Esmu pateicīga, ka Augstākais Spēks palīdzēja man saprast, ka gribu sponsorēt.
Sponsorēšana uzsāku savā ceturtajā skaidrības gadā. Nedarīju to agrāk, jo, tāpat kā daudzos citos ar atveseļošanos saistītos jautājumos, dzīvoju aizspriedumos, ka es to nevaru darīt. Arī personīgās dzīves virpuļi neatstāja tam laiku. Pati biju strādājusi ar sponsoru pirms-Covid laikā, biju lasījusi AA grāmatas, kalpojusi gan grupas, gan sadraudzības līmenī, tomēr man apziņā bija izveidojies miglains uzskats, ka ir vajadzīgas kaut kādas citas man nepiemītošas zināšanas, prasmes un pieredze, lai varētu uzsākt darbu ar citu alkoholiķi. Šī doma nebija konkrēta, tas nebija lēmums, ka es to nedarīšu, tā drīzāk bija sajūta. Man pietika ar sapulču apmeklēšanu.
Tomēr dzīve un uzskati mainās. Esmu pārliecināta, ka Augstākais Spēks manā ceļā radīja situācijas, nolika cilvēkus un atrada pareizos vārdus, lai man rastos interese, vēlme un vajadzība. Pirmkārt, manai skaidrībai augot, aizvien vairāk jaunpienācēju ik pa laikam vērsās pie manis ar dažādiem jautājumiem. Sāku saprast, ka manas vispārīgās atbildes ir pārāk nekonkrētas un diez ko daudz nepalīdz. Es varēju dalīties pieredzē, ka izvēlējos iet AA Divpadsmit soļus kopā ar sponsoru un ieteikt to darīt, taču nevarēju pateikt – re, te ir sponsors, darām uzreiz! Otrkārt, man bija iekšējs nemiers, ka pati līdz galam neesmu veikusi visus AA Divpadsmit soļus, bet, ja vēlos turpināt kalpot sadraudzībā, tad man vismaz ir jāzina, kā tas ir – būt par sponsoru. Tie biedri, kurus uzlūkoju kā paraugu skaidrības ceļā, visi kā viens sponsorē, tātad, iespējams, arī man kādreiz tas būtu jādara. Treškārt, nostrādāja kādas māsas pieredze, kura atgriezās programmā pēc norāviena, dalījās savā pieredzē un katru reizi pieminēja, ka ir izgājusi AA Divpadsmit soļus un var veikt sponsorēšanas darbu. Paralēli pārmaiņas personīgajā dzīvē atbrīvoja laiku pašai vēlreiz uzsākt darbu ar sponsoru. Viens no “soļošanas” uzdevumiem bija iedomāties ideālo dzīvi, kā es dzīvotu un ko darītu, ja man nebūtu vispār nekādu ierobežojumu un šķēršļu, un baiļu. Šajā ideālajā dzīvē es skaidri redzēju, ka vēlos strādāt ar citiem cilvēkiem un, cik ir manos spēkos, palīdzēt tiem.
Tagad sponsorēšana vairs nešķita kaut kas, kas uz mani neattiecas un ko es nevarētu. Kāda iekšēja balss teica, ka es to droši varu darīt. Arī sirdsapziņa vairs neļāva stāvēt malā, jo gadu laikā, saaugot ar sadraudzību, aizvien vairāk nostiprinājās sajūta, ka ir savtīgi neko nedarīt, tuvumā ir pārāk daudz cilvēku, kuriem ir vajadzīga tāda palīdzība, kāda skaidrības sākumā bija vajadzīga man pašai. Kad šo jautājumu pārrunāju ar vairākiem biedriem, saņēmu tikai iedrošinājuma un atbalsta vārdus. Un galu galā – man vienkārši bija interesanti uzzināt, kā tas ir. Kad kārtējā sapulcē aicināja pacelt roku potenciālajiem sponsoriem, es to vienkārši pacēlu, un drīz vien man bija divi sponsorējamie. Viena meitene pati pieteicās, ar otru mani saveda kopā.
Uzsākot darbu, man nebija satraukuma. Lūdzu padomu vairākiem pieredzējušiem sponsoriem. Vissvarīgākais man bija iegūt pārliecību, ka es nevaru neko sabojāt. Kā mantru pie sevis vairākkārt atkārtoju, ka sponsorēšanas darbā es nenosaku rezultātu, to dara Spēks, kas ir Augstāks par mani. Šī meditācija palīdzēja. Mana daļa ir virzīt cauri programmas soļiem, cik labi vien es to spēju. Ko no tā visa sponsorējamais paņems sev, atkarīgs no viņa paša. Tomēr es ļoti gatavojos, un tagad saprotu, kādā veidā sponsorēšana palīdz man pašai. Ja attiecībā uz sevi es varu pieļaut kādas atlaides, to nevaru un arī negribu darīt attiecībā pret citiem, kuri man uzticējušies un paļaujas uz mani.
Man ir ļoti paveicies, ka vienlaicīgi uzsāku darbu ar divām meitenēm, kuras, lai arī abas ir alkoholiķes, visādā citādā ziņā ir pilnīgi atšķirīgas, cik vien vispār var būt atšķirīgi divi cilvēki. Pēc pirmajām tikšanās reizēm man bija pilnīgi skaidrs, ka viens un tas pats Divpadsmit soļu pasniegšanas veids nederēs. Katrā no gadījumiem jāmeklē cita pieeja un sadarbības veids, katrai savs temps, uzdevumi un jautājumi, uz kuriem atbildēt. Lai arī programma ir viena, pieredzes ir dažādas. Man ar to ir jārēķinās, ja gribu, lai no sponsorēšanas būtu kāda jēga. Un man ir patiess prieks, ja tiešām izdodas paskaidrot jēdzīgi.
Nav tā, ka sponsorēšana notiktu bez piepūles. Tam ir jāieplāno laiks, ir jāsagatavojas, jāatsauc atmiņā piemirstais, jāpāršķirsta un jāpārlasa pašai savi pieraksti. Tomēr šis darbs ir patīkams un, vismaz man noteikti, nes mieru. Ja pēc drudžainas darba dienas, man ir norunāta tikšanās ar sponsorējamo, tad pēc šīs tikšanās, lai arī kādu reizi ir fizisks nogurums, darba problēmas ir aizmirsušās. Un tajos brīžos, kad redzu, ka kāds programmas elements ir labi nostrādājis, sponsorējamais pats ir nonācis pie kādiem secinājumiem un svarīgām atziņām vai atklāsmēm par savu dzīvi, tad vienkārši ir liels gandarījums, neviltots prieks un iedvesma turpināt. Mazliet bēdīgi bija brīdī, kad man šķita, ka viena no meitenēm soļu iešanu atstās pusratā vai pat vispār aizies no sadraudzības, tomēr viņa nepadevās un darbu turpina. Es apzinos, ka iespējamas situācijas, kad soļu iešana pārtrūkst, cilvēki sāk dzert, aiziet vai vienkārši nevēlas neko darīt. Šādas pieredzes man vēl nav. Toties man ir biedri, kuriem varēšu prasīt padomu un pilnīgi noteikti saņemšu nepieciešamo atbalstu.
Mani pirmie sponsorējamie drīz būs pabeiguši soļu iešanu kopā ar mani, bet es ļoti gribētu, lai man būtu iespēja šo darbu turpināt. Man ir milzīga pateicība abiem saviem sponsoriem, kuri katrs savā veidā nesavtīgi ar mani ir strādājuši un veltījuši tik daudz sava laika, lai es šodien varētu piedzīvot to, kā manā dzīvē pamazām piepildās programmas apsolījumi; un vēl lielāks ir prieks, ja redzu to savos sponsorējamajos.
Ilze
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.