No krasta ūdeni neiepazīt

Par bailēm sākt soļus ar sponsoru.

Tā ir taisnība – vienīgā prasība, lai kļūtu par AA biedru, ir vēlēšanās pārtraukt dzert. Bet ja tu patiešām gribi labāku dzīvi… Kā būtu šādi? Strādāt soļus kopā ar sponsoru ir patiešām laba ideja.

Mums, alkoholiķiem, kontrole pār savu dzīvi ir pamatīpašība. Pašpaļāvība, ka varu pats. Kontroles ilūzija. Smalka augstprātības forma. Atzīt bezspēcību alkohola priekšā? Tas bija pielīdzināms pilnīgai sakāvei. Sākt apmeklēt grupas ar “dīvaiņiem”, kas runā nesaprotamā, svešā mēlē? Tas jau nozīmēja sakost zobus un pazemībā noliekt galvu. Bet darbs ar sponsoru un sekošana ieteiktajai atveseļošanās programmai – nē, tas ir par daudz prasīts. Mēs meklējām vieglākus veidus.

Negribējām atteikties no saviem rakstura trūkumiem. No lepnības. Jau bijām cietuši sakāvi – kur nu vēl atvērt durvis kādam, kas prasīs godīgumu, darbu ar sevi un kā spogulis maigi norādīs uz to, ko mēs negribam redzēt. Un pamatā, tāpat kā lai atzītu savu bezspēcību, visam pāri mīt bailes: no nezināmā, no sevis patiesas morālās inventarizācijas, bailes paskatīties acīs patiesībai caur dzīvu cilvēku, kurš jau ir gājis šo ceļu. Ceļu, kas nav ne ērts, ne baros mūsu ego. Tāpēc mēs izvēlamies darīt to pa savam. Bet vai tas strādā? Tas strādā tikpat labi kā attiecības, kurās divi cilvēki viens ar otru nerunā. Nedalās ar savu dzīvi, notikumiem, iekšējām domām, bet turpina smaidīt un tēlot, ka viss ir kārtībā. Uz papīra jau viss ir ok. Tā, protams, var dzīvot kādu laiku. Ar masku un situācijas noliegšanu. Bet vai tas patiešām strādā? Dziļi iekšā mēs zinām atbildi. 

Mēs lasām grāmatas par peldēšanu, mēs vērojām, kā peld citi, bet paši joprojām sēžam uz paklāja sausā viesistabā. Iespējams, ja nezini citus veidus, arī šis liekas pieņemams un normāls. Taču AA piedāvā citu ceļu. Mēs nevaram iemācīties peldēt no cilvēka, kurš nekad nav bijis ūdenī. Sponsors nav eksperts, nav terapeits – viņš vienkārši ir kāds, kurš ir bijis tikpat izmisis, atradis ceļu un sācis to iet. Viņš, tāpat kā mēs, ir bijis sākumposma neziņā, spēris pirmos drebelīgos soļus savā izvēlē. Programma ir vienkārša – Divpadsmit soļi, bet mēs esam sarežģīti – ar ego, bailēm, lepnumu, prāta miglu.

No personīgās pieredzes esmu sapratusi, ka sponsorēšana manas pašas pagātnes jucekli pārvērš par karti kādam citam. Es kļūstu par ceļvedi šajā ļoti personīgajā un smalkajā procesā. Strādājot ar soļiem, mēs abas ar sponsorējamo praktizējam vienu un to pašu – paļaušanos. Mēs mācāmies uzticēt savu dzīvi rokām, kas ir daudz lielākas par mums pašām.

Ar laiku esmu arī sapratusi, ka sponsora un sponsējamā saikne ne vienmēr ir uz mūžu. Katrs cilvēks – gan sponsors, gan sponsējamais – var ienest otra dzīvē kādu svarīgu mācību, ja vien esam gatavi palikt atvērti. Tieši šim kopīgajam procesam ir svarīga loma atveseļošanās ceļā. Un tieši tāpēc sponsors ir nepieciešams. Viņš nepadara programmu grūtāku. Viņš padara to iespējamu. Sponsors redz to, ko mēs neredzam. Viņš redz cauri mūsu pašu maldiem, jo viņš pats ir bijis tur.

Kad mēs sakām “jā, bet…”, viņš apstādina un jautā: “Vai tu patiešām tam tici?”

Sponsors pārveido vārdus dzīvā pieredzē. Tu vari rakstīt Ceturto soli vienatnē. Bet lasīt to skaļi citam cilvēkam? Tas ir brīdis, kad kauns, lepnums un bailes sastopas ar godīgumu. Un sponsors neļauj tev vienkārši izpildīt uzdevumu.Viņš jautā: “Kāpēc tu to darīji? Kas tevī bija? Bailes? Lepnums? Aizvainojums?” Viņš padara rakstura trūkumus par kaut ko dzīvu – ar vārdiem un sejām.

Sponsors tur tevi atbildīgu. Bez atbildības mēs atgriežamies pie vecajiem paradumiem.

Tu saki: “Es strādāju pie Ceturtā soļa.” Sponsors pēc divām nedēļām jautā: “Vai tu sāki?”

Tu: “Jā, jā, es domāju par to…” Sponsors: “Domāšana nav darīšana. Kad tu sēdīsies klāt un rakstīsi?”

Tieši šī atbildība – nevis spriedums – izvelk mūs no pašmaldināšanas cilpas. Un galvenais – dalīšanās dziedina. AA nav pašpalīdzības programma. Tā ir savstarpējās palīdzības programma.

Dalīšanās ar sponsoru Piektajā solī nav par to, lai viņš tevi tiesātu – tas ir par to, lai tu beidzot varētu atbrīvoties no gadu laikā krātās, neredzamās nastas. Tev nav tūlīt jālec okeāna dziļākajā vietā. Tev nav jāparaksta mūža līgums vai jāapsola mūžīga uzticība. Viss, kas nepieciešams, ir ziņkāre – tā pati, kas reiz lika tev spert pirmo soli pāri grupas slieksnim un apmeklēt pirmo sapulci.

Paskaties apkārt. Grupā vienmēr ir kāds, kuram pieder tas, ko tu vēlies. Varbūt tā ir viņa mierīgā balss. Spēja pasmieties par savām kļūdām vai dzirksts acīs, kas nenodziest arī grūtā dienā. Varbūt tā ir sakārtota, stipra laulība vai vienkārši skaidrs prāts, kas vairs nedzenas pēc ilūzijām. Pieej pie šī cilvēka. Uzrunā viņu.

Tu vari vienkārši pajautāt: "Man patika, ko tu šodien teici. Vai tu varētu man pastāstīt, kā šī programma strādā praksē? Vai mēs varētu pamēģināt pastrādāt kopā kādu laiku?"

Sper šo mazo soli. Palūdz pagaidu atbalstu. Bailes no nezināmā izzūd brīdī, kad tu sāc jautāt. Tev nav jāzina viss ceļš – tev ir jāredz tikai nākamais solis. Un ar ceļabiedru blakus pat šis viens solis vairs nešķiet tik biedējošs.

Bieži vien mēs izvēlamies turpināt darīt pa savam tikai tāpēc, ka īsti nesaprotam, kā šis kopīgais darbs notiek. Mēs baidāmies no kontroles, no svešiem noteikumiem vai neērtības sajūtas. Tu vari jautāt, interesēties un vienoties par to, kā tieši šis process strādās jums abiem. Un, ja jūti, ka šis ceļš ar konkrēto cilvēku tomēr neved tevi uz priekšu, tev ir tiesības meklēt citu virzienu. Tavs jaunais sākums nav aiz kalniem kā tāls, nesasniedzams mērķis – tas ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Tikai viena drosmīga jautājuma attālumā.

Ieva

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi

aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas

abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.