Šai alkoholiķei AA programmā ļoti patīk ikdienas progress.
Sākšu ar… reiz dzīvoja… Uzaugu muzikālā ģimenē, kurā biju vienīgais bērns. Arī man bija obligāti jāpievēršas mūzikai un man tas nepatika. Pat ne tik ļoti pati klavierspēle, bet mūzikas teorijas priekšmeti, solfedžo, spēlēt pavadījumus – tā nebija mana sirdslieta. Tā kā mūsu ģimenē nebija pieņemts teikt, kas patīk un ko es vēlos, tad es nepretojos un neiebildu. Man to pat neļautu darīt. Uzaugu nezinot, kas man patīk un ko es gribu. Atceros, ka pirms koncertiem, kuros bija jāspēlē klavieres, devos uz stadionu un pievilkos pie stieņa tik ilgi, kamēr parādījās tulznas, lai būtu iemesls nespēlēt klavieres.
Augu, mācījos, pabeidzu vidusskolu un iestājos universitātē. Lai arī studiju laikā notika daudzas dzeršanas, mani tas nesaistīja, vispār neiejutos izvēlētajā fakultātē. Dažas sezonas strādāju Grieķijā, kur man, varētu teikt, iegaršojās alkohols. Iespējams, tas saistīts ar klimatu, noskaņu, bet tur gan bija dzeršanas visas dienas garumā. Tā kā to darīja visi, tā bija patīkama izklaide, man nebija sliktas pieredzes ar dzeršanu, tieši otrādi – jutos lieliski, man patika klimats, tas bija skaisti!
Atgriezos Latvijā, sāku strādāt, un tad pamazām parādījās pirmās reizes, kad darba kolēģi aizrādīja, ka man jāpieraujas ar dzeršanu. Darbs bija smags, saistīts ar ilgu prombūtni no mājām, un es (nereti – pēc atgriešanās mājās) nevarēju aizmigt. Tad man palīdzēja kāds vieglais alkohols. Man joprojām šķita, ka viss ir normas robežās un problēmu nav.
Apmēram 23 gadu vecumā es atkal aizdevos uz ārzemēm, kur pēc gada apprecējos. Tad gan biju kā no ķēdes norāvusies, un man jau bija pamatīgas alkohola lietošanas problēmas. Biju beidzot tālu prom no kontrolējošajiem vecākiem, darbā dzēru slēpdamās, un vakaros kopā ar vīru turpināju. Parasti nopirku vairākus vieglus alkoholiskos dzērienus (sarkanā krāsā), vienu liku galdā un izlikos dzeram, bet pārējos izdzēru slepus. Vīram stāstīju, cik jauki ir tā sēdēt uz terases un lēnām malkot dzērienu, un viņš tikai brīnījās, kā man no tām pāris glāzēm tik ļoti reibst. Mēs arī mājās brūvējām pagrabā savu vīnu 50 litru muciņā, un es biju iemanījusies paslepus nosūkt pa malciņiem, lai katrreiz nav jāiet pēc dzērieniem uz veikalu. Liels bija mana vīra izbrīns, kad puse vīna bija pazudusi. Bet es tikai stāstīju – nu jā, tā notiek. Gan jau, ka izgarojis, nav bijis aiztaisīts vāks.
Dzeršana kļuva nevadāma, smaga, viss attīstījās drausmīgos ātrumos. Es pat nevaru atcerēties konkrētu brīdi, bet no civilizētas dzeršanas viss pārvērtās katastrofā – dzēru darbā, tur mani pieķēra, braucu dzērumā, mani nosūtīja uz kaut kādiem, manuprāt, dīvainiem, kursiem par dzeršanas sekām. Incidenta rezultātā vienu mēnesi noturējos nedzērusi, un tā bija nožēlojama dzīve! Ārprāts, dzīvoju bailēs, ka vīrs no manis izšķirsies. Noturējos to mēnesi un biju tik laimīga, kad pēc mēneša vīrs teica, ka esmu nopelnījusi vienu vīna glāzi. Visai dzīvei uzreiz bija cita krāsa! Nākamajā dienā viena glāze pārvērtās pudelē, un es ātrā laikā atkal sāku krist pa spirāli uz leju. Vīru krāpu, vainoju viņu visā, meloju. No darba mani atlaida par dzeršanu. Galu galā vīrs no manis izšķīrās, un es sapratu, ka braukšu prom no šīs zemes, arī tāpēc, lai nebūtu viņš jāsatiek. Šķiršanās no viņa man patiesi bija traģēdija, man attiecības bija ļoti svarīgas, un jutos ļoti slikti.
Atgriezos Latvijā, un atsākās nemitīga manu vecāku kontrole. Es turpināju dzert un pa vidu visam pieteicos darbā kādā no lidsabiedrībām. Pohaina aizdevos uz interviju, bet, tā kā man bija ļoti labas svešvalodu zināšanas, man uzreiz pateica, ka mani pieņems, vien jāsagaida intervijas otrā daļa pēc pāris stundām. Protams, ka man tas bija lielisks iemesls, lai ātri izdzertu četrus kokteiļus! Darbu dabūju, bija jādodas uz apmācībām, un šo faktu sāku svinēt jau lidostā. Izgāju apmācības izcili. Nākotnes plāni iezīmējas grandiozi. Uz pirmo darba dienu ierados dzērusi, mani noņēma no trases, bet es iestāstīju, ka šis ir bijis negadījums un kļūda. Man noticēja un lūdza atnākt nākamajā dienā. Apsolīju, bet dienas izkrita, un es ierados vismaz dienas trīs vēlāk, un mani, protams, atlaida. Nauda man kaut kāda bija palikusi, un par to es vienkārši dzēru. No vietas kādus sešus septiņus mēnešus. Nonstopā.
Sapratu, ka viss – es nevaru nedzert, es nevaru dzert. Kā ir mazākais kārdinājums – uzreiz dzeru. Es lūdzos baznīcā, mācītājs man ieteica aiziet uz AA, bet es aizdevos uz turieni, lai atrastu kādu vīrieti, kas mani izglābtu no šīs situācijas, nevis lai meklētu skaidrību. Man vajadzēja glābēju, princi. Es taču bija tik fantastiska, tikai nesapratu, kāpēc neviens mani neizvēlas. Tajā laika posmā man nebija nekādas vēlēšanās iegūt skaidrību, es nemaz nezināju, kas tas ir. Tas, ko es zināju, – ja palikšu šajā pilsētā un turpināšu dzert, es drīz nomiršu. Bija bijušas situācijas, kad atslēdzos ceļa vidū, un līdzīgas. Atgriezties mājās es baidījos, jo tur atkal mani vecāki metīsies mani kontrolēt. Es gribēju dzīvot – atskaidrojos un atgriezos Latvijā. Nodzīvoju sausā vienu gadu. Aizdevos arī uz AA sapulci, bet man bija skaidrs, ka es neesmu tāda kā viņi. Es varu ar gribasspēku.
Šajā nedzeršanas periodā iepazinos ar savu otro vīru. Jutos tik ļoti pārāka, jo es nedzēru, bet viņš gan lietoja. Pieņēmu, ka es esmu vienkārši lieliska, gluži dāvana viņam! Man bija plāns pārtaisīt vīru, kā man vajadzēs. Lieki piebilst, ka no tā nekas nesanāca.
Es atsāku iedzert, sākumā pamēģināju kontrolējoši lietot kopā ar draugiem. Man šķita – re, amats rokā, es varu! Ātri vien atskārtu, ka vispār nevaru dzert sabiedrībā, izvēlējos turpmāk dzert viena pati.
Man piedzima bērni, es strādāju, turpināju dzert un biju ļoti, ļoti nelaimīga. Pēc kāda garāka plosta nolēmu aizrakstīt AA un lūgt palīdzību. Man atzvanīja, pie manis atbrauca, atveda grāmatas, izrunājās, ieteica kā iespēju apmeklēt rehabilitācijas programmu, sapulces. Man tas viss šķita nejēdzīgi. Kāda programma, kādas sapulces?! Man taču ir mazs bērns, es gribu burvju tabletīti, kas palīdz uzreiz! Ātri un lēti. Es vispār nebiju gatava klausīties, nebiju gatava… Pohas pārgāja, eiforija pazuda, atsāku dzert, bija atkal smags plosts, un es atkal aizrakstīju AA. Man piedāvāja palīdzību, bet es atkal nebiju gatava. Es meklēju palīdzību baznīcā, pie dziedniekiem un visu laiku nesapratu, kāpēc esmu tik nelaimīga. Kas tas ir? Kāpēc man ir tik ļoti slikti. Visu laiku cerēju – ja man būs labas attiecības, ja man būs tāds un tāds dzīvoklis tādā rajonā, strādāšu tādā uzņēmumā, mati būs tādā garumā utt. – es būšu laimīga. Visu laiku šķita, ka manas sajūtas ir atkarīgas no ārpasaules, man pat neienāca prātā, ka īstenībā tās ir saistītas ar mani pašu, ar manu dzeršanu. Reizi mēnesī vai divos man bija plosts. Pienāca gada beigas, un man bija kārtējais plosts, pēc kura kaut kas mainījās. Es lūdzu Dievu, lai man palīdz, es vairs nevaru, es visu šo vairs nevaru izturēt! Ja Dievs grib lai es nodzeros, es nodzeršos. Ja Dievs grib, lai es nomirstu, es nomiršu. Tikai tā, kā man IR, es vairs nevaru! Es biju pilnīgi nospiesta uz ceļiem. Un šoreiz nebija nekādu ārkārtēju ārējo apstākļu – es nebiju pazaudējusi darbu vai tamlīdzīgi. Es pati, iekšēji, es vairs to nespēju. Man nav nekāda izskaidrojuma tam, kāpēc es izlēmu, ka man ir jāiet uz AA.
2. janvārī, 2018. gadā, biju savā pirmajā sapulcē, pēc kuras līdz šim brīdim esmu skaidrā. Nokļuvu sapulcē, kurā bija tikai vīrieši un runāja tikai par soļiem. Es vaicāju – ko tālāk? Man atbildēja, ka man jāstaigā pa sapulcēm un jāatrod sponsors. Es darīju pa savam, atkal aizrakstīju uz AA e-pastu un lūdzu, ka man nepieciešams sponsors. Man atbildēja pozitīvi un man būs sponsore. Es atkal apraudājos (pirmā reize bija pēc telefona sarunas, kad man teica, ka mani ļoti gaida sapulcē) un tā mēs ķērāmies pie soļiem. Es pat nevarētu lūgt Dievam to, ko saņēmu. Mūsu sadarbība ar sponsori bija fantastiska, es arī pati sev pateicu, ka, ejot soļus, darīšu visu, ko man teiks, nemēģināšu pati kaut ko noteikt. Atvērtu sirdi, godīgu attieksmi, tik daudz, cik es toreiz varēju, – es gāju un darīju! Man ļoti patika. Manuprāt, programma – tā ir darbība. Ticība – tā ir darbība. Ir jādara! Manā gadījumā es nezinātu citu veidu, kā kaut kas varētu mainīties, ja nebūtu programmas. Un izmaiņas notiek visu laiku.
Gribu padalīties ar vienu epizodi no sponsorēšanas. Man nebija tā, ka ticība Augstākajam Spēkam atnāca uzreiz. Pēdējās tikšanās reizē padalījos ar sponsori, ka jūtu dusmas uz dēlu. Sponsore man ieteica atpakaļceļā lūgties, vienkārši lūgties. Tik neaptverami ir tas, kā tas strādā. Līdz pat šodienai man vairs nav bijušas šādas dusmas. Dievs man parādīja – notici, tieši tā tas notiek, palūdzies, lai notiek tas, ko izmainīt nav mūsu spēkos.
Es eju regulāri uz sapulcēm, vismaz reizi nedēļā. Kalpoju tik, cik mani tas šobrīd interesē. Neko sev nepārmetu, jo es taču esmu AA, mums vēl ir nākotne.
Nav tā, ka tagad dzīve būtu bez problēmām, nepavisam. Man bija grūti pieņemt dažas lietas par savu laulības dzīvi, par saviem vecākiem. Ne jau visu izdodas uzreiz sakārtot, bet daudzas lietas ir mainījušās. Es esmu mēģinājusi būt godīga, ar to vispār ir jāsāk. Man nekad nav bijis grūti pateikt, ka esmu kļūdījusies, bet līdz šim es bieži vien neredzēju, kā patiesībā rīkojos. Tāpēc arī soļi ir tik nozīmīgi.
Bija laiks, kad mēģināju saprast, kā es kļuvu par alkoholiķi, bet nonācu pie secinājuma, ka es tāda esmu piedzimusi. Jo šodien es neesmu tas cilvēks, kāda es biju, pirms sāku dzert, nepavisam nē! Šodien es esmu cilvēks, kāda es neesmu bijusi nekad un, godīgi sakot, es sev tagad patīku vairāk nekā jebkad. Es saskatu sevī labas īpašības, ne tikai tās, kuras var ierakstīt CV, bet cilvēciskās īpašības… Un to es nesaku lieloties, es to saku, mīlot sevi. Es esmu laimīga, manī vairs nav tā – pieņemiet mani! Man ir mainījusies attieksme pret maniem bērniem, un viņi uz mani paļaujas. Es esmu iemācījusies novilkt robežas. Es jūtos tik brīva kā nekad! Joprojām esmu priecīga, ka varu norunāt kaut kādas lietas dažas dienas uz priekšu ar cerību un pateicību, ka būšu skaidrā. Izejot soļus, sapratu, ka vārdam “atlīdzināšana” ir pavisam cita jēga. Esmu piedevusi sev tos nodarījumus, kurus veicu dzerošajā laikā, jo es esmu slims cilvēks un toreiz citādi rīkoties nemaz nevarēju. To es esmu sapratusi, nav nekādu “ja nu”. Šodien atlīdzināšanu es redzu tā – ja es šodien kādam izdaru ko labu, tad viņš var citam izdarīt arī labu, un tas strādā. Ar Augstākā Spēka palīdzību. Ja es esmu šodien skaidrā, tad esmu godīga, labestīga, es daru lietas ar pašcieņu. Protams, ka izmaiņas nāk ar laiku, jo, piemēram, pirmais skaidrības gads bija grūts, es ļoti gaidīju skaidrības medaļas un priecājos par tām. Līdz šim nekad nebiju ar tādu prieku saņēmusi ziedus kā skaidrības jubilejās.
Mani ieguvumi. Soļi. Esmu atzinusi pilnīgu bezspēcību alkohola priekšā. Atzīstu bezspēcību arī situāciju, cilvēku priekšā. Man nav bijusi fiziska tieksme. Atceros, kā, atnākot uz sapulci, kādam atzinos, ka ļoti baidos no recidīviem, tieksmes, un šis brālis atbildēja: “Kādi recidīvi, nāc uz sapulcēm.” Un es viņam noticēju. Sāku ticēt Augstākajam Spēkam, lai gan nereti gribu pati būt noteicēja. Manā dzīvē ir ienākušas lūgšanas un paļāvība uz Augstāko Spēku. Un tad, kad atkal gribu kaut ko kontrolēt, es atceros, kāda spīkera teikto: “Viss, kas ir jādara, ir jābūt skaidrā, un tad drīkst iet ārā un spēlēties!” Skaidrība ir manas dzīves jēga. Dalīties ar to ir manas dzīves jēga. Es ļoti ilgi to nesapratu. Tagad zinu, kas ir dvēseles miers. Man patīk šis ikdienas progress programmā.
Ivita
Ja Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai.