Vienīgais, kas mainās, esmu es pati.

Kādu brīdi mēdzu idealizēt arī AA sadraudzību, pēc tam seko vilšanās (normāla pretreakcija), bet vislielākā māksla ir dzīvot realitātē un to pieņemt, necenšoties mainīt. 

Kas ir mīts? Nostāsts, leģenda vai izdomājums? Un kādi mīti ir AA vidē? Droši vien katram ir savi priekšstati un viedoklis, bet mēģināšu tomēr vairāk pastāstīt par sevi. 

Kad atnācu uz AA, man nebija praktiski nekādu priekšstatu no filmām vai publikācijām, tikai tagad sāku ievērot, ka sadraudzība tiek atspoguļota medijos un kino. Tas, ka cilvēki, sanākot kopā, var palikt skaidrā, man likās kaut kas tāls un nereāls. Vēsts man bija nesta, bet es to nepieņēmu, domājot, ka tas nav man. 

Kā jau daudziem, arī man šķita, ka AA satikšu, nu, tādus reāli nodzērušos tipāžus, bet izrādījās, ka tie bija ļoti sakarīgi cilvēki – gudri, interesanti un pievilcīgi. 

Mani daudz nemulsināja princips, ka kaut kas ir jāziedo, jo saprotams, ka visam ir izmaksas, bet, tā kā nav noteiktas dalības maksas, tas ir brīvprātīgi. Doma, ka man būtu organizācijai jāziedo viss piederošais, man gan neienāca prātā. Acīmredzot veselais saprāts teica priekšā pareizi. 

Par kalpošanu ir dzirdēts daudz kas, bet es to uztveru diezgan elastīgi. Ja man ir iespēja vai resurss, esmu ar mieru iesaistīties, bet, ja šķiet, ka pozīcija nav atbilstoša man, tad varu arī mierīgu sirdi atteikties. Es domāju, ka kalpot – tas ir svarīgi, bet motivācija katram ir jāatrod pašam. Man šķiet, ka bailes ir slikts motivators. Ja es kaut ko darītu aiz bailēm (norauties, neiegūt atzinību u.tml.), tā nav pareizā motivācija. Bailes nav brīvība. Brīvība ir izvēle. Sadraudzībā nereti ieteikums kalpot (un citas lietas) izskan kā drauds – nekalposi, norausies! Diemžēl no noraušanās neviens nav pasargāts un kalpošana vai citas darbības nav burvju amulets. Jā, iespējas var mazināties. Tāpat kā profilakse var pasargāt no dažādām saslimšanām, bet ne par simts procentiem. 

Par dibinātājiem man nav izskaistināta priekšstata. Lieliski, ka cilvēki ir spējuši izveidot organizāciju, kas darbojas vēl joprojām, bet neidealizēju šīs personas. Acīmredzot pēdējā mana fanošana bija padsmit gados par rokzvaigznēm un nekas līdz šim nav mainījies. Protams, mēdzu idealizēt personas, kuras pazīstu, bet tas jau vairāk ir saistīts ar manu vēlmi padarīt vēlamo par esošo, izmainīt realitāti (šī ideja ļoti labi iekļaujas alkoholiķa pasaules uzskatā: ja kaut ko nevaru pieņemt, tad to vajadzētu kaut kā izmainīt – vai nu realitāti vai cilvēkus). Kādu brīdi mēdzu idealizēt arī AA sadraudzību, pēc tam seko vilšanās (normāla pretreakcija), bet vislielākā māksla ir dzīvot realitātē un to pieņemt, necenšoties mainīt. Vienīgais, ko tiešām varu mainīt, esmu es pati. Tas nu gan nav nekāds mīts. 

Protams, esmu pa šo laiku mainījusi dažādas grupas un, ja pirmajā gadā šķita, ka nekas nemainīsies, mainījies ir viss. Man patīk tagadējā klātienes grupa un pasākumu apmeklējumi, kas atkal ikdienā ienes ko jaunu. Es varu būt noderīga un tas nozīmē, ka šis ceļš nav bijis veltīgs. Galvenais ir nepazaudēt Augstākā vadību un vairāk pievērst uzmanību “savai ielas pusei”. 

Zanda 

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.