Es nevaru būt labs saviem sponsorējamajiem, sapulcēs, bet būt nevērīgs ģimenē.
Domāju, ka esmu alkoholiķis jau ģenētiski, jo “mantojumu” saņēmu no saviem vectēviem un tēva. Uzaugu nelielā ciematā, netālu no galvaspilsētas, un šeit dzēra visi, turklāt vide bija tāda, kurā alkoholu varēja dabūt jebkur un jebkad. Manā ciematā daudzi alkoholu ražoja mājās, arī manā ģimenē, un tāpēc es, vismaz līdz gadiem 12, redzēju to visapkārt. Visos svētkos, nesvētkos, vienmēr un visur, dzēra, un man tas šķita interesanti, bija vēlme nogaršot. Jau no bērnības jutu to neizsakāmo, melno caurumu sevī un pēc alkohola pamēģināšanas sapratu, ka tas ir mans risinājums, tas man der!
Viena no pirmajām atmiņām pēc kārtīgas piedzeršanās ir, kā es pamostos no rīta, jāiet uz skolu, viss ir slikti, man ir slikti, bet mana pirmā doma – es to vēlos atkārtot! Jo tas bija magic feeling (brīnumaina sajūta – angļu val.). Es dzēru 28 gadus! Viss bija saistīts ar dzeršanu – brīvais laiks, darbi, atpūta, pilnīgi viss. Vienīgie ierobežojumi bija tie, ka ne vienmēr dzēriens bija pieejams, ne vienmēr to varēja dabūt tik daudz, cik gribējās. Iepazinos arī ar citām vielām, kas mainīja manu domāšanu, kā saka – esmu alkoholiķis ar paplašinātu menu, tomēr no tām nekļuvu atkarīgs, jo spēju atteikties. Alkohols bija mans – sociāli pieņemams, legāls un bez problēmām! Turklāt, ja salīdzinu, citas vielas es vēl varēju izvēlēties – to lietošu, tas man patīk, bet šis – nē. Ar alkoholu man tādas izvēles nebija. Dzeršu to, kas ir. Nav svarīgi, vai man it kā garšo vai nē.
Sākās problēmas ar veselību, ģimeni, darbu. Pienāca brīdis, kad man darbā pateica – atmet dzeršanu, vai mēs atmetam tevi. Es, protams, nosolījos atmest dzeršanu. Solīt nebija grūti! Devos uz klīniku, nokodējos uz gadu. Ticēju – ja iedzeršu, tad nomiršu. Iedzēru glāzīti un gaidīju, nomiršu vai nē?! Super, nenomiru, turpinu tālāk lietot! Grūti bija noslēpt, ka turpinu dzert. Uz darbu jābrauc, man ir slikti, pilnīgi nosvīdis, sajūta, ka es degu, esmu sviedros, visu virtuves papīra rulli iztērēju, lai noslaucītu sviedrus… tādas atceros pēcdzeršanas ainas, un labi, ka atceros!
Beidzās pēckodēšanās gads un atkal devos nokodēties, šoreiz jau uz diviem gadiem. Dzert atsāku otrajā vai trešajā dienā pēc kodēšanās. Jā, fiziski jutos ļoti, ļoti slikti, jutu, ka varu nomirt. Es pat apdrošinājos, lai ģimenei būtu līdzekļi pēc manas iespējamās nāves. Lai veiktu šādu veselības apdrošināšanu, man bija jāiziet medicīnas komisija, ko arī izdarīju. Nodevu dažādas analīzes, turklāt stiprā paģiru stāvoklī, un analīžu rezultāti bija ļoti slikti. Šī iemesla dēļ es sev pateicu – nedzer vienu nedēļu… un izrādījās, ka es to nespēju. Dzēru jau pēc vienas vai divām dienām. Tas man bija tāds trauksmes rādītājs. Kā tad tā – es nevaru nedzert vienu nedēļu, pat ja sev nosolos?! Mēģināju aizmukt uz laukiem. Domāju – aizbraukšu uz nedēļu, atpūtīšos, pamakšķerēšu, dzērienus paņemšu tikai drusku, drusku. Nebija labi – viens pats smagi nodzēru visu nedēļu briesmīgā stāvoklī. Pēc šīs “atpūtas” atgriezos pilsētā un nezinu kāpēc, bet atcerējos filmu Bill W. Tas bija kaut kādā ziņā Divpadsmitais solis, ko sajutu. Sameklēju internetā AA sapulču grafiku un aizdevos uz savu pirmo sapulci. Šī sapulce ir mana mājas grupa līdz pat šim laikam. Jau pirmajā sapulcē satiku savu sponsoru, pēc pirmās sapulces sarunājos ar viņu par soļiem, un pēc četrām vai piecām dienām mēs sākām strādāt ar programmu. Soļus veicu kādos četros mēnešos. Manā gadījumā gaidīt nevarēja, lai man nebūtu iespējas domāt – der sponsors, neder, iet soļus, neiet. Katra šāda alternatīva man nozīmētu norāvienu. Tāpēc mēs savā grupā cenšamies, lai katrs jaunatnācējs uzreiz atrastu savu sponsoru, lai būtu pieejama literatūra, un nav nekādi – vajag vai nē. Vajag! Mana tipa alkoholiķim tas ir nepieciešams uzreiz.
Devītajā solī man bija uzdevums atrast sponsorējamo. Bez gaidīšanas pats piedāvāju, ka varu sponsorēt. Ja atteiksies, tas nekas, bet man ir jāpiedāvā. Bez sponsora, soļu iešanas iespēja palikt skaidrā ir ļoti, ļoti maza, praktiski – nulle. Arī es to nododu tālāk – lai mans sponsorējamais uzreiz meklē sev sponsorējamo, lai iet uz citām grupām un meklē.
Sākumposmā sapulcēs bieži dzirdēju par norāvieniem, un man jau sāka šķist, ka tā ir obligāta programmas daļa. Es to negribēju, baidījos no norāviena, nezināju, vai varēšu vispār atgriezties programmā. Es pat jautāju, vai norāviens ir obligāts? Tāpēc ir tik svarīgi runāt un dalīties, ka tā nav. Man nav bijis norāviena, un par to esmu pateicīgs.
Klausoties daudzus dzīvesstāstus, man arī radās iespaids, ka, izejot soļus, pielietojot programmu viss būs super, bet tā nav – ir grūtības, sarežģītas dzīves situācijas, ir smagi periodi. Par to es runāju ar saviem sponsorējamajiem – būs arī grūti un slikti.
Vēl vēlos uzsvērt, ka pēc soļiem, programmas, kalpošanas grupā ir svarīgi atrast balansu starp šo un ģimeni, darbu. Man arī bija moments, kad domāju – sadraudzībai es būšu garīgs, labs cilvēks, visiem atvērts, bet darbā tā jau cita lieta, tur ir komercija, tur citi noteikumi. Ģimenē būšu vēl citādāks. Tā man radās daudz un dažādas maskas. Izrādījās, ka visur ir jābūt vienādam un patiesam. Es nevaru būt labs saviem sponsorējamajiem, sapulcēs, bet būt nevērīgs ģimenē. Kaut kur dzirdēju joku, kas, manuprāt, ir labs piemērs. Ģimenē bērni saka: “Tēti, mēs varam iziet ar tevi soļus, jo tas ir vienīgais veids, kā iegūt laiku kopā ar tevi!”
Kad biju kādus divus gadus skaidrā, mani izmeta no darba. Tas bija ļoti grūti, varētu pat teikt, biju tuvu norāvienam, bija liels aizvainojums, jo es taču esmu tik garīgs, palīdzu, kāpēc tā?! Labi, ka bija tik liela palīdzība no grupas, palīdzēja sponsors, milzīga palīdzība no sievas. Protams, ka manas grūtības bija manā galvā, jo faktiski bez darba nepaliku nevienu dienu.
Milzīgs paldies AA soļu programmai, esmu skaidrā!
Alkoholiķis Arturas, skaidrā 7 gadus
Dzīvesstāsts pierakstīts sapulcē “Maratons onlainā”.