Alkoholiķe stāsta, kā Divpadsmit soļi viņu noveda pie dvēseles miera.
Jau no pirmajām dienām, kad nonācu sadraudzībā, dzirdēju par dvēseles mieru. Man vispār nebija ne jausmas, kas ir miers, tāpēc es ierasti vīpsnāju (tolaik vīpsnāju par visu) un atstāju šo “mieru” citiem, mazāk nozīmīgiem un vareniem alkoholiķiem. Man nav laika mieram, mani gaida lielas lietas. Man tikai drusku jāatskaidrojas, un tad es būšu tam gatava.
Kad kļuvu mazliet skaidrāka un ieraudzīju, kāda ir mana dzīve, atklāju, ka esmu vēl tālāk no jebkāda miera. Trauksme un bailes kļuva nepanesamas, un es nespēju un negribēju tās apslāpēt kā agrāk. Es nevarēju gulēt, nevarēju ne uz ko koncentrēties, dārdoņa, vienām bailēm pārmācot citas, neļāva man elpot. Es meklēju padomu pie biedriem ar lielāku skaidrības laiku un sapratu, ka ar to, ka vienkārši nedzeru un apmeklēju sapulces, kurās pārsvarā sūdzos par dzīvi un mētājos ar gudrībām, man nepietiek. Man bija jāatrod mentors un jāiet soļi. Ar lielām grūtībām atradu sponsoru, un mēs sākām strādāt ar programmu.
Ļoti grūti bija atzīt, ka esmu ne tikai bezspēcīga pret alkoholu, bet arī mana dzīve ir kļuvusi nevaldāma. Viss manas “jautrās” dzīves haoss nāca no visām pusēm un draudēja uzgāzties uz manas nelaimīgās galvas. Samierinājos ar to, ka nespēju tikt galā ar visu, un atklāju, ka man to arī nevajadzētu darīt. Es neesmu viena. Manā dzīvē ir mans Augstākais Spēks, kas mani mīl un vada manu dzīvi. Cik brīnišķīgi vārdi. Un cik neticami grūts bija lēmums uzticēt savu dzīvi šim Augstākajam Spēkam. Kaut kad ap šo laiku notika atgdadījums, kas lika man pavisam citādi paraudzīties uz programmu un mani tajā.
Piezvanīju uzticības personai un panikā runāju par to, ka jau trīs dienas mans prāts ir kluss, jau trīs dienas es neesmu pamodusies ar domām par visām tām briesmīgajām lietām, kas ar mani notiks šodien un, iespējams, tieši tagad. Mana AA paziņa teica: “Apsveicu, tas sāk darboties. Tagad tev ir aptuvens priekšstats par to, kas ir dvēseles miers. Tā var būt vienmēr.”
Dvēseles miers vienkāršākā nozīmē man ir baiļu neesamība. Vai ir iespējams, ka mani “vada simtiem baiļu formu”? Iesākumā man vajadzēja noskaidrot, kādas ir šīs bailes un kas aiz tām slēpjas, un es ķēros pie Ceturtā soļa. Cik daudz bažu un baiļu man nācās sastapt aci pret aci, cik daudz apslēptu un vienmēr klātesošu aizvainojumu man bija jāizpēta, lai ieraudzītu savu pusi, savu egocentrismu – visu savu problēmu cēloni.
Piektais solis sniedza atvieglojumu. Tagad es zināju ne tikai to, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, un pat ne to, kas tieši ar mani nav kārtībā, bet arī to, ko es varu darīt. Man bija virziens. Man bija jāturpina iet soļus.
Es apzinājos savus trūkumus, es lūdzu Dievu (nebūt ne pazemīgi) atbrīvot mani no tiem. Es atcerējos un pierakstīju visus tos, kuriem biju nodarījusi pāri, un turpināju laboties. Ar katru jaunu Devīto soli man kļuva vieglāk.
Tagad zinu, ka tas bija tikai sākums. Es nevaru kaut ko izdarīt un atdusēties uz lauriem. Miers ir ikdienas darbs ar visiem soļiem.
Vai tādēļ man ir grūtāk? Nē. Es saprotu, ka mana rutīna, šī pastāvīgā savas rīcības un sajūtu analīze, darbs ar citiem man sniedz stabilu miera stāvokli. Tas ļoti atšķiras no īslaicīgas alkoholiskas aizmirstības. Jā, man ir trauksme un bailes, jā, es ne vienmēr uzvedos pareizi, jā, es varu skumt, darīt pārsteidzīgas lietas un pieņemt pārsteidzīgus lēmumus, bet es zinu, ka ir izeja. Un šī izeja vienmēr ir kopā ar mani – darbs ar AA Divpadsmit soļiem.
Paldies. Šodien skaidrā.
D.
Ja Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai.