top of page

Viena diena skaidrā

2023. gada 2. janvāris. Vairāki AA biedri dalās, kā nodzīvojuši šo dienu skaidrā.


Liekoties gulēt 2. janvāra vakarā, es mēģināju konstruktīvi pārdomāt savu dienu jeb, citiem vārdiem, veicu Vienpadsmitā soļa inventarizāciju, kā tas ir ieteikts mūsu Lielajā grāmatā. Grāmatvedība izskatās šādi.


Vai es dienas gaitā biju aizvainota, t. i., vai manī bija rūgtums pret kādu cilvēku par reālu vai iedomātu pāridarījumu? Jā, uz draugu, par kaut ko, ko viņš izdarīja vai, pareizāk sakot, neizdarīja pirms sešiem mēnešiem.


Vai es biju savtīga? Nē, kur nu.


Vai es biju negodīga? Kas – es? Protams, nē.


Vai es biju bailīga? Kas to būtu domājis, bet sanāk, ka jā. Izrakstot aizvainojumu uz draugu pēc Ceturtā soļa inventarizācijas parauga, nonācu pie secinājuma, ka manu aizvainojumu izraisīja bailes. Tieši kā teikts Lielajā grāmatā: “Bailes izraisīja ķēdes reakciju, kura radīja mūsu šķietami nepelnītās nelaimes.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 58. lpp.)


Varbūt man kādam jāatvainojas? Nu nē, es taču neko nesastrādāju, jo savas sajūtas izliku uz papīra. Draugs ir sveiks un vesels un neko pat nenojauš par maniem pārdzīvojumiem. Kāpēc šajā inventarizācijā nav jautājums: vai es biju nesavtīga un pašaizliedzīga??


Varbūt esmu kaut ko paturējusi pie sevis, ko man vajadzēja pārrunāt ar kādu uzreiz? Es uzticēju savas sajūtas draudzenei no sadraudzības. Mēs lieliski pavadījām trīs stundas, sēžot mašīnā pie t/c “Mols” un lasot viena otrai aizvainojumu inventarizācijas. Mēs smējāmies tik sirsnīgi, kā var smieties vienīgi par sevi un vienīgi tie, kas par mata tiesu izglābušies no katastrofas.


Vai pret visiem biju laipna un mīloša? Šķiet, ka jā, jo dienas laikā satiku tikai dažus cilvēkus, un tie visi man ir patīkami.


Ko es varēju izdarīt labāk? Nezinu. Kur nu vēl labāk? Man liekas, ka man pienākas kāda medaļa.


Varbūt galvenokārt domāju tikai par sevi? Nu, varbūt. Bet es apsveicu sadraudzības māsu ar skaidrības jubileju! Tas taču skaitās, ne?


Vai es domāju, ko varētu izdarīt citu labā, kā kļūt noderīgākai? Ko – vēlreiz tas pats? Pietiks par citiem! Uz šo es jau atbildēju. Skat. augstāk.


Vai es lūdzos vai meditēju, lai nodibinātu apzinātu kontaktu ar savu Augstāko Spēku?* Šodien nē, nebija laika!

*Šis ir papildjautājums, kas nav iekļauts Lielajā grāmatā pie Vienpadsmitā soļa inventarizācijas, taču tas ir iekļauts aplikācijā, ko izmantoju inventarizācijai. Ar aplikācijas palīdzību inventarizāciju var veikt zibenīgi ātri. Mazāk patīkami ir tas, ka aplikācija arī sarēķina, cik procentuāli daudz no Divpadsmit soļu programmas esmu izpildījusi attiecīgajā dienā. 2. janvārī mans rezultāts bija 47%. Gribu atgādināt, ka mēs neesam svētie un tiecamies drīzāk uz garīgu progresu, nekā uz garīgo pilnību.


Debora

Ir sācies 2023. gads, un ir 2. janvāris. Man priekšā stāv 24 stundas. Kas mani sagaida šajā laikā, nav zināms. Paveros pa logu – ārā bieza migla. Man, protams, būtu gribējies, lai šajā īpašajā dienā, kad jāpieraksta notiekošais, arī laika apstākļi būtu pakārtoti man, manām īpašajām vēlmēm. Izrādās, ka tā nenotiek. Viss ir jāpieņem un jādzīvo saskaņā ar esošo realitāti, lai arī kā man patiktu dzīvot starp pagātni un nākotni, bet šajā brīdī – reti. Arī šī diena man ir jāuztic Augstākajam, un es varu tikai vērot, kas no tā sanāks. Nu jau ir pierasts, ka tā sākas katra diena. Galvenais ir tas, lai šajās 24 stundās es varu būt noderīga šai pasaulei un tajā iekļautos, nevis būtu opozīcijā. Alkohols bija tikai simptoms manai neiederēšanās, neuzticēšanās un nepieņemšanas sajūtai, ko izjutu pret apkārtējo pasauli. Es joprojām turpinu veseļoties.


Šodien manu iekļaušanos pasaulē veicināja kontakti ar cilvēkiem gan no sadraudzības, gan no manas ikdienas dzīves. Vakarā devos uz savas mājas grupas sapulci. Bijām sanākuši diezgan daudz. Arī tas pieder pie šīs pasaules neprognozējamības, jo nekad nevar zināt, kas ieradīsies un kā būs. Vakars faktiski ar to beidzās, bet vēl labu laiciņu pavadīju, sarakstoties ar savējiem/mūsējiem. Prātā pāršķirstīju dienas gaitā notikušo un biju apmierināta. Cerams, ka tiešām biju noderīga un diena ierakstījās “derīgajās”. Esmu gatava atkal jaunām 24 stundām… un tā – dienu pa dienai…

Zanda


Labrīt! Pamodos ap 9.00 no rīta, veiksmīgā kārtā nenoguļot otro modinātāju. Šis pirmdienas rīts ir mazliet citādāks nekā citi rīti. Ne tāpēc, ka ir sācies jauns gads, bet tādēļ, ka ir tikšanās ar sponsorējamo. Iezogas arī doma, ka varbūt šoreiz varētu atcelties mūsu tikšanās, varbūt šoreiz viņš nokavēs vai aizmirsīs. Es nejūtos gatavs šajā rītā runāt par programmu, par soļiem, bet tikšanās notika un mēs attālināti sazinājāmies. Vēl joprojām par to pašu Pirmo soli, par bezspēcību, nevadāmību. Es varbūt šoreiz nejutos tik entuziasma pilns kā mūsu iepriekšējā tikšanās reizē. Biežāk manas gaidas mani pieviļ, nevis piepildās. Domāju, ka atkal būs forša tikšanās, pēc kuras es jutīšos piepildīts, pacilāts un atkal gribēsies dalīties ar sponsoru par to, cik labi gāja, bet notika tieši pretēji. Tam visam uzreiz seko pārdomas par to, cik labs vai slikts sponsors es esmu. Lai arī atceros, ka varu paļauties uz Augstāko Spēku, šoreiz pietrūka manis paša sagatavošanās un ieguldījuma. Nosolos sev, ka nākamreiz gan sagatavošos cītīgāk.


Nu jau jūtos mazliet vairāk pamodies vai vismaz apzinājies, kas notiek, bet tomēr jūtu, ka šodien nav mana labākā diena, ka galvā tāda kā vate, tukšums, nespēju īsti padomāt. Neatkarīgi no tā es tomēr pieturos pie sava plāna, bet pirms došanās ārpus mājas palicis viens rituāls. Jau noskaņoju sevi, ka šodien nekas prātīgs tāpat nesanāks, tomēr meditēju. Turpinu iesākto apņemšanos katru dienu pielikt vienu minūti meditācijas laikam, kas šodien ir jau 10 minūtes. Atkal jau novērtēju un salīdzinu meditāciju ar citām, labākām, dienām un cenšos pieņemt, ka mani piemeklēs arī ne tik labas dienas. Tas ne vienmēr ir atkarīgs no manis paša, bet varbūt arī ir atkarīgs, es īsti nezinu.


Šai dienai nav lielu plānu, bet ir paredzēts kaut kas man ļoti rets un netipisks. Sarunāju pats ar sevi nolikt savas intereses malā un doties nesavtīgi palīdzēt draugam. Draugs nav no sadraudzības, bet mūsu attiecības ir atklātas un uzticamas. Es palīdzu viņam auto lietās, jeb drīzāk – viņš man jautāja palīdzību, kurai sākumā nepiekritu, jo manos plānos nebija kaut kur speciāli braukt. Es nodomāju, ka mani plāni bieži vien nav tie paši labākie un ka varbūt vismaz uz brīdi jāaizmirst par sevi. Ņemot vērā, ka spriestspēja šajā dienā man nav tā labākā, neatliek nekas cits, kā paļauties uz Augstāko Spēku un arī draugu, kurš zina, kas jādara. Notikumu gaitā saskāros arī ar neuzticību un nepārliecību, par viņa teikto. Tāpēc man mazliet vajadzēja pakontrolēt situāciju. Jeb, drīzāk, man gribējās tā darīt – pārbaudīt pašam, vai tiešām draugs runā taisnību, vai tiešām viņš saprot šo lietu. Es varēju gan šaubīties, gan uztraukties, bet rezultātā viss notika veiksmīgi un arī jocīgi, ka šajā situācijā nevienu brīdi pat nedomāju par sava labuma gūšanu. Ne naudu, ne citu atlīdzību negaidīju, pietika ar to, ka uzlaboju viņam dienu un varēju būt noderīgs.


Tālākā diena man paiet pārdomās par dzīvi. Domāju, vai man ir sākusies krīze, vai Jaunais gads ir atnesis jaunas šaubas, vai arī es sāku kļūt depresīvs, par daudz domājot un iedziļinos savās domās. Esmu šos stāvokļus piedzīvojis arī agrāk, bet šoreiz gribu domāt, ka ir citādāk, jo man galvā skan sponsora vārdi: “Vai es sāku vēlēties vadīt pats savu dzīvi?” Varbūt tiešām arī šodien prātīgāk to uzticēt savam Augstākajam Spēkam.


Līdz šai domai nonākot, jau biju sācis būvēt savu plānu un izanalizējis, kas man būtu jādara un ko es nedaru. Un – ka man ir pārāk maz naudas, līdz ar to es jūtos nepārliecināts, nedrošs un šaubīgs. Meklēju iemeslu ārējos apstākļos, kuros problēma biežāk nesakņojas. Zinu, ka nevaru palikt viens pats ar šīm domām, tāpēc padalos ar sadraudzības biedriem, kuri mani saprot un saka, ka jūtas līdzīgi. Labi, tas mazliet atvieglo, tomēr jūtu, ka tas nav risinājums. Man reizēm jāatceras tas, ko es pats esmu teicis, – neatkarīgi, kā es jūtos, man ir jāturpina darīt. Man ir programma, man ir soļi. Es sāku šaubīties, vai šobrīd man palīdzēs darbs ar soļiem, tāpēc izlemju par labu savai mīļākajai nodarbei – velo treniņam, kas bieži vien ir mana izvēle, lai nedarītu to, kas šķiet grūtāks. Skaidri zinu, ka tā laikā nebūs aktuāli domāt par tām lietām, par kurām domāju, kad atrodos pārāk ilgi bezdarbībā. Man ir zināms, ka Augstākais Spēks man vienmēr ir pieejams, ja es viņam atvēršu durvis un ielaidīšu savā dzīvē. Tās ne vienmēr ir atvērtas. Lai arī es bieži runāju vai nodomāju, līdz galam nepieņemu un neatdodu savas problēmas, bailes, šaubas un vadību. Citreiz tas izdodas vieglāk, citreiz – grūtāk, bet diena ir aizvadīta, un esmu skaidrā, izdarījis labu darbu un galu galā spēju saredzēt arī savas veiksmes un izdošanās.


Lauris


Ja Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai.



Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page