Viņa ļoti uzticas kopīgajai AA apziņai, ļaujas un saprot, ka skaidrība nav viņas pašas nopelns.
Uzaugu es labā ģimenē, un mana bērnība bija tiešām jauka – mīloši vecāki, nodarbojos ar sportu. Kad man bija mazliet pāri septiņpadsmit gadiem, pirmoreiz atklāju, kā es reaģēju uz alkoholu. Iedzēru kokteili, kura garša man, protams, nepatika, bet reakcija gan bija patīkama – uzreiz sajutos smuka, gudra. Un no tā brīža alkohols šķita pievilcīgs, es nekad vairs nelaidu garām iespēju iedzert. Jā, slikti man palika jau pirmajā reizē, arī vēlāk organisms pretojās, bet es cītīgi radināju sevi pie visām sliktajām reakcijām: vemšanas, paģirām. Iedzeršana man kļuva ļoti būtiska. Varu jau skaidrot daudz ko ar mazvērtības kompleksiem un citu, taču man uzreiz patika tas, ko alkohols ar mani darīja. Tā ir īstā dzīve! Tie pārējie, kuri nedzēra, taču nesaprata, ka šī ir īstā dzīve.
Manā dzīvē ienāca pirmās attiecības, kas nebija veiksmīgas, paliku vien ar bērniņu, pārcēlos no pilsētas uz laukiem, nodarbojos ar lauksaimniecību, uztaisīju točku, alkohols neierobežots, nauda bija. Iepazinos ar citu vīrieti, mēs apprecējāmies, taču vēlāk iesaistījās vecāki, kuriem nepatika mans dzīvesveids, viņi lika pamest kandžas rūpalu un dzīvi laukos.
Dzīvē pienāca posms, kad sapratu, ka četras dienas pēc kārtas dzert nav īsti labi, dzeršana vairs nebija tikai skaista un viegla. Sāka parādīties problēmas, kļuva gan fiziski smagi izturēt tik garas dzeršanas, gan sasitu mašīnu, un sāku nojaust, ka dzeršanu vajadzētu ierobežot. Bet man nesanāca. Mēģināju nomainīt vidi, bet tas nelīdzēja – ātri atradu līdzīgus dzerošus cilvēkus. Man piedzima vēl divi bērni, bet es joprojām domāju, ka lielākoties viss ir kārtībā, esmu laba mamma, visforšākā sieva. Man nesanāca saviem spēkiem atturēties no alkohola, vainoju vīru, kurš arī dzēra, man tātad arī vajag. Bija viss, kas notiek dzerošā ģimenē – kauns no bērniem, nodzertas, sasistas mašīnas, veselības problēmas. Vecāki mēģināja palīdzēt, aizveda pie kodētāja, gadu kaut kā nodzīvoju sausā. Nekas nemainījās, problēmas turpinājās, vīrs atsāka dzert, un neilgi pēc tam – arī es. Tajā laikā man šķita, ka esmu iemācījusies dzert. Pauzes starp dzeršanām samazinājās, izdzertā daudzums – palielinājās, problēmas turpināja pieaugt. No mašīnas es jau atteicos, jo no braukšanas dzērumā radās tikai problēmas. Es joprojām meklēju savai dzeršanai attaisnojumu – man vīrs dzer; man vienkārši neveicas; mani pieķēra, braucot ar mašīnu, jo man nepaveicās, un līdzīgi. Beigās jau vairs neredzēju izeju, biju izmēģinājusi šamaņus, vārdotājus, kodētājus un ārstus, nekas nelīdzēja, sāku just bezpalīdzību, jo mans labākais draugs alkohols vairs nesniedza iepriekšējo gandarījumu. Vairs nezināju, kur meklēt palīdzību. Laikam gaidīju brīnumu, sāku lūgt Dievu, kā nu mācēju.
Kādā dienā mani negaidīti apciemoja mamma un atrada atplīsušu ar dzērieniem blakus. Man pēc tam bija ļoti kauns, bet šādas situācijas atkārtojās, līdz bāriņtiesa atbrauca un paņēma bērnus. Vecākā meita tajā laikā jau dzīvoja pie manas mammas. Bet es nesapratu, ka esmu viņu aizsūtījusi pie vecākiem, jo bērns vienkārši traucē dzeršanai. Tagad bija prom arī divi jaunākie, un es vairs neredzēju jēgu dzīvot. Tas bija tumšākais periods manā dzīvē. Ar visu noliegumu tomēr sapratu, ka kaut kas jāmaina. Devos pie sociāla dienesta, tur norādīja uz manām dzeršanas problēmām un, cita starpā, iedeva Anonīmo alkoholiķu telefona numuru. Piezvanīju. Abi ar vīru aizdevāmies uz sapulci. Biju ļoti skeptiska, nesapratu – ja cilvēki saka, ka tik ilgu laiku ir skaidrā, vai tad viņi sapratīs manu problēmu? Man patika, kā mani sagaidīja sapulcē, tik ilgu laiku biju dzirdējusi pārmetumus, apvainojumus, bet šeit – tev ir problēma ar alkoholu? Super! Nāc! Runāja kaut ko par soļiem… tradīcijām, bet man teica – nepūlies neko saprast, stiep tik savu ķermeni šurp! Es kā tāds sūklis ņēmu visu pretim, klausījos, centos pārāk neiedziļināties, bet ņemt to, kas man derēja. Man tas bija kā glābšanās salmiņš. Jo ilgāk es gāju uz sapulcēm, jo vairāk man patika, vilku krustiņus kalendārā un biju pārsteigta, ka biju veselu mēnesi skaidrā. Atgriezās bērni. Un tad man sāka šķist, ka es jau esmu kaut ko sasniegusi, esmu nozīmīga un vēl – es sapulcēs turpināju neiedziļināties teiktajā par soļiem, programmu, kļuvu lepna, ka esmu sasniegusi ilgāku skaidrības laiku. Re kā, citi – raujas! Es staigāju pa naža asmeni, jo kļuvu aizvien lepnāka un iedomīgāka.
Nāca pirmie satricinājumi. Pirms tam man šķita, ka dzeršana ir mana vienīgā problēma, nedzeršu – problēmas no dzīves pazudīs! Bet tā nebija. Vīrs aizgāja pie citas sievietes. Biju šokā, apvainojos, kā tad tā – es nedzeru, bet problēmas parādās. Vai tad nav jādzer?! Dusmojos, gribēju iedzert, bet, par laimi, blakus bija biedri no AA. Palīdzēja arī lūgšanas. Pārvarēt grūtības, nenorauties, nesabrukt palīdzēja tas, ka turpināju iet uz sapulcēm, kuras tajā laikā bija man kā ģimene. Atceros kāda vecbiedra teikto – mēs visi esam ģimene, mums katram ir savs vārds, bet mums ir vienādi uzvārdi: Alkoholiķis. Es tiešām sajutu, ka krīzes momentos varu vērsties pie savas AA ģimenes, to izmantoju joprojām.
AA parādījās sponsorēšana, un es izlēmu, ka man vajag iet soļus. Ar pirmo sponsoru īsti neizdevās, man pat parādījās vainas sajūta un trauksme. Jāatzīmē, ka tajā laikā sponsorēšanas pieredze vēl bija maza, tāpēc vietējā pilsētā izveidojām atsevišķu sapulci, kurā kopā lasījām grāmatu un ieguvām pieredzi ar soļiem. Tad arī sāku braukt uz citām AA sapulcēm Latvijā, man ļoti patika gan saviesīgie pasākumi, gan ceļojumi ar AA biedriem. Radās pieredze, ka citur sapulces ir citādākas, kas man bija liels atklājums. Tagad esmu vairāk nekā trīspadsmit gadus skaidrā un uzskatu, ka skaidrībai ir vairākas fāzes, tā nav pilnīgi vienmērīga. Dzirdētie pieredzes stāsti ir dažādi. Uzskatu, ka AA programma ir jādarbina pilnībā – man ir nepieciešama grupa, sapulcēs ir jāievēro tradīcijas, lai es paliktu skaidrā, man ir nepieciešama kalpošana. AA trijstūrim galu galā ir trīs iekļaujošās malas, un kalpošana ir viena no tām. Savukārt, ja man šķita, ka mājas grupā vajadzētu vairāk runāt par tradīcijām un man nav vajadzīgo zināšanu, apmeklēju mūsu seminārus par tām. AA es izmantoju gan iespēju atpūsties kopā ar domubiedriem, gan arī iespēju vairāk uzzināt par to, kā AA darbojas. Tādā veidā manā pilsētā izveidojās otra grupa.
Šobrīd saprotu, ka AA literatūra ir jālasa, ir jākalpo, viss ir svarīgs un saistīts, jāieklausās tajos, kam ir pieredze. Es ļoti uzticos kopīgajai AA apziņai, ļaujos un saprotu, ka tas nav mans nopelns, ka esmu skaidrā. Daudz kas ir noticis manos līdzšinējos skaidrības gados, bet pieņemšanas sajūta, kas valda AA, mani joprojām iedvesmo. Vienmēr jāatceras, ka nevar celt personības uz pjedestāliem, AA ir kopums.
Bija laiks, kad mans darbs bija saistīts ar atkarīgajiem, un paradoksālā kārtā es tieši atgāju no AA, bet Augstākais Spēks salika tā, ka kopā ar citiem alkoholiķiem vietējā pilsētā nodibinājām grupu. Ir tik svarīga tā apziņa – pat ja esam maza pilsēta un viens cilvēks klauvēs pie mūsu sapulces durvīm, man ir jābūt tur, lai atvērtu!
Alkoholiķe Kristīne
Dzīvesstāsts pierakstīts sapulcē “Maratons onlainā”.