Treniņš pirms čempionāta

Komandtiltiņā man vairs nebija vietas. Bija jāsēžas pie airiem. 

Ar “puspasākumiem” savulaik es biju “uz tu”. Atkarība no alkohola manu izpratni par atbildību un pienākumiem bija pielāgojusi savām vajadzībām. Profesionālajās gaitās es biju tur, kur man bija jābūt un darīju to, ko vajadzēja darīt. Tāpat arī ģimenes dzīvē. Tomēr mana atrašanās un darīšana vajadzīgajā vietā un laikā bija mērāma ar līdzīgām iespējām, kā ar pneimatisko urbi mēģināt uztamborēt galda sedziņu. Viss notika ātri un bez dziļākas izjūtas. Bez atelpas. Iedvesmas. Tādēļ lielāko daļu no savām aktivitātēm gan kā uzņēmuma darbinieks, gan kā mīļotais cilvēks, gan kā dēls es realizēju tikai kā puspasākumus. Tas attiecināms uz alkohola lietošanas intensīvāko posmu – aptuveni divu gadu griezumā.

Nonākot pie atveseļošanās un vēl nezinot hrestomātisko frāzi no “Anonīmo alkoholiķu” grāmatas 5. nodaļas, es burtiski uzreiz sapratu, ka šeit nu neko nevarēšu sasteigt un ieslēgt “turbo režīmā”. Komandtiltiņā man vairs nebija vietas. Bija jāsēžas pie airiem. 

Būtisku enerģijas lādiņu uzsāktās atveseļošanās paša sākuma nostabilizēšanai deva darbs ar psihoterapeiti, kuru apmeklēju divas reizes nedēļā (līdztekus vizītēm pie narkologa), pēc tam jau reizi nedēļā. Piecdesmit minūtes telpā viens pret viens ar speciālisti, kura savā karjerā bija strādājusi ar daudziem jo daudziem atkarīgajiem, deva man tik nepieciešamo apjautu, ka es neesmu unikāls un īpašs. Manām idejām par ikdienas grūtību nomāktu ģēniju, kurš, ja vien būtu no tām atraisījies, varētu uzplaukt visā krāšņumā, pienāca likumsakarīgs krahs. Vienlaikus es sajutu, ka mans stāsts ir sadzirdēts – un šī sajūta nepazuda divu gadu garumā, kamēr vien šīs sesijas turpinājās. 

Varētu teikt, ka terapijas darbs bija kā treniņš pirms čempionāta – Divpadsmit soļiem. 

Divpadsmit soļi? Klausījos par tiem sadraudzības brāļu un māsu pieredzē gan sapulcēs, gan raidierakstos. Klausījos ieteikumus par sponsorēšanu mūsu ārzemju brāļa Tima M. viesošanās reizē Latvijā. Lasīju par soļu iešanu “Vīnogā” un AA literatūrā. Soļu iešanai bija centrālā loma gan Baltijas, gan Eiropas jauniešu saietos, kuriem Augstākais Spēks deva iespēju notikt Rīgā.

Šobrīd pienācis laiks, kad mums ieteikto atveseļošanās programmu pētu kopā ar sponsoru. Ieraugu savus atspulgus mūsu priekšgājēju un arī sponsora stāstos. To es daru pirmoreiz – savas skaidrības trešajā gadā, kuram pieliekami vēl desmit mēneši. Vai tas ir par vēlu, vai varbūt par agru? Šajā brīdī uz šiem variantiem nav jāmeklē atbildes. Jo, ja to mēģināšu darīt, atkal atgriezīšos vecajā puspasākumu garā: ja tā vietā, lai turpinātu iesākto, piepeši uzsākšu neziņas caurstrāvotu virpuļošanu šaubu un nekonkrētu pārdomu miglā. Tur es esmu bijis gana ilgi. Tagad jāskatās uz lietām skaidri un gaiši. 

Toms T.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi https://www.aavinoga.org/ sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.