top of page

Var dzīvot mierīgi

Visas viņa attiecības regulēja alkohols, bet AA programma iemācīja dzīvot citādāk.


Mana dzīve sākās alkohola piesātinātā vidē starp alkoholiķiem. Ilgu laiku biju pārliecināts, ka es nekad nelietošu alkoholu, jo redzēju, kādu postu tas nodara maniem vecākiem, vecvecākiem. Domas mainījās, var teikt, relatīvi vēlu – kad man bija 15 vai 16 gadi. Tad es pirmo reizi nevis pagaršoju alkoholu, bet izjutu reibuma efektu. Man šķita, ka vairs nekas cits dzīvē nav vajadzīgs! Tā bija pirmā reize, kad piedzēros un sapratu, ka tā ir mana lieta. Vakars beidzās ar reiboņiem un vemšanu, bet es nevienu mirkli nebiju nobijies vai panikā. Es biju savā vietā – tur, kur man jābūt. Jutos tā, kā man jājūtas, – beidzot pieaudzis un spēcīgs, pazaudējis savas bailes un neveiklību. Lai arī pirms tam nebiju izstumtais vai apvainotais, taču nejutos pasaulē kā savā ādā. Man bija daudz baiļu, mazvērtības, tajā pašā laikā man piemita šis apgrieztais lepnums – nekur neiederējos, nebiju savējais. Alkohols to visu izdzēsa, un es biju tāds, kā, man šķita, man ir jābūt.


Kopš tās reizes sāku dzert regulāri. Sākumā nedēļas nogalēs, vēlāk tas aizgāja kā sniega pika no kalna. Visa mana dzīve izvērtās par un ap alkoholu. Tā bija pirmā lieta manā dzīvē: nav svarīgi, kur mēs dzersim, ko mēs dzersim, galvenais – KA mēs dzersim. Sākumā vēl bija “mēs”, bija svarīgi, ar ko kopā dzert. Atskatoties saprotu, ka es nebiju īpaši emocionāli attīstīts un mana emocionālā attīstība apstājās. Visu noteica tikai alkohols. Visas manas attiecības – ar ģimeni, ar pretējo dzimumu, ar draugiem – visas regulēja alkohols. Romantiskās un seksuālās attiecības nenotika skaidrā prātā, uz to es nebiju spējīgs. Es maskēju savas bailes un nedrošību ar to, ka esmu bohēmists, man patīk izklaides, man viss ir vienalga, tādā nihilismā.


Tēvs nomira no alkoholisma slimības izraisītām sekām, kad man bija 18 gadi. Es jau tad zināju, ka esmu alkoholiķis, bet mans iekšējais apjukums un nezināšana, kā dzīvot un ko darīt šajā pasaulē, lika šo apjausmu nevis risināt, kā tas būtu raksturīgi veselam cilvēkam, bet glorificēt. Lai gan necietu tēvu viņa dzeršanas dēļ, es darīju tieši to pašu. Domāju – lai gan dzeru tāpat kā viņš, bet man nav sievas, man nav bērnu, un es nevienam nečakarēju dzīvi. Tā tas turpinājās, es vēlos no vienas skolas uz citu, kaut kā pabeidzu mācības, noliku eksāmenus, un ap gadiem 18 jau sākās mani pirmie mēģinājumi ierobežot dzeršanu. To es darīju ar visiem labi zināmajām metodēm – mainīju dzērienus, turējos, atzīmēju kalendārā dienas, rakstīju dienasgrāmatā, cik ilgi nedzeru. Maksimums, ko varēju nodzīvot sausā, bija 10 dienas! Tam vienmēr sekoja smaga piedzeršanās.


Man paveicās, ka bija iespēja doties mācīties uz ļoti tālu zemi. Kopumā bija trīs gari mācību braucieni. Pirms katra no tiem nolēmu, ka aizbraukšu un sākšu jaunu, skaistu dzīvi. Mana jaunā dzīve katrreiz ilga apmēram nedēļu, un pēc tam es vienmēr aizgāju vēl lielākā dzeršanā. Man bija tik labi iemesli, lai sevi žēlotu, jo es taču biju viens pats. Vienmēr piemeklēju labus iemeslus – es biju vientuļnieks, rakstnieks, dzejnieks, es skumu, tad man nepatika kapitālisms. Apmēram 24 gadu vecumā pārtraucu mācības ārzemēs un sapratu, ka vairs nevaru braukāt apkārt. Man bija sākušās panikas lēkmes, un es biju ļoti nobijies. Mēģināju tās ārstēt ar alkoholu.


Situācija 26 vai 27 gadu vecumā bija sekojoša – dzīvoju viens pats, biju atradis tulka frīlansera darbu, naudas bija pietiekoši, lai varētu apmaksāt dzīvošanu un dzert. Es biju ļoti ērti iekārtojies, lai varētu finansēt savu dzeršanu. Parādījās vairāki negatīvi faktori: veselība pasliktinājās, un dzert kļuva ļoti grūti. Tikpat grūti bija emocionāli, jo panikas lēkmes kļuva aizvien biežākas. Savu tipisko nedēļu es varētu raksturot apmēram šādi – trešdienā biju skaidrā, apņēmības pilns sākt kaut ko mainīt savā dzīvē, ceturtdienu arī nostrādāju skaidrā. Piektdien es dzēru. Sestdien es dzēru. Svētdien bija sūdīgi. Pirmdien bija sūdīgi, bija jālāpās, otrdien arī, trešdien es biju skaidrā un varēju sākt jaunu, skaistu dzīvi…


Tādā vāveres ritenī dzīvoju, kā man pašam šķiet, ļoti ilgu laiku. Tad arī sapratu, ka posms, kad alkohols sniedz baudu, ir pazudis. Ir tikai divi stāvokļi – man ir pohas, vai es esmu bezfilmā. Nekādas izklaides vai “meitās iešanas” kā kādreiz vairs nav! Tagad bija tikai dzeršana – vienam pašam vai ar kādu kopā. Pudeles brāļi un māsas, ar kuriem nereti pamodos kopā, man šķita sliktāki par mani, bet apjautu, ka viņi liecina arī kaut ko par mani pašu. Cilvēkiem, ar kuriem es gribēju draudzēties, ar kuriem skaidrā prātā vēlējos būt kopā, jau bija ģimenes, viņi vairs nevarēja plītēt visu dienu, visu nakti, no piektdienas līdz pirmdienai. Līdz ar to es sāku justies nožēlojami, bezcerīgi, fiziski un garīgi izsmelts un dziļi sevī zināju (vismaz no šī brīža skatupunkta raugoties), ka tuvojas kaut kāds izšķirošais brīdis. Vai nu es šādi pavadu visu dzīvi, vai arī kaut kur rodu spēkus un kaut kas mainās!


Pēc pamatīga plosta pienāca diena, kad nokāpu no korķa, atgāju un noturējos skaidrā divas nedēļas. Es nekur negāju, ne ar vienu nesazvanījos, lai man nebūtu nekādu kārdinājumu. Jutu un zināju, ka es atkal piedzeršos, ka nav variantu. Ja es neko nedarīšu – es dzeršu! Pirms dažiem gadiem jau biju apmeklējis pūšļotāju, kurš mani būra, būra, es nekam neticēju, arī visādām torpēdām neticēju. Pūšļotājs toreiz teica: “Tu vēl esi jauns (tolaik man bija kādi 24 gadi), tu jau vari vakarā kādus divus aliņus, tikai nedzer vairāk!” Pēc šī teiktā es jau toreiz sapratu, ka šitas džeks mani neizārstēs no alkoholisma. Izdzert divus aliņus un vairāk nē, tā ir neiespējamā misija. Ja ne šodien, tad rīt es neizdzerto izdzeršu ar uzviju.


Internetā sameklēju narkologu, atradu tuvāko un aizdevos. Ar šo ārsti man ļoti paveicās. Ejot pie viņas, es vēl klusi cerēju, ka viņa teiks – tu vēl esi jauns, ar tevi nav tik traki, re, šitāda tēja vai šīs tabletes un būs labi. Ārste uzdeva jautājumus, noklausījās manis stāstīto un teica, ka man ir nopietna problēma, un ieteica rehabilitāciju, kuru es arī apmeklēju.


Rehabilitācijas programmu apmeklēja cilvēki, kas stāstīja savu pieredzi par atveseļošanos no alkoholisma. Kāds vīrs stāstīja, ka nelieto alkoholu, bet arī neapmeklē ne AA, ne terapeitu, savukārt divas sievietes stāstīja par savu atveseļošanos ar AA palīdzību. Tā strādā Augstākais Spēks! Tolaik es nebūtu sevi identificējis ar šo sieviešu nesto vēsti, bet informāciju sadzirdēju un telefona numuru paņēmu.


Labi atceros to dienu, kad iznācu no rehabilitācijas. Devos mājās, braucu ar tramvaju aizvien tālāk no drošās rehabilitācijas vides. Ko darīt? Dziļi sevī zināju: ja nekas nemainīsies, tad es dzeršu. Atbraucu mājās, piezvanīju vienai no AA māsām un sarunāju, ka došos uz sapulci. Rehabilitācijā biju iepazinies ar kādu puisi manā vecumā, ar kuru uz sapulcēm devāmies kopā. Viena, otra sapulce, bet uz trešo viņš vairs neatnāca. Pēc sapulces viņš mani sazvanīja, lūdza naudu, aicināja dzert, es atteicos, un tā mūsu ceļi pašķīrās. Man paveicās, un sākās mans skaidrības ceļš.


Apbrīnojami, bet es nekad nebūtu iedomājies savu dzīvi bez alkohola. Varbūt ar mazāk dzeršanu…, prātīgāk…, kaut kā savādāk, bet ne jau vispār bez! Mana skaidrība sākās grupā, kurā daudz runāja par sponsorēšanu, par soļiem. Es joprojām baidījos, vai AA nav kaut kāda sekta, naudas izmānīšana. No amerikāņu filmām zināju, kā apmēram AA strādā, bet man nebija uzticības Latvijas sabiedrībai. Domāju, ka latvieši noteikti būs kaut ko izpurgājuši vai gribēs no manis izkrāpt naudu, tāpēc biju piesardzīgs. Pirmos trīs gadus paralēli sapulcēm gāju uz terapiju, kur varēju izrunāt tās lietas, ar kurām nevarēju dalīties sapulcēs. Sapratu, ka par tieksmi un alkoholismu savukārt runāšu sapulcēs, te man terapeite palīdzēt nevarēs.


Ar laiku iedzīvojos AA vidē, apmeklēju divas sapulces nedēļā. Ne velti AA sapulcēs pret jaunatnācēju valda pieņemoša un mīloša attieksme, kas akceptē jaunatnācēja nereti uzbraucošo runāšanu. Mēdzu jautāt, kāpēc grāmatu “Anonīmie alkoholiķi” sauc par Lielo grāmatu, daudz ko noliku un intelektualizēju. Man pašam šķita, ka esmu baigi gudrs. Turpretim grupa aizvien vairāk iesaistīja mani kalpošanā – izdalīt medaļas, palīdzēt salikt krēslus, uzvārīt tēju, tas notika pavisam dabiski. Es joprojām ieturēju savā ziņā iekšējo distanci, jo sapratu, ka šis ir mans pirmais un pēdējais mēģinājums palikt skaidrā. Domāju, ja es noraušos vai sākšu dzert, atpakaļ vairs neatnākšu. Tāpēc es negribēju vilties AA, distancējos no apskāvieniem, tomēr pakāpeniski iejutos AA vidē.


Pamazām dzīve skaidrā sāka sniegt savas mācības. Domāju, ka biju slikts AA students, jo darīju gandrīz visu, ko neieteica. Es gribēju dzīvot kā līdz šim, nepazaudēt draugus, ar kuriem pirms tam dzēru, turpināt tusēt – tikai nedzert. Pēc dažām reizēm, kad ar čomiem aizgājām uz Vecrīgu pasēdēt krogā, kur es dzēru bezalkoholiskos dzērienus, ātri sajutu, ka tas ir plāns ledus. No stresa, ka visi apkārt dzer, daudzajām kafijām un cigaretēm, mājās devos trīcošs un no rīta modos ar sausajām paģirām.


Ilgu laiku nesu draugiem alkoholu, ar ko salāpīties. Visi bija pieraduši, ka mēs kopā kādreiz dzērām, bet tagad es nelietoju un varu no rītiem atnest. Vienreiz, otrreiz aiznesu un sajutu, ka man paliek grūti, arī AA sapulces darīja uzmanīgu, ka man kādā no šādām reizēm var automātiski pastiepties roka pēc pirmā dzēriena. Man paveicās – visiem pārbaudījumiem es tiku cauri skaidrā, guvu mācības, neuzdauzot nevienu punu, tikai ar nelielu izbīli.


Kādā sapulcē man pienāca klāt viens mūsējais un ieteica, ka man vajadzētu ņemt sponsoru. Man īstenībā šīs mūsējais nemaz nesimpatizēja un iekšēji pretojos, tomēr spēju vien piekrist. Viena no lielākajām manām skaidrības mācībām – spēt pateikt taisnību, pat ja cilvēks vēl man labu. Pēc vienas tikšanās mēs neturpinājām. Pirmajā skaidrības gadā es vispār distancējos no aktīvas pozīcijas, vai vajag iet soļus.


Ātri vien sāku meklēt attiecības, jo es taču tagad varu, es gribu zināt, kādas ir romantiskās attiecības, ja nelieto! Arī šeit AA izrādījās kā tāds draugu loks, kas palīdzēja manās neskaidrajās situācijās, varēju justies droši, zināju, ka mani neapsmies, varu uzticēties. Ar draugiem ārpus AA es līdz tam tikai dzēru, mūs nevienoja makšķerēšana, sports vai kas cits – dzeršana bija centrālais objekts. Līdz ar to man nebija neviena cilvēka, ar kuru es varētu satikties un kaut ko darīt skaidrā. AA man deva šo draugu resursu.


Iepazinos ar meiteni, kura tagad vairāk nekā 10 gadus ir mana sieva. Tas bija grūti, manā galvā viss bija tik sačakarēts, es nemāku strīdēties. Ja ir konflikts, man šķiet, ka attiecības ir beigušās. Nemācēju būt attiecībās, tas mani arī pamudināja sameklēt sponsoru. Dzirdot, kā sapulcē kāds brālis dalījās par tēmām, kas man arī bija tuvas, pats piegāju klāt un paprasīju, vai viņš varētu būt mans sponsors. Tas man prasīja lielu saņemšanos.


Sākās darbs ar soļiem. Tiku līdz Ceturtajam solim un man šķita, ka nu jau ir pietiekoši, taču attiecības, kurās regulāri iestājās krīze, lika atsākt soļu iešanu. Izgāju Ceturto, Piekto un atkal iepauzēju. Labi, ka mans sponsors ir ļoti tolerants un nelamāja mani. Beidzot dzīvē pienāca brīdis, kad sapratu – gribi vai negribi, bet tas ir jāizdara! Tikai vēlāk aptvēru, ka visvairāk mani bija biedējusi Devītā soļa saruna ar māti. Biju nodarījis viņai pāri ar savu dzeršanu, turklāt mamma pati daudz lietoja alkoholu, iespējams, gēnu un arī manis dēļ. Manī bija daudz aizvainojumu, jo es jau biju skaidrā, bet viņa bija lietojoša. Atvainoties cilvēkam, kuru es principā neieredzēju un vienlaicīgi mīlēju, bija grūti, bet es to izdarīju. Tobrīd nekādu atvieglojumu nejutu, abi daudz raudājām. Man šķita, ka Devītajā solī ar mammu es aiziešu un visu izstāstīšu, kā dzēru, kā zagu naudu, mēģināšu atlīdzināt, un tad viņa mani uzklausīs un nolems, ka arī vēlas doties uz AA un dzīvot skaidru dzīvi. Es tā biju izdomājis. Nē, viņa dzēra tālāk, nebija nekādu izmaiņu, taču man vairs nebija vainas apziņas bagāžas. Bija, kā Lielajā grāmatā raksta, – es satīrīju savu ielas pusi. Tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem, ko darbs ar soļiem man deva.


Skaidrības laikam ejot, aizvien vairāk iesaistījos kalpošanā. Ne vienmēr gribot vai entuziastiski piesakoties. Vadīju sapulces, vairāk uzzināju, kā darbojas AA kalpošanas struktūra, arī tagad man nav konkrētas kalpošanas pozīcijas, bet esmu klātesošs un palīdzu, ja man ir iespējams. Man šķiet, ka kalpošana ir ļoti svarīga – vienalga, vai esi literatūras komitejas vadītājs, čaiņiks vai kas cits. Visas kalpošanas ir vienlīdz labas. Kad es atnācu uz AA, tēju kāds jau bija uzvārījis, literatūru salicis. Man patīk teiciens, ka šī ir egoistiska programma, es to daru nevis jūsu, bet sevis dēļ, lai būtu skaidrā. Tas ir forši, ka, rūpējoties par savu skaidrību, es varbūt palīdzu kādam citam.


Šis laiks ir nesis daudz satricinājumu pasaulē, un es novērtēju, ka jebkurā laikā varu piedalīties AA sapulcē, aprunāties ar kādu AA biedru, sponsorēt. Tieši tagad sapratu, cik daudz sponsorēšana nozīmē man pašam. Esot AA jau ilgāk nekā 15 gadus, esmu piefiksējis, ka mana iesaistīšanās AA ir tāda cikliska. Protams, ka katram tas ir citādāk, bet man tas ļoti palīdz. Būtu ļoti, ļoti gari jāstāsta, ko AA programma labu ir darījusi manā dzīvē, bet varu apgalvot, ka tā man ir iemācījusi dzīvot ciešami (jo man jau kā alkoholiķiem vienmēr gribas vairāk un labāk), parādījusi, ka dzīve nelēkā augšā lejā, ka var dzīvot mierīgi. Neesmu ļoti bagāts un katru dienu laimīgs. Droši vien sagaidu, ka apsolījumi (tāpat kā viss cits šajā dzīvē) piepildīsies pēc mana prāta, kā man šķiet, kā ir jābūt, bet tā visticamāk nebūs. Paldies par manu skaidrību!

A.


Stāsts pierakstīts sapulcē “Maratonsapulce online”.



Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All

Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page