausmas, kas es esmu un kas man patīk, kas – nē. Es to slēpu un vienlaicīgi piekritu citu teiktajam, un tas man ļāva būt populārai un gana iemīļotai meitenei, tādai, par kuru saka – ar viņu ir viegli. Tikai man pašai nebija viegli ar sevi. Es biju nepārliecināta, iekšēji nobijusies un melīga.


Alkoholu pamēģināju pēdējā skolas gadā un sajutu, cik pasaule tīkami sagriežas un viss kļūst daudz, daudz vieglāk. No tā brīža sākās mans ceļš uz fizisko atkarību, lai gan savā personībā, vienmēr esmu bijusi atkarīgs cilvēks.


Laika posmā no astoņpadsmit līdz divdesmit trīs gadiem manu alkohola atkarību teicami aizvietoja atkarība pēc attiecībām. Tur valdīja viens un tas pats musturs – es uzsāku attiecības ar tik rafinētu, psiholoģiski gudru (kas nu bija, tas bija) manipulāciju, ka, godavārds, – katrs puisis bija mans. Ja pirmais bija mežinieks, tad es bezgalīgi mīlēju mežu un biju baigais lauku bērns. Ja otrajam patika filoloģija – nav problēmu, vēsturiskā līdzskaņu maiņa ir burvīgs temats. Trešais ir psihologs, o, nav dziļākas intelektuāles par mani. Ceturtais visu uzsvaru liek uz mājas dzīvi – gludināšana ir manas dzīves jēga. Apmēram pēc gada ikvienas attiecības man apnika, tad jau biju panākusi, ka tas otrs man ir pieķēries, tad varēju izrādīt savu egoismu, neieinteresētību un, pats galvenais, – apvainoties. Neviens pārmetums netika uztverts mierīgi, neviens sakarīgs arguments netika uzņemts bez emocijām! Gadu gadiem viens un tas pats – strīds, es apvainojos, pabļaustos un teatrāli ieņemu pozu. Es vienmēr biju pārņemta ar kaut ko: otra vārdiem, attieksmi, nemitīgi izdomāju visādus scenārijus un turpat savā galvā tos arī izspēlēju. Augstskolas laikā patiesi biju pārņemta ar sevi un mācībām, bet vēl spēju sabalansēt mācības un izklaides ar dzeršanu.


Posms no 25 līdz 35 gadiem ielika stabilus pamatus manam alkoholismam. Tas bija tāds rēns periods, grimstot depresijā, kas galvenokārt arī bija tāpēc, ka es tikai biju neapmierināta ar ārējiem apstākļiem, bet pati neko nemainīju. Neuzņēmos atbildību par savu dzīvi. Pamazām sakrāvu uz sevis visa veida emocionālās problēmas, gandrīz tuvojos vājprātam galvā un rīcībā. Iekšējais bardaks kļuva aizvien baisāks, parādījās bailes pašai no sevis, un tad vienmēr palīdzēja alkohols. Bet ārēji viss izskatījās teicami: glīts vīrs, bērni, liela māja, karjera. Bija iestājies posms, kad es patiešām vairs tikai tēloju, jo vispār nesapratu, kas es esmu, –mājsaimniece, kas lēnām pa vakariem dzer vīnu vienu pēc otra, vai ‘business woman’. Es uzcirtu biznesa kostīmu un ar atrunu, ka man ir bail lidot, sāku sūkt vīnus jau krietni pirms lidojuma. Iekšēji kļuvu aizvien tukšāka, piepildījumam no ārpuses bija arvien jāpieaug, alkohols, kaut kur pa vidu – bērni.


Tad arī sāka parādīties dzerstiņi, kad aizdzēros tā, ka nevarēju, piemēram, atlidot atpakaļ no komandējuma, tik smagas paģiras man bija. Sākās arī tādas dzeršanas, kad it kā nolēmu tikai iemalkot smalku dzērienu, bet atjēdzos dažas dienas vēlāk kaut kur un ar kādu. Otrā rītā vienmēr bija viens un tas pats mehānisms – ārprātīgas morālās sirdsapziņas mokas, un pavisam ātri bija jāveic attaisnošanās sev pašai, kāpēc īstenībā viss taču ir kārtībā. Ja es neattaisnotos, bet paskatītos patiesi uz sevi, man no tās atklāsmes… Man nebija drosmes to izdarīt tajā laikā.


Dzeršanas kļuva aizvien garākas un notika aizvien nepiemērotākos brīžos (lai gan dzeršanai nav piemērota laika). Meitiņas piecu gadu dzimšanas dienas rītā vīrs uzcepa mazajai jubilārei kūku, mēs viņu sveicām, bet es biju ar tādām paģirām, ka joprojām reibumā. Tad arī viss sāka palikt tikai sliktāk un sliktāk. Sāku dzert bieži un sāku kārtīgi slēpt pa mājām alkoholu. Tā kā man vienmēr ir bijušas mājas, man vienmēr ir bijis labi daudz vietu, kur saslēpt alkoholu – pagrabi, vannas istabas, kastes ar Ziemassvētku rotājumiem, veļas grozi u. tml. Nauda alkoholam man bija vienmēr. Mani vadīja vienas vienīgas emocijas, visa mana dzīve ir atkarīga no ārējiem apstākļiem un citu cilvēku viedokļa, un man nav vispār nekā no tā, ko tagad saucu par emocionālo skaidrību.


Man sākās divu veidu dzeršanas. Ja atrados ārpus mājas un ģimenes (parasti komandējumos), tiklīdz iedzēru, tā galvā iedegās disko bumbas un es kļuvu par ballīšu karalieni, vīriešu lencēju. Jo man taču vajadzēja atrast kādu, kas aizpildīs manu lielo, melno izmisumu, tukšumu. Ja es biju kopā ar vīru, tad kļuvu emocionāli un pat fiziski agresīva. Atceros mūsu pēdējo kopīgo Jaungada balli. Cik viņš bija priecīgs un cerību pilns, kad devāmies uz pasākumu, bet es aizlēju acis jau svētku vakariņu laikā. Esmu viņam ballē spērusi, situsi, atklāti flirtēju ar citiem, mājās mani aizgādāja viņa māsa. Es vienlaicīgi biju pēdējā cūka, bet gribēju, lai visi mani mīl! Otrs veids (jau vēlāk) – vienai pašai mājās. Parasti tas sākās ar alkohola saslēpšanu pa visām vietām, un tad piedzēros. Man jau bija vienalga, kas notiek ārpasaulē, un pilnīgi nekas nevarēja mani atturēt no lietošanas.


Iesākās posms, kad sāku dzert jau no paša rīta. Lai gan mājās bija bērni, tas mani neatturēja. Dzēru visu pēc kārtas un daudz. Papildus biju sākusi arī sameklēt vīra nomierinošās miegazāles, lai varētu aizmigt, jo aizmigt dzerot tajā laikā es vairs īsti nevarēju.

Un mana pilnīgas alkoholiķes ārprāta pazīmes izpaudās arī tajā, ka pilnīgi skaidrā galvā, pirms pat biju iedzērusi, es aicināju iedzert savu tēti. Uzsvaru lieku uz to, ka biju daudz cietusi no vecāku dzeršanas, viņi mēdza norauties un lūgt man palīdzību, bet, neskatoties uz visu šo pieredzi, mana dzeršanas vēlme bija lielāka par pārējo. Un tad es saku tēvam – iedzeram! Mājās ir mani bērni, mēs visi zinām, ka tētis ir alkoholiķis, bet es aizsūtu viņu pēc šmigas, un mēs piedzeramies abi. Šeit atkāpei pastāstīšu, ka tieši ar tēti man skaidrības laikā izveidojās pa īstam mīļas un skaidras attiecības. Mēs abi smējāmies – kad viņš nāca pieskatīt manus bērnus, mums vienmēr bija mazās sapulces. Jo – kur divi alkoholiķi, tur sapulce. Mēs abi mācījāmies atmest uzpūtību, abi mācījāmies pateikt nē un akceptēt otra nē. Tētim skaidrība bija pusgadu pirms manis, un man vienmēr līdzi ir arī viņa trīs gadu medaļa. Es viņu vedu uz atkačku pēdējā reizē. Slimnīcā īsi pirms pēkšņi nomira viņš man teica: “Meitiņ, iedomājies, cik labi, ka es esmu šeit slims, nevis atrodos atkačkā, ka es esmu skaidrā!”


Pēc vienas no dzeršanām kārtīgās paģirās es tomēr apjautu, ka arī esmu slims cilvēks, esmu alkoholiķe. Tā kā man vecāku stāsts bija labs piemērs, man nebija jāiziet cauri jautājumiem – ir tā slimība vai nav. Man bija skaidrs. Man bija pazīstams kāds alkoholiķis, kurš mani aizveda uz manu pirmo AA sapulci. Ceļš uz skaidrību man itin nemaz nebija taisns, sākumā pieņēmu AA ar prātu – sāku daudz lasīt literatūru, skatīties filmas, bet ne ar sirdi. Nebija ne runas par Augstāko Spēku, un tāpēc tas nevarēja strādāt un nestrādāja. Gāju uz AA sapulcēm kādu pusotru gadu un regulāri rāvos, bet ar sapulcēm vien bija par maz. Es neko nemainīju, neko nedarīju ar sevi, tāpēc uzskatu, ka man raušanās bija pilnīgi likumsakarīga. Es atkal iepinos attiecībās, kaut kur pa vidu – bērni, visādas citas prioritātes. Rāvieni palika tikai smagāki – vienmēr uz vairākām dienām un vienmēr ar tādām morālajām un fiziskajām paģirām, kas bija uz ārprāta robežas. Savā attaisnošanās sistēmā, kāpēc tomēr atkal iedzēru, veikli iepinu argumentāciju – bet man ir darbs (darba tajā laikā man nebija), man ir nauda (tie bija vīra piešķirtie uzturlīdzekļi), es rūpējos par bērniem (nē, es nerūpējos, es izdarīju ķeksim svarīgāko)... Turpināju meklēt AA sadraudzības biedros atšķirīgo, kāpēc “es vēl neesmu tik zemu kritusi”.


Tā kā norāvieni kļuva aizvien smagāki un izvērtās par pilnīgu iekšējo katastrofu, nolēmu iziet soļus. Sarunāju sev sponsori – un norāvos vēl vienu reizi. Pēc trīs dienu dzeršanas pamodos ar visdziļāko izmisumu, paniku, stresu, fiziski jutos drausmīgi slikti. Viss kopā tajā ārprāta mikslī, kas liek lūgties Dievam – lūdzu, lūdzu, es vairs tā nevaru, es padodos. Biju tik ļoti nogurusi no sevis, no dzīves, no dzeršanas un no nedzeršanas. Es lūdzu palīdzību, lūdzu uz ceļiem. Un aizdevos pie sponsores jau nākamajā dienā. Pilnīgi gatava, lai dara ar mani, ko vien grib, tikai vairs ne to ārprātu, kas notiek manā galvā.


Pirmais skaidrības gads bija tāds, ka pats galvenais man bija Pirmais solis. Pazemība. Paklausība sponsoram. Klausīties. Neiztaisīties. Es ļāvos sponsorei mani vadīt, un te arī ir manas skaidrības lielais paldies sponsorei! Viņa bija atklāta, viņa bija pacietīga un klausījās visas manas supersvarīgās attiecību nianses – “viņš mani tā un šitā”. Neatslābstoši un iecietīgi izgājām soļus.


Uzsākot dzīvi ar programmu, pavisam lēnām un ar daudzām, daudzām pieļautām kļūdām manī ir ienācis emocionālais līdzsvars, pašcieņa, pazemība un pilnīgi izmainījies skats uz dzīvi, un es droši varu teikt, ka Devītā soļa apsolījumi piepildās. Tāpat kā visa pārējā AA programma tie nav nekādi statiski notikumi vai balva, ko varu uzlikt uz kamīna dzegas un ik nedēļu sentimentāli noslaucīt putekļus, Savukārt kalpošana, vienalga kādā veidā – kā grupas kasierei vai protokolistei, vai darbs kādā komitejā – man sniedz noturīgu piederības sajūtu AA sadraudzībai.


Alkoholiķe, skaidrā 10 gadus


Raksta audio versija:




Recent Posts

See All