Pirmā tradīcija: un to jūs saucat par vienotību?

Pieredzes stāsts par Pirmo tradīciju: “Mūsu kopējai labklājībai jābūt pirmajā vietā, personīgā atveseļošanās ir atkarīga no AA vienotības.

Nesen kādā AA forumā dzirdēju satraucošas ziņas. Kāds biedrs ziņoja, ka viņa reģionā daži vecbiedri dodoties “pagrīdē”, jo viņiem nepatīkot AA notiekošās pārmaiņas un viņus kaitina šīs problēmas. Šīs pagrīdes sapulces esot pieejamas tikai dažiem AA biedriem, un runā, ka tām esot apmeklēšanas nosacījumi, kā, piemēram, piecu gadu ilga skaidrība.

Vakar kāds jaunietis manā mājas grupā pastāstīja, ka līdzīga prakse sākusies arī manā apvidū. Daži AA biedri rīko sapulces savās mājās un apmeklēšanai “vervē” noteiktus AA biedrus. Jaunietis no manas mājas grupas teica, ka zinot, ka pats nepieder pareizajai sociālekonomiskajai grupai, lai tiktu “savervēts”.

Abi gadījumi man lika aizdomāties par mūsu Pirmo tradīciju un atcerēties, kā mani iepazīstināja ar tās principiem.

Uzsākot skaidrību AA, mana sponsore uzstāja, lai atrodu sev mājas grupu un apņemos tai piederēt. “Tev ir jābūt daļai no grupas,” viņa teica, “lai augtu skaidrībā un apgūtu Anonīmo alkoholiķu principus.” Un tā One Parkway kļuva par manu pirmo mājas grupu.

Tur es iemācījos, ka “mūsu kopējā labklājība” attiecas ne tikai uz manu grupu, bet arī uz AA kopumā. Man stāstīja, cik svarīgi par AA un tās darbību iemācīties visu, ko vien varu. Man piedāvāja plašu AA literatūras klāstu un iedrošināja piedalīties dažādās AA aktivitātēs.

Katru mēnesi pirms grupas sirdsapziņas mums bija tradīciju sapulce. Neatkarīgi no tā, kuru tradīciju tobrīd apspriedām, gandrīz katru reizi kāds pieminēja Pirmo tradīciju. Patiesībā, bija kāds vecbiedrs, kurš vienmēr ļoti sparīgi teica: “Ja tu nesaproti Pirmo tradīciju, tu nesapratīsi nevienu no tām.” Bija arī piebalsotāju stūrītis, kuri allaž izsaucās: “Tev taisnība!” Un tad mēs centāmies saprast, kas bija vai nebija labi mūsu kopējai labklājībai.

Vienmēr tika uzsvērta spēja uzņemties saistības. Mana grupa man iemācīja, ka apņemšanās būt par pilnvērtīgu grupas biedru nozīmē grupas labklājības likšanu pirmajā vietā; viņi teica, ka, iemācoties to darīt, tas nodrošinās manu skaidrību un tādējādi arī manu dzīvi. Manas grupas biedri sniedza man saudzīgas mācības, taču šad un tad, kad mans ego ņēma virsroku un es lēmu darīt lietas pa savam (piemēram, uzņemoties pati mainīt grupas formātu), viņi mīlēja grupu un mani pietiekami stipri, lai uz vietas un ļoti skaidri saprotamā veidā mani pārmācītu.

“Vienotība” man bija tikpat grūti izprotams jēdziens kā “kopējā labklājība”. Man šķita, ka tas nozīmē, ka mums nekad nevajadzētu strīdēties vai nepiekrist cits citam. Reiz kādā no mūsu grupas sirdsapziņas karstajām diskusijām es dusmīgi paudu šo savu priekšstatu vārdos. “Un jūs to saucat par vienotību?” es kliedzu pāri galdam uz vienu no mūsu vecbiedriem. Viņš man uzsmaidīja, izskatījās gana uzjautrināts un teica: “Šis ir entuziasms. Mēs strīdamies par to, kā varētu labāk nest vēsti.” Un tā man tika iemācīts, ka Pirmajā tradīcijā ir iekļauta arī ideja par to, ka mums katram ir nepieciešama vēlme ieguldīt savu artavu kopējā labumā un ka mēs to varam izdarīt tikai ar iesaistīšanos.

Kā vēlāk sapratu, patiesā vienotība izpaudās karsto debašu gaitā un pēc tām. Katram bija iespēja tikt uzklausītam. Grupa pūlējās nonākt līdz lēmumiem, kas kalpoja gan grupas, gan AA “kopējai labklājībai”. Mēs sadevāmies rokās un beigās vienbalsīgi skaitījām dvēseles miera lūgsnu, zinot, ka par spīti mūsu nesaskaņām mēs katrs turpinām nākt uz grupu un uz AA, jo mums tas nepieciešams, lai izdzīvotu. Mēs katrs bijām atbildīgi par to, lai AA turpinātu pastāvēt un būtu pieejama alkoholiķim, kurš nākamais ienāks pa mūsu durvīm.

Reizēm es neatbilstu Pirmajā tradīcijā ietvertajiem ideāliem. Dažreiz tas notiek vienkārši tāpēc, ka neapstājos un pietiekami nepadomāju par savas rīcības iespējamajām sekām. Pērnvasar ar vīru (kurš arī ir AA) devāmies kruīzā, kas piestāja mazā Meksikas pilsētiņā. Kāda jauka kundze, kuru sastapām “Bila V. draugu” sapulcē (kurā piedalījās gan alkoholiķi, gan arī nealkoholiķi), pastāstīja mums par šīs pilsētiņas AA sapulcēm. Es zināju, ka kundze nav alkoholiķe un ir piedalījusies “Bila V. draugu” sapulcē nevis alkoholisma, bet citu iemeslu dēļ. Taču daļēji tāpēc, ka nevēlējos aizskart viņas jūtas, un arī tāpēc, ka tas bija man izdevīgi, es piekritu viņas piedāvājumam aizvest mūs uz vietējo sapulci un piedalīties tajā kopā ar mums. Es varēju izskaidrot viņai AA un mūsu Tradīcijas, taču izvēlējos to nedarīt.

Tovakar mēs ar vīru atklājām, ka šī grupa tiešām cīnījās par izdzīvošanu. Tā bija vienīgā AA grupa pilsētā, un tās nedaudzajiem biedriem nekad nav bijis saskares ar pārējo sadraudzību. Viņi biji pateicīgi par iespēju satikt AA biedrus no ASV, kur kustība radusies. Tur bija kāda amerikāņu sieviete, kura bija uzsākusi savu skaidrību šajā mazajā pilsētiņā un kāds vīrs pirmajos skaidrības mēnešos. Viņi nezināja, ka kundze, kura mums bija atnākusi līdzi, nav alkoholiķe, un aicināja viņu dalīties. Viņa ilgi dalījās par problēmu, kurai nebija nekāda sakara ar alkoholismu. Kamēr viņa dalījās, ieradās un pie durvīm minstinājās vietējais dzērājs, acīmredzami atnācis uz AA pirmo reizi. Ar šausmām sapratu, ka biju likusi savas vajadzības un vēlmes pirmajā vietā. Šķietami nebūtiska darbība realitātē var izvērsties par nāves spriedumu alkoholiķim, kurš joprojām cieš.

Meksikas pieredze man atgādināja to, ka tāpat kā soļi arī tradīcijas pieprasa modrību un darbu no manas puses, ja vēlos attīstīt savu prasmi praktizēt šos principus.

Es ticu, ka nepieciešamība un arī vēlme uzturēt mūsu vienotību nav piedzīvojusi lielas izmaiņas. Domāju, ka mēs esam vienkārši izauguši un attiecīgi pieaugsi arī darba nopietnība un atbildība. AA man ir iemācījusi, ka būt par “lielāka veseluma mazu daļiņu” sevī ietver atbildību un ka vienmēr ir kaut kas, ko varu darīt, lai sniegtu ieguldījumu “mūsu kopējā labklājībā”. Kad sponsore man teica, ka manai izaugsmei ir nepieciešama grupa, viņa tādējādi teica arī to, ka bēgšana neveicina attīstību un ka tā ir mana atbildība – ierasties un piedalīties.

Es lūdzos, lai aiziešana no AA vai aiziešana “pagrīdē” nekad man nesāktu šķist par labu alternatīvu. Tā vietā ceru, ka atcerēšos mācības, kuras man sniedza One Parkway grupa, manas sponsores un AA biedri. Es iemācījos, ka varu censties padarīt savu mājas grupu par labāko AA grupu pasaulē, kas, protams, nozīmē – par grupu, kas seko mūsu tradīcijām. Es iemācījos, ka varu censties būt par tādu sponsori, kas mēģina nodot jaunatnācējam visu AA, mūsu trīs mantojumus – atveseļošanos, vienotību un kalpošanu, nevis tikai to, ko, manuprāt, jaunpienācējs vēlas vai ir spējīgs saņemt. Es iemācījos, ka varu un man vajag kalpot manai grupai un, kur iespējams, AA kopumā.

Mūsu literatūra man atgādina, ka liela mīlestība un lielas ciešanas ir mūsu skolotāji – nekas cits mums nav nepieciešams. Nešaubos, ka no aktīvā alkoholisma cietu tik daudz, cik vien biju spējīga izturēt, bet neesmu pārliecināta, ka esmu iemācījusies mīlēt Anonīmos alkoholiķus tik labi, cik, es ticu, tas ir iespējams. Es noteikti vēl neesmu perfekti apguvusi Pirmās tradīcijas lietošanu praksē. Bet man ir gana daudz mīlestības, lai censtos attīstīt savu spēju likt mūsu kopējo labklājību pirmajā vietā. Esmu pārliecināta, ka no tā ir atkarīga mana dzīvība. Es lūdzos, lai man tiktu ļauts turpināt augt nesavtīgumā tik daudz, lai man rūpētu visu alkoholiķu dzīves, lai kur viņi arī būtu – gan to, kas ir ar mums, gan to, kuri vēl ir ceļā pie mums.

Dorotija H., Pisketeveja, Ņūdžersija


Copyright © The AA Grapevine, Inc. (January 1992). Reprinted with permission.