Viņa nevar atļauties tādu greznību kā sevis žēlošana. Viņai palīdz doma, ka arī dēlam ir savs Augstākais Spēks.
Uzsākot skaidrību, ļoti grūti man bija ar vidējo dēlu. Un vēl arvien ir. Viņš gāja uz pamestām celtnēm darīt sev galu. Bija salietojies kaut kādas psihotropās vielas, un balsis viņam lika darīt sev galu, bet, paldies Dievam, viņš tikai lauza gūžu. Man bija svaigi cepta skaidrība, pats sākums, taču es nenorāvos. Ļoti baidījos no pārbaudījumiem, bet šo es izturēju un nenorāvos. Jo patiešām, no sirds pirmo reizi mūžā gribēju palikt skaidrā ilgāku laiku. Nezināju, ka var nodzīvot skaidrā dienu pa dienai. Tolaik domāju mazliet citādāk, bet vienalga – ļoti gribēju palikt skaidrā. Tas man bija ārkārtīgi svarīgi.
Dēlu aizveda uz slimnīcu, un viss nokārtojās. Varēju turpināt dzīvot skaidrā, protams, apmeklējot sapulces, un attīstīties. Sponsors, soļi – tie man bija sveši termini. Viss jauns, bet ļoti, ļoti interesants. Un tad, pirms diviem gadiem, vidējais dēls aizlaidās no mājām uz Dāniju. Bez neviena centa kabatā. Bez drēbēm. Vispār bez nekā. Ar diagnozi – šizofrēnija.
Bija noruna, ka viņš no rīta vedīs mazo brālīti uz dārziņu un es varēšu iet uz darbu, bet es pamodos, un dēla nav. Ir tikai īsziņa: “Aizbraucu strādāt.” Vecākais dēls ar brāli kaut kādā veidā sazinājās. Viņš vēl bija kaut kur aiz Lietuvas robežas un pateica, ka brauc uz Dāniju. Es, protams, skrēju uz policiju, stāstīju, ka viņam ir diagnoze, gribēju, lai viņu izsludina meklēšanā. Bet to man atteica, jo dēls bija sazvanīts, un, tā kā viņš jau bija pilngadīgs, policijā pateica, ka viņam ir tiesības aizbraukt. Juridiski viņam rīcībspēja nebija atņemta. Tā nu mans dēls aizlaidās, un es atkal dzīvoju vienos pārdzīvojumos. Katru vakaru gāju gulēt ar pārdzīvojumiem, kā būs manam dēlam. Dzīvoju vienos scenārijos, kuros redzēju zārkus, zārkus, zārkus, tikai zārkus. Un tomēr es biju skaidrā. Brīnumainā kārtā skaidrā. Lai gan dzerošajā laikā es no šī būtu uztaisījusi lielu drāmu.
Laiks visu nolika savās vietās. Arī manam dēlam ir savs Augstākais Spēks. Dēls sāka Dānijā strādāt, un vienu brīdi viss bija labi. Es jau tā kā samierinājos ar šo faktu. Bet te dēls atkal pazuda. Uz telefona zvaniem neatbild, uz īsziņām neatbild. Ne tikai neatbild. Mūsdienās var redzēt tai pašā WhatsApp, ka īsziņa nav lasīta. Tas turpinājās vairāk par mēnesi. Es atkal ziņoju policijai, šoreiz viņu izsludināja meklēšanā, pat Facebook ieliku postu par dēla pazušanu, un sadraudzības māsas man palīdzēja un dalījās ar to. Nevar izstāstīt vārdiem mātes izmisumu, kad pazūd dēls. Vienkārši ņem un pazūd. Kaut kā sapratu, ka alkohols man nepalīdzēs. Jā, es, protams, varētu piedzerties un aizmirsties, bet tas būtu tikai brīdis. Es pat iedomājos, kā tas būtu bijis dzerošajā laikā. Brīžos, kad atietu, es dzīvotu vienos puņķos, asarās un drāmās un, iespējams, pati mēģinātu darīt sev galu vai vismaz noteikti manipulētu ar to.
2021. gada 11. oktobrī es vadīju maratonsapulci. Pulksten 21 vakarā man zvana svešs numurs. Atceros, ka atvadījos ātrāk no sapulces, lai varētu atbildēt uz zvanu – cerībā, ka man zvana dēls. Es pacēlu klausuli – zvanīja no policijas un lika izņemt postu no Facebook. Dēls esot atrasts. Es ļoti sabijos, man dūša bija papēžos, jo nezināju, ko man tūlīt pateiks. Galvā bija scenāriji, kur atrasts, kā atrasts. Cerams, ka atrasts dzīvs. Izrādījās – viņš aizturēts Kijivā. Par narkotiku pārvietošanu. Nezinu, kā tur bija, klāt nebiju. Bet galvenais, ka dzīvs! Zvanīju izmeklētājam uz Kijivu, kurš ne par ko negribēja ar mani runāt. Viņš teica: “Kā es varu zināt, ka jūs esat māte, nevis kaut kāda ienaidniece?”
Kur ir Ukraina un kur Latvija! Ja es būtu tur, uz vietas, es, protams, kaut ko darītu. Bet es mēģināju. Mēģināju atrast advokātus, arī no sadraudzības man palīdzēja sponsore un citi biedri, bet nekas tur īpašs nesanāca. Tomēr beidzot mums parādījās advokāts Kijivā, parādījās cerība un komunikācija, un viss tā kā sāka nokārtoties. Taču vienā jaukā rītā man vīrs saka, ka Ukrainā sācies karš. Nu viss.
Es vispār nezinu, kā es ar šo visu dzīvoju skaidrā. Šīs situācijas dēļ man mēdz būt tieksmes. Ne tikai šīs situācijas dēļ. Varbūt es mēģinu attaisnoties. Visticamāk, ka tieksmes man ir, jo es esmu alkoholiķe, man ir slimība, kas progresē pat tikmēr, kamēr esmu skaidrā. Viens greizs solis pa kreisi vai pa labi un… Visgrūtākais man ir tas, ka dēls ir citā valstī, tur, kur ir karš, un es esmu neziņā. It kā daudz kas ir panākts, mans bērns tūlīt tiks ievietots psihiatriskajā slimnīcā uz pārbaudēm. Bet pagaidām viņš ir tranzītā, slimnīcā vēl netiek iekšā. Tad viņiem ir sirēnas, tad bumbas, tad nav elektrības. Es dzīvoju kā uz pulvera mucas, un visu laiku ir bail no sliktām ziņām. Man bail no scenārijiem, kas parādās galvā. Protams, ka es lūdzos, protams, ka runājos ar sponsori. Bet man kā mammai šis ir ļoti grūti. Tas ir visgrūtākais šobrīd manā skaidrībā. Tas, ka mans dēls ar diagnozi atrodas tādā situācijā. Bet, neskatoties uz to, es esmu skaidrā – jau divus gadus vienu mēnesi un 30 dienas.
Ko es daru vismelnākajos brīžos? Protams, ka raudu, bet ilgstoši es to nevaru atļauties darīt, tā ir pārāk liela greznība. Tad man uznāk sevis žēlošana, no kuras es ļoti cenšos izvairīties, jo tas ir ceļš uz nekurieni. Ne pie kā laba tas neaizvedīs. Manā gadījumā pavisam noteikti nē. Man sevis žēlošana ļoti ilgi piemita. Un arī sevis vainošana dēla problēmās. Paldies sponsorei, ka ar to strādājām. Ļoti palīdzēja sponsores mierinājums vienā reizē, kad dalījāmies. Viņa teica tā: “Maniem bērniem ir savs Augstākais Spēks. Viņš bērnus sargā katru savā veidā, un viņiem katram ir savs ceļš, kas jāizdzīvo. Un es nedrīkstu jaukties, es tāpat tur neko neizdarīšu.” Tas man palīdz. Šī doma, ka manam dēlam ir savs Augstākais Spēks.
Palīdz arī pievēršanās jaunākajam dēliņam, kuram ir septiņi gadi, viņš ir mans dzīvesprieciņš. Bet arī tur man ir savas bailes, protams. Genofonds! Puika apēd citrona šķēli, un es domāju – viss, viņam garšo zacene.
Bet, kas attiecas uz vidējo dēlu, – protams, ka raudu, protams, ka sirds lūzt. Traki. Bet es ļoti cenšos ātri tikt ārā no tādiem stāvokļiem. Ticu, ka viņš būs mājās, ticu, ka beigsies karš un viss būs labi. Es ļoti paļaujos uz Augstāko Spēku, nav tādas dienas, kad es nelūgtu. Ticu Viņa mīlestībai un žēlastībai un ka viss būs kārtībā. Patiesībā pie dzīvības mani tur tikai ticība. Un es ļoti mīlu savu Augstāko Spēku. Viss būs kārtībā.
Marina
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.