Pusceļā

Raksta autore stāsta, kā iemācījās atlaist krampi un ļauties par sevi stiprākam spēkam.

“Laid vaļā!” peldēšanas trenere, izbesījusies, ka visi bērni jau sen lielajā baseinā peld paši, bet es vēl joprojām ar zilganajiem, ūdenī sačervelējušamies pirkstiem krampējos baseina apmalē vai vismaz putuplasta dēlīti, stingri teica: “Laid vaļā!” 

Viņa pasauca kolēģi vīrieti, kas iekāpa baseinā, viegli pieturot, papeldēja kādu brīdi kopā ar mani, tad atlaida, un es aizpeldēju pati. Es tiešām peldēju! Es jutu, kā simtiem kubikmetru baseina ūdens mani nes – atlika vien kustināt rokas un kājas, kā to biju mācījusies daudzajos peldēšanas nodarbību mēnešos. 

Šī ir sajūta, kuru ik pa laikam atceros, domājot par kādu savas dzīves jomu, kurā man jābeidz iekrampēties un vienkārši jāļauj Dievam. Taisnības labad jāsaka, ka peldēšana lielajos, dziļajos baseinos joprojām man nesagādā lielu prieku un, iespējams, kaut kas tajā 90. gadu treneru metodē tomēr bija mazliet traumatisks. Bet dzīves lielajā baseinā, šķiet, peldu tīri labi. Mans Augstākais Spēks ir labāks treneris (vai arī – es viņam vairāk uzticos). Īsi uzrakstīšu par trim tām savas dzīves jomām, kurās man izdevās atlaist putuplasta dēlīti un peldēt pa īstam.

Bērni. Kad sāku dzīvot skaidrā, bērnu man nebija. Manā Ceturtā soļa baiļu sarakstā bija gan bailes no neveiksmīgas grūtniecības, gan iedzimti slima bērna. Un mana pirmā grūtniecība beidzās pati, otrajā gaidīju bērnu ar smagu hromosomu anomāliju, un grūtniecība bija jāpārtrauc. Biju dusmīga uz Dievu, man likās, ka viņš vēl man ļaunu (ja mēs Dvēseles miera lūgšanā sakām “Ne mana, bet Tava griba, lai notiek”, tātad Viņš man vienkārši nenovēl bērnu – tāda bija mana loģika). Ar visu aizvainojumu es darīju soļus, arī skaļi dusmojos uz Dievu, līdz manī notika pārmaiņa. Es domāju – esmu bezcerīga alkoholiķe, man vispār vajadzēja būt pālī, noteikti vientuļai, varbūt jau beigtai, bet jau vairākus gadus man ir iedota jauna dzīve. Lielākajai daļai alkoholiķu tā nepaveicas. Es tiešām sajutu lielu pateicību pret savu Augstāko Spēku un teicu: “Dievs, paldies Tev, ka iedevi man jaunu dzīvi. Un ja man tā jānodzīvo bez bērniem, tad lai tā būtu. Es esmu Tev pateicīga.” Pēc pāris mēnešiem es vienkārši paliku stāvoklī. Interesanti, ka pirms tam es daudz uztraucos – kā tas būs, kad man būs bērns? Ja nu viņš arī ir alkoholiķis? (Galu galā abi vecāki ir.) Ja nu viņam kaut kas notiek? Ja nu es pati atsāku dzert? Man šo baiļu vairs nav bijis. Jo, pat ja tīri tehniski bērnu radījām kopā ar vīru, to mums tomēr uzdāvināja. Un lielajās līnijās par bērnu gādā viņa Augstākais. Man tur nav jāpieslēdzas ar savām bailēm un kontroli. Es vienkārši rūpējos par viņu, cik labi to spēju. 

Mīļotais. Mana dzīves mīlestība pasūtīja mani. Tas bija liels, negaidīts trieciens, kura sāpes lika man pārskatīt visu dzīvi, līdz es atzinu savu bezspēcību alkohola priekšā un atnācu uz AA. Es arī pilnībā, līdz dziļākajai būtībai atvadījos no visiem sapņiem par kopīgu nākotni (un, protams, izdzēsu viņa telefona numuru un atdraugoju visur, kur vien iespējams). Kad biju skaidrā jau kādus septiņus gadus, mēs nejauši satikāmies un sākām regulāri tikties (bez romantiskiem nolūkiem). Un mežonīgi iemīlējāmies. Atkal mehānisms bija līdzīgs – es biju pilnībā pieņēmusi, ka nekā nebūs, atzinusi savu bezspēcību un atdevusi situāciju Augstākajam Spēkam. Šoreiz dāvana nāca ilgāk, bet tā nāca. Man gan bija jāiziet vēl viens elles loks, kad bijām jau kopā – šausmīgi aizvainojumi pret viņu, kas burtiski nāca cits pēc cita un padarīja mani traku un nelaimīgu. Tik apsēstu, ka es jau atkal atzinu savu bezspēcību un biju pat gatava šķirties par spīti lielajai mīlestībai, bet, pateicoties soļiem un AA biedriem, kas mani uzklausīja un dalījās savā pieredzē, man aizvainojumus noņēma, un mēs dzīvojam mierīgi, laimīgi un brīvi, sastopoties tikai ar ikdienišķām problēmsituācijām, kuras, kā izrādās, var risināt mierīgā un veselīgā veidā. 

Darbs. Es strādāju savu sapņu darbu. Ka tas ir mans sapņu darbs, sapratu pavisam nesen (iespējams, tieši šobrīd), kaut savā darbavietā (mainot amata pozīcijas) strādāju jau vairāk nekā desmit gadus – gandrīz visu skaidrības laiku. Man bija grūti, smagi, šausmīgi stresaini, vairākus gadus jutos kā pienākumu vergs – kāpēc visa tik daudz, kāpēc tieši man, ko jums no manis atkal vajag, ja nu es izgāžos, ja nu es iegāžu citus? Un tā visu laiku uz riņķi. Es gribēju bēgt. Gribēju palīst zem segas. Es nevarēju gulēt. Gribēju, lai kāds man pasaka – ej taču prom no tās ellīgās vietas. It kā biju tur, kur varēju paveikt lietas, kas man svarīgas un padodas, bet, jo krampjaināk es centos, jo vairāk skrēju un baidījos par rezultātu, jo sliktāk man kļuva. Es atradu jaunu sponsori, atsāku iet soļus, sāku apzinātāk praktizēt Vienpadsmito un Divpadsmito soli un man izdevās atlaist arī darba jomu. Pēc vairāku gadu trauksmes, es atsāku normāli gulēt. Nemainījās amata pienākumi un termiņi, bet es sāku peldēt.  

Visos trīs manis piesauktajos piemēros mehānisms ir vienāds – kaut kas ļoti svarīgs, mani krampjaini mēģinājumi to kontrolēt un vadīt vai bailes neiegūt vai pazaudēt, sakāve (iekšēja vai ārēja), padošanās, pieņemšana, atdošana. Un rezultātā – jauna brīvība un laime. Gluži tāpat kā notika ar manu alkoholismu. 

Lielajā grāmatā jaunas brīvības un laimes solījumu lasām vietā, ko sauc par Devītā soļa apsolījumiem (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.) “Mēs būsim pārsteigti vēl pirms pusceļa,” tur teikts. Lai arī es esmu neizsakāmi laimīga, ka manā dzīvē ir tieši mans bērns, tieši mans vīrs un tieši mans darbs, brīvība un laime nav viņi paši, bet gan sajūta, ka es biju pilnībā gatava to visu upurēt, bet gādīgs, pāri maniem spēkiem stāvošs Spēks man to visu iedeva. Joprojām ir tāds sadzīviskais līmenis, kurā es gan dusmojos, gan baidos, gan gribu kaut ko vairāk vai, gluži pretēji – mazāk, bet tas ir ikdienišķs, virsējs skaņu celiņš, kuru es varu pārstrādāt un atdot dienu pa dienai, tās vairs nav fundamentālas bailes, izmisums un vēlme kontrolēt. Savā pieredzē es redzu, ka tīrā esencē šo brīvību un laimi var dabūt Divpadsmitā soļa darbā, aizejot no sava ego. Es reizēm domāju par nāvi. Man liekas, ka tā arī ir saistīta ar galēju atteikšanos no sava ego un visa, kam visciešāk esmu pieķērusies. Šīs dzīves pieredzes man liek domāt, ka ieguvums no atteikšanās būs daudz lielāks par zaudējumu. 

Anonīms

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.