Pirmā jubileja

AA biedri dalās savās atmiņās par pirmā skaidrības gada jubileju. 

Es ļoti gaidīju viena gada skaidrības jubileju. Iepriekš, pirms AA, man ar narkologa palīdzību bija izdevies palikt skaidrā nedaudz ilgāk par sešiem mēnešiem, bet tad norāvos. Tāpēc, lai gan ārkārtīgi priecājos par katru saņemto mēnešu medaļu, es līdz galam savai skaidrībai (un AA programmas spēkam) vēl neuzticējos. Biju iedomājusies, ka būšu zināmā drošībā, ja tikšu līdz gadiņam.

Mājas grupā jau pēc dažu mēnešu skaidrības mani mudināja novadīt kādu sapulci, taču es biju ieņēmusi galvā, ka tā būtu gandrīz zaimošana, ka neesmu tiesīga sēdēt galda galā, kamēr man aiz muguras nav pirmais skaidrais gads. Tā nu man bija, ko gaidīt. Ne tikai medaļu, bet arī pirmo kalpošanu par sapulces vadītāju. Manā mājas grupā “Apziņā” tolaik bija izteikta jubilejas sapulču tradīcija. Jubilārs ieradās ar torti, sēdēja galda galā, stāstīja dzīvesstāstu, saņēma ziedus un apsveikumus. Man kā jaunatnācējai ārkārtīgi patika jubilejas sapulces, jo tad varēja kādu stundu aizmirsties cita alkoholiķa dzīvesstāstā, un tikmēr nebija jāsatraucas pašai par savu dalīšanos. 

Kad pienāca mana ilgi gadītā gada jubilejas sapulce, biju satraukusies kā līgava pirms kāzām. Atceros, ka es ļoti gatavojos: uzprišināju vasaras iedegumu solārijā, izmeklēju kleitu, pirms sapulces aizvedu sevi uz kafejnīcu, kur mazā piezīmju grāmatiņā pierakstīju pieturpunktus dzīvesstāstam. Kad beidzot nosēdos sapulces galda galā, biju šausmīgi uztraukusies. Gribējās, lai lasāmais sapulces scenārijs nekad nebeigtos un man nebūtu jānonāk pie brīvā stāstījuma par to, kā bija, kas notika un kā ir tagad. Taču, kad sāku runāt, nevarēju vien beigt, norunāju visu pirmo sapulces stundu un, protams, tikai par dzerošo laiku. Kā saka mana sponsore, tieši jubilejas sapulcēs mēs saņemam pamatīgu grupas mīlestības devu, kas dod spēku turpināt skaidrības ceļu. Tā notika arī ar mani. Pavisam drīz, 11. augustā, ceru svinēt “Apziņā” savu devīto skaidrības jubileju. Jau esmu pieteikusies vadīt sapulci, un es ieradīšos ar torti un dzīvesstāstu.

Debora

Mana pirmā skaidrības jubileja, kāda tā bija? Pēc rehabilitācijas programmas “absolvēšanas” “Oāzes” grupa, kas atradās turpat netālu Vecmīlgrāvī, bija kļuvusi arī par manu mājas grupu. Tolaik vēl zaļi flīžotajā bezlogu “Oāzes” telpā pirmā skaidrības gada svinētājas mēs bijām divas – es un mana vārda un grupas māsa, ar kuru  bijām uzsākušas skaidrības ceļu vienlaicīgi. Draudzība, ko iemantojām, esot rehabilitācijas programmā, turpinās joprojām. Šī draudzība un abpusējs atbalsts ir nenovērtējama svētība, bez kuras diez vai man vienatnē būtu izdevies sasniegt pirmo skaidrības gadu.

Atceros kūku, ko izcepu saviem grupas biedriem. Tas bija Napoleons – četras kārtas pavisam plāna un trausla drosmes un pašapziņas biskvīta, pa vidu starp kārtām avenes ar krēmu – tie brīnumi, kas ik uz soļa atgadījās skaidrības pirmajā gadā. Vēl atrodoties rehabilitācijā, saņēmu darba piedāvājumu (iepriekšējo darbu biju zaudējusi dzeršanas dēļ), togad piedzīvoju arī pirmos ceļojumus skaidrā, un vispār šķita, ka koki un puķes zied kā vēl nekad! Bija tāda sajūta, ka gadu būtu mācījusies peldēt zem ūdens, aizturētu elpu, un pēkšņi izrādījās, ka varu arī pabāzt galvu virspusē un ievilkt gaisu, un tikpat brīvi to izpūst. Biju sākusi apgūt jaunās dzīves un brīvas elpošanas pamatus.

Biju bezgala pateicīga mājas grupas biedriem par to piederības un beznosacījumu pieņemšanas sajūtu, kas man tika dāvāta. Starp grupas biedriem, tobrīd vēl starp dzīvajiem, bija Māris Ķirsons, viņam kā tētim, varēju brīvi prasīt jebkuru padomu, jo neskatoties uz nenoliedzamo autoritāti, arī viņš bija “mūsējais”, viņš vienmēr atbildēja, un toreiz no sirds, atceros, nopriecājās par Napoleona kūku. Dzerošajā laikā mana piederība pasaulei bija sabrukusi, jutos kā tīnis, izolējusies un izstumta, lai gan tagad saprotu, ka pati vien to biju sev nodarījusi. Dažbrīd bezcerības un nelaimīguma sajūta mani pietuvināja domām par pašiznīcināšanos...

Pateicos Augstākajam Spēkam, kurš mani vadīja pirmajā skaidrības gadā, kā arī turpmāk. Esmu vien ļāvusies viņa plānam un pieturējusies programmai. Tas bija manas trauslās pašapziņas dīglīšu un neticamo brīnumu laiks, kas manā dzīvē ienāca ar pilnu spektru dzīvīgu krāsu. Kopš tā laika mani vairs īpaši nesaista melnbaltais kino...Varbūt tas atgādina manu dzīvi pirms skaidrības?

Kristīna

Sapulcēm ir neaprakstāms spēks!

Pirmā gada skaidrības jubileja man bija ļoti, ļoti īpaša. Biju pārliecināta, ka neraudāšu, bet, kā sāku runāt, tā raudāju kā mazs bērns. Asaras vienkārši gāzās ārā no pateicības ikvienam AA biedram par ticību, klātbūtni un sapulces spēku. Šīs divas stundas mēs visi bijām ļoti vienoti kopā būšanā starp savējiem. Tāpēc tajā dienā man bija liels gandarījums par sevi un pārsteigums dzirdēt citu cilvēku stāstus par manu ceļu līdz skaidrībai.

Es biju šokā un ļoti aizkustināta, jo katrs bija atnesis kaut ko no sirds. Puķītes, dāvaniņas, siltas zeķes, ievārījuma burciņu, un kāds pat bija sagādājis kūku.

Bet pats īpašākais pārsteigums bija no Astras, kurai pašai ir 34 gadi skaidrībā. Viņa man nodeva tālāk dzelzs svētbildīti ar saliktām rociņām un mūsu lūgšanu lietuviešu valodā. Man tā tagad ir jāsargā, turpinot savu skaidrības ceļu, un kādreiz, kad jutīšu, nodošu to tālāk kādam citam, kurš būs noticējis brīnumam.

Nora

Mājas grupa “Krustceles”

“Uzbūvēju realitāti pēc saviem noteikumiem un tad brīnos, ka viss jūk un brūk,” nesen AA sapulcē atzina viens brālis sadraudzībā. Pirmā gada skaidrības jubileja man bija apliecinājums, ka es patiešām biju spējis savus noteikumus nolikt malā un nodot vadības pulti ārstu, sadraudzības un Augstākā Spēka rokās. Mazais egoisma velniņš gan arī jubilejas vakara sapulces laikā mani pilnībā nepalaida vaļā: šķita, ka pārāk maz brāļu un māsu mani apsveic un, ja arī apsveic, tad pārāk īsi un formāli. Tas tikai apstiprina, cik ļoti man bija nepieciešama AA Divpadsmit soļu programma un to, ka, ja vēlos līdzsvarotu dzīvi un nesavtīgas domas, man tā ir vajadzīga arī šodien.

Toms

Savu pirmo jubileju atceros ļoti labi.

Man bija patīkams satraukums. Tāpēc pamodos agri, aptuveni sešos no rīta. Vēl nodomāju – tā kā kādreiz bērnībā pirms svarīga un priecīga notikuma. Sen aizmirsta sajūta. Nezināju, ko iesākt, jo likās, ka šī ir vissvarīgākā diena manā mūžā. Uzrakstīju dažus e-pastus tiem, kam biju ļoti pateicīgs par savu skaidrību, kā arī draugiem, ar kuriem gribēju padalīties ar šo priecīgo notikumu. E-pastu saturs bija aptuveni šāds: “Atceries, kā es nevarēju ne stundu bez alkohola, bet tagad ir gads. Neticami?” Man pašam tas šķita neticami. Es biju laimīgs un pateicīgs. Miegs vairs nenāca un es aizbraucu uz “Rīta grupu”, lai šī diena iesāktos AA pulkā. 

Tas bija pirms desmit ar pusi gadiem. Un joprojām mana jubileja man ir svarīgākā diena manā dzīvē. 

Dmitrijs 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.