Vai darbu ar soļiem var uzsākt par agru un vai iespējams pievilt sponsoru?
“Es sāku sponsorēties par ātru – piektajā dienā, bet tad norāvos un pievīlu savu sponsoru,” pirms kāda laika, šādi dalāmies, dzirdēju vienu AA biedru. Tas man lika aizdomāties par divām lietām: par soļu iešanas uzsākšanu un par sponsora lomu tajos. Bet, pirms ķeros pie dubultajām pārdomām, vēlos padalīties ar savu pieredzi.
Dievs bija vēlīgs pret mani no pirmās dienas un jau pirmajā sapulcē pārdeva man ideju par soļiem (sponsorēšanos). Dievs savu bija izdarījis, un sākās mana daļa. Es lietai pieķēros ļoti nopietni. Neatceros precīzu laiku, bet sponsoru “kastings” aizņēma vismaz vairākus mēnešus. Toreiz es domāju, ka AA ir tikai daži kandidāti, kuri spēs iznest atbildību, ar kādu nāksies saskarties potenciālajam sponsoram, – iedziļināties manas neparastās personības smalkajās dvēseles niansēs, saprast tās un ļoti atbildīgi izvadīt mani cauri procesam, kuru absolvējot, saņemšu sev pienākošos nimbu.
Pirmais sponsors neizturēja pārbaudes laiku. Mēs šķīrāmies, bet uz atvadām es palūdzu viņam rekomendāciju kādam citam amata brālim. Viņš man iedeva. Tā es satiku savu pirmo “īsto” sponsoru, ar kura palīdzību pirmo reizi izgāju soļus.
Sākot man jau bija pusotrs gads skaidrības, un es jutos pamatīgi iepalicis veiksmīgi atveseļojošos alkoholiķu skrējienā pēc laimes. Tā nu mēs ar sparu metāmies atgūt iekavēto. Šī raksta morāles (es ceru, ka tāda uzradīsies) labad man jāiestarpina, ka sponsors mani aicināja soļošanas laikā trenēt rāmumu un atturēties no straujām kustībām privātajā dzīvē. Es to apsolīju un pēc mēneša pieņēmu lēmumu, vīrišķīgi un izlēmīgi to uzreiz īstenojot, izšķirties no savu bērnu mammas. Sponsors atkārtoja lēnprātības padomu. “No problem,” es nevilcinoties atbildēju un pēc mēneša iemīlējos “tā pa īstam”. Un, protams, kā īsts goda vīrs uzreiz metos savas izredzētās reputācijas sardzē, uzsākot ar viņu kopdzīvi. Trešo reizi padomu sponsors vairs neatkārtoja.
Soļus izgāju ar nelielām atrunām (piemēram, sponsors izteica domu, ka taisīt Devīto soli ar sievu, no kuras tieši tobrīd šķiros, varbūt nevajadzētu; es negribīgi piekritu) un it kā viss bija OK. Tik dažreiz, klausoties citu AA biedru stāstus par sponsorēšanos, uznāca nelielas bažas par mana sponsora “īstumu”, jo viņš nekad nelika regulāri atskaitīties par manu dzīvi. Vai arī ārpus mūsu tikšanās reizēm nekad neinteresējas par manas dzīves notikumiem un lēmumiem. Viņš ļāva man plosīties pašam, bet vienmēr bija gatavs uzklausīt, ja man to vajadzēja. Tomēr iniciatīvai (atbildībai) vienmēr bija jānāk no manis.
Tad pienāca mana kārta sākt sponsorēt. Biju izdomājis, ka būšu labākais jebkad dzīvojušais (vismaz Latvijā) sponsors un aktīvi iesaistīšos savu aizbilstamo dzīves sakārtošanā. Dievs laikam pasmaidīja un piespēlēja man divus kārtīgus bračkas. Viņi neiebilda pret manu aktivitāti, interesējoties par viņu problēmām, bet nez kāpēc neuzrādīja tādu pašu entuziasmu un pakļāvību maniem centieniem dakterēt viņu dvēseles. Mans pirmais sponsorēšanas raunds beidzās ar izgāšanos, un es pārtraucu šo aktivitāti. Mierināju sevi ar domu, ka Latvijā vienkārši nav pārāk daudz man atbilstošu alkoholiķu, kuri ir pelnījuši tādu sponsoru kā es.
Dzīvei turpinoties, aizvien vairāk sāku just pelējuma smaciņu, kas rāmi, bet pastāvīgi plūda no skapjiem manas dvēseles pilī. Bēgot no šī aromāta, nonācu ceļojuma uz paradīzi otrajā lokā. Sākumā savu otro sponsoru nesaucu par sponsoru. Saucu par AA draugu. Pirmkārt, viņš bija/ir mans AA draugs jau ilgi pirms šī neparedzētā pavērsiena. Otrkārt, viņa skaidrība bija/ir mazāka (!!!) nekā man. (Skaidrības laiks taču ir galvenais atveseļojoša alkoholiķa un arī sponsora kvalifikācijas apliecinājums, vai ne?) Bet, neskatoties uz to, ko un kā es saucu, process turpinājās, un es soļus iepazinu jaunā un mani daudz dziļāk transformējošā gaismā.
Otrajā reizē es izpratu to, ko jau mans pirmais sponsors neatlaidīgi bija centies uzsvērt – soļi nav garīga filosofija, ezotēriska abstrakcija vai psihoterapijas improvizācija. Tie ir konkrētu, ikdienā darāmu lietu uzskaitījums, un, tos praktizējot, mēs mainām savu uzvedību un līdz ar to arī personību dziļākā līmenī. Un vienīgais, kas ir vajadzīgs, – patiesa vēlēšanās mainīties un augt. Tā manī sāka veidoties šodienas (atbrīvojošā) sapratne, ka paši soļi un mana konkrētā rīcība ar tiem, nevis sponsors ir garīgās izaugsmes (pieaugšanas) pamatā. Sponsors ir tikai uzticams ceļabiedrs, viņš nevalda.
Šobrīd man atkal ir divi sponsorējamie, bet es vairs tikpat kā neizjūtu nepieciešamību vai aicinājumu viņiem kaut ko mācīt. Man vienkārši ir jāpalīdz ieraudzīt programmas vienkāršību, to, cik svarīgi ar programmu rīkoties, un jābūt pieejamam, kad viņiem rodas vajadzība pēc komunikācijas ar mani. Bet vēl svarīgāk laikam ir tas, ka esmu pieņēmis, ka neviens no viņiem man nav parādā pareizu uzvedību vai attieksmi pret soļiem. Tā ir viņu lieta. Šādi viņi vairs nevar mani pievilt, un man nav no kā baidīties. Es varu tikai iegūt un mācīties no viņiem un procesa, kā arī turpināt savu pieaugšanu.
Tagad atgriezīšos pie abām savām pārdomām:
Vai soļus var sākt iet par ātru? Manuprāt, nē. Kā jau minēju, man soļu iešanas ideja tika uzdāvināta pirmajā sapulcē. Un mana rūpīgā gatavošanās tiem vairāku mēnešu garumā nenesa gaidītos panākumus. Turklāt, ja palasa pirmo AA dalībnieku dzīvesstāstus, tad uzskatāmi ir tas, ka viņu skaidrības ceļš sākas ar soļu apguvi no pirmās dienas. Šobrīd soļus uztveru kā programmu, lai apgūtu personīgās atbildības uzņemšanos (pieaugtu). Ja esmu pietiekami liels, lai taisītu sūdus (ne)dzerot, noteikti jau esmu pietiekami liels (un nav nekas jāgaida), lai mācītos par tiem atbildēt. Un, ja pieaugšanas procesā kādu reizi gadās paklupt, tad jāceļas kājās un jāiet tālāk. Kaut kur lasīju, ka uzvarētājs ir nevis tas, kurš nekrīt, bet gan tas, kurš pieceļas kājās par vienu reizi vairāk nekā ir nokritis.
Vai var pievilt sponsoru? Īsti nē. Vismaz soļu iešanas un personīgās izaugsmes ziņā. Mēs katrs esam atbildīgi tikai pret sevi – sponsorējamais par savu motivāciju, godīgumu un soļošanu dziļumā. Sponsors par savām ambīcijām, drosmi un godīgumu. Šajā procesā iegūst abi, un arī neveiksme ir ieguvums, ja no tās kaut ko (ie)mācās.
Un pašās beigās mēģināšu izvilkt no visa iepriekš rakstītā kādu nelielu morālīti, kā sākumā piedraudēju. Savā vēstījumā pieminēju, ka pirmais-pirmais sponsors neizturēja manu pārbaudi, pirmais-īstais man teica vienu, un es viņu “pievīlu”, teica otru, un es turpināju viņu “pievilt”. Man likās, ka mani pirmie sponsorējamie “pievīla” mani. Minēju, ka otrajā soļošanas reizē es daudz ko it kā iemācījos no jauna, kaut gan man jau bija sponsorēšanās, sponsorēšanas un sešu septiņu gadu skaidrības pieredze. Esmu sapratis, ka savas skaidrības sākumā es pats nebiju spējīgs sadzirdēt, ieraudzīt, atpazīt, godīgi sev atzīt daudzas lietas, kuras, iespējams, spēju šobrīd. Proti, mana soļu kvalitāte un līdz ar to rezultāts ir tikai un vienīgi manās rokās – manā motivācijā un attieksmē. Sponsors ir tikai mani spoguļojošs ceļabiedrs un iedrošinātājs. Ja es pats esmu gatavs doties dziļāk savas dvēseles dzīlēs, viņš seko. Ja es gribu pērties tikai pa virspusi, tad viņš darīs tāpat. Un vienīgais, ko (ne)soļojot varu pievilt, – sevi pašu un savu nākotni.
Lai viegls solis!
Anonīmais autors