Tev var likties, ka esi programmā, vari zināt terminoloģiju un pārliecinoši runāt, bet, ja tev pa īstam nav vēlmes pārtraukt dzeršanu, tad esi satvēris tikai ilūziju.
Šodien es svinu viena gada jubileju. Manas prieka un pateicības jūtas plūst pāri malām, jo es jau esmu svinējis pirmo dzimšanas dienu. Bet kāda šoreiz ir atšķirība!
Pirms pieciem gadiem, kad pirmo reizi mēģināju dzīvot skaidrā, pēc klupšanas un slīdēšanas perioda man izdevās palikt skaidrā astoņpadsmit mēnešus. Līdz pat šai dienai neatceros, vai pārtraucu iet uz sapulcēm un pēc tam dzēru, vai arī dzēru pēc tam, kad biju pārtraucis apmeklēt sapulces. Svarīgākais ir tas, ka es atkal dzēru.
Kāpēc es atkal dzēru? Pēc ilgiem meklējumiem un prātošanas domāju, ka man varētu būt atbilde. Trešā tradīcija: “Vienīgais noteikums, lai kļūtu par AA dalībnieku, ir vēlēšanās atmest dzeršanu.” Man nebija izdevies noķert Trešās tradīcijas izjūtu. Tagad es saprotu, ka nenācu uz AA, lai pārtrauktu dzert; es atnācu uz AA, lai mēģinātu apturēt sāpes. Un pēc kāda laika sāpes tiešām mazinājās. Varbūt tās pat uz brīdi izzuda.
Mana mājas grupa dod pokera žetonus, lai iezīmētu trīs, sešu un deviņu mēnešu skaidrību. Es pieņēmu savus žetonus un smaidīju. Es pieņēmu savu pirmā gada kūku un smaidīju vēl vairāk. Bet smaids kļuva par sienu, aiz kuras es slēpu dusmas un vientulību. Lielāko daļu cilvēku es apmānīju. Pats ļaunākais – es apmānīju pats sevi. Un pēc dažiem mēnešiem neizbēgamais cikls sākās no jauna.
Iesākumā nebija nemaz tik slikti. Dzeršana uzreiz neizraisīja piedzeršanos. Bet drīz jau atkal es smagi dzēru un dzēru, lai piedzertos. Un šoreiz bija sliktāk. Visi mani draugi zināja, ka esmu AA biedrs. Tāpēc tagad es dzēru viens pats, ieslēdzies sava dzīvokļa privātumā. Dzīvoklis kļuva par manu bāru. Braucot mājās no darba, es uzpildīju krājumus, un, beidzot ticis mājās, aiztaisīju durvis un atvēru pirmo pudeli. Tas kļuva par nemainīgu modeli – rīta paģiras, cīniņš lai nokļūtu darbā, pusdienlaika sirdsapziņas pārmetumi, cīņa par izdzīvošanu pēcpusdienā, nepacietība pie katra kavēkļa, atgriežoties mājās, un visbeidzot – atvieglojums no pirmās glāzītes. Pirmais dzēriens mani vajāja visas dienas garumā. Tas kļuva par manu vissvarīgāko domu un bieži vien arī par vienīgo domu.
Tomēr visu laiku es sevi turpināju uzskatīt par AA biedru. Nebiju zaudējis kontaktu ar sponsoru. Viņš zināja, ka kaut kas nav kārtībā, un galu galā zināja, ka es atkal dzeru. Tomēr viņš bija gudrs, jo zināja arī to, ka jebkuram lēmumam pārtraukt dzeršanu un atgriezties AA jābūt manam. Un man par laimi laiks pienāca.
Mans “norāviens” ilga divarpus gadu, bet beidzot biju sasniedzis savu dibenu!
Un pat šoreiz bija daži papildu paklupieni, līdz es beidzot varēju uztvert programmu, bet šoreiz es to sapratu. Atklāju – tev var likties, ka esi programmā, vari zināt terminoloģiju un pārliecinoši runāt, bet, ja tev pa īstam nav vēlmes pārtraukt dzeršanu, tad esi satvēris tikai ilūziju.
Šoreiz Trešā tradīcija ir mana! Un tagad pārējai programmai ir jēga. Pamanu pat, ka no manām lūpām nāk AA saukļi (kā es agrāk ienīdu šos saukļus!). Es gaidu sapulces, nevis baidos no tām, un mans smaids ir patiess. Es izbaudu jauno brīvību, ko esmu atradis. Dzīve atkal ir vērtīga. Esmu iesaistīts AA un dzīvē. Kāda šoreiz ir atšķirība!
DŽ. M., Vankūvera, Britu Kolumbija
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (August, 1986). Reprinted with permission.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.