Aizvainojums – ienaidnieks Nr. 1

24 AA biedri atklāti stāsta par to, uz ko viņi bijuši aizvainoti, kas palīdzēja atlaist aizvainojumu un ko joprojām nespēj atlaist.

“Aizvainojums ir ienaidnieks “numur viens”. Tas sagrauj vairāk alkoholiķu nekā kas cits,” – tā rakstīts Lielajā grāmatā (“Anonīmie alkoholiķi”, 54. lpp.) Daudzi no mums šos vārdus pirmo reizi izlasījām ar zināmu neticību: vai tiešām? Vai tiešām mans aizvainojums uz tēvu, bijušo sievu vai priekšnieku ir bīstamāks par pudeli? Lai paskatītos, kā šis “ienaidnieks” izskatās mūsu pašu dzīvēs, aicinājām Latvijas AA biedrus anonīmi atbildēt uz aptaujas jautājumiem. Atsaucās 24 cilvēki. Viņu atbildes ir godīgas, reizēm sāpīgas, reizēm smieklīgas – un ļoti pazīstamas.

Visbiežāk – tie, kas bija vistuvāk

Pirmais jautājums bija vienkāršs: uz kādiem cilvēkiem tev ir bijuši vai joprojām ir aizvainojumi? Atbilde arī izrādījās paredzama, bet tāpēc ne mazāk iespaidīga. Septiņpadsmit no divdesmit četriem respondentiem (71%) atzīmēja māti vai tēvu. Tālāk sekoja dzīvesbiedrs vai partneris un bijušie draugi, draudzenes, partneri un laulātie – 14 atbildes (58%). Draugus atzīmēja 11 (46%), citus ģimenes locekļus – 10 (42%).

Interesanti, ka AA biedrus atzīmēja deviņi cilvēki (38%), tas ir vairāk nekā darba kolēģus vai priekšniekus (8 respondenti jeb 33%). Seši atzīmēja savus bērnus, pieci – ārstus, terapeitus vai citus speciālistus, četri – savu sponsoru, trīs – cilvēku, kuru paši sponsorē. Tikai viens cilvēks atbildēja, ka aizvainojumu nav ne uz vienu. 

Tātad aizvainojumi visbiežāk mīt turpat, kur mīlestība un atkarība: ģimenē un tuvās attiecībās. Un, kā redzams, arī skaidrībā un pašā AA tie nekur nepazūd.

Valsts, skola, darbs un “IZZI”

Aizvainojums var būt arī uz iestādēm un sistēmām. Te pirmajā vietā ir valsts un valsts iestādes (12 atbildes jeb 50%), tad darba vieta (11 atbildes, 46%) un skola jeb izglītības sistēma (10 atbildes, 42%). Medicīnas sistēmu atzīmēja septiņi cilvēki, tiesu, policiju vai citas tiesībsargājošās iestādes – pieci, kādu sabiedrības grupu – četri. Trīs atzīmēja AA kopumā, trīs – savu AA grupu, trīs – rehabilitācijas vai ārstniecības iestādi, divi – baznīcu vai reliģisku organizāciju. 

Starp “citiem variantiem” bija trīs ļoti dažādi piemēri. Kāds/-a rakstīja vienkārši: “Uz vīriešiem kopumā.” Cits atcerējās uzņēmumu, kura vairs nav: “Kompānija “IZZI”, neiedomājama apkalpošanas stratēģija. Latvijā vairs nepastāv.”

Bet trešais minēja alkohola lobijus un oligarhus, taču, taisnības labad, piebilda, ka Veselības ministrija pēdējā laikā tomēr izcīnījusi alkoholu ierobežojošus likumus. Pat aizvainojumā var atrast vietu pateicībai.

Aizvainojums uz pašu dzīvi

Ceturtajā solī aizvainojumus rakstām ne tikai uz cilvēkiem un iestādēm, bet arī uz principiem. Aptaujā jautājām: vai tev ir bijis aizvainojums uz kādu ideju vai pašu dzīves kārtību? Atbildēja sešpadsmit respondenti un izrādās, ka “dzīve nav taisnīga” ir ļoti dzīvs aizvainojums.

Daži runāja par netaisnību pasaulē kopumā:

“Ir bijis ļoti spēcīgs aizvainojums uz dzīvi un uz to, kā strādā pasaule. Esmu dusmīga, ka pastāv slimības, nabadzība un kapitālisms.”

“Nemitīgs riņķa dancis – cīņa ar aizvien jauniem sūdiem. Lai ko tu nedarītu, atkal notiek kaut kas jauns slikts, kas ir jārisina.”

Kāds rakstīja par cilvēkiem, “kam paveicās piedzimt bagātā valstī, bagātā ģimenē”; cits – par komunismu, kas “solīja leiputriju un piemānīja”. Vēl kāds īsi un skaidri: “Vara nav taisnīga. Jebkura vara.” Citam galvenais ienaidnieks ir “pārmērīga birokrātija”, vēl citam – pats darba koncepts: “piecas dienas nedēļā, no 9 līdz 18, nesamērība starp darbu un brīvo laiku”.

Vairākas sievietes rakstīja par dzimumu nevienlīdzību, ilustrējot ar tādiem teicieniem, sabiedrībā un ģimenē dzirdētām frāzēm kā “vīra galva ir vīra galva”, “tu esi tikai sieviete” vai “sievietes liktenis – mīlēt un ciest”, gan par to, ka “uz sieviešu alkoholismu skatās nepiedodošāk”.

Viena atbilde bija par likumu, kas sāpīgi skar personīgu pieredzi:

“Latvijā nevar iesūdzēt par izvarošanu, jo, ja ir pagājis laiks, iesniegumu nepieņem. Vai tas nav absurds, ja runa ir par nepilngadīgu bērnu? Kādiem likumiem var uzticēties valstī, kur bērni nav aizsargāti ar likumu?”* 

Bija arī atbildes, kurās aizvainojums jau ieraudzīts no malas. Viens biedrs ilgi bija aizvainots uz to, ka darbā viņu nepārtraukti – un bieži publiski – vērtē. 

Kāds/-a stāstīja:

“Man bija milzīgs aizvainojums, ka man jādzīvo citā valstī, nevis Latvijā. Bija vieglāk ieņemt upura lomu un ciest par to, nevis konstruktīvi risināt citus variantus.”

Un viens aizvainojums bija uz AA biedru paradumu jautāt par skaidrības ilgumu:

“Kad sāku apmeklēt AA, mani biedēja un iekšēju nepatiku radīja jautājums: “Cik dienas esi skaidrā?” Man sanāca norāvieni, bija mulsums un kauns. Soļu darbs palīdzēja no šī aizvainojuma atbrīvoties.”

Kāds visu šo sadaļu apkopoja vienā teikumā: “Dzīve nav taisnīga – un ko nu?”

Stāsti: kas tieši notika

Visplašāk respondenti atbildēja uz aptaujas jautājumu par konkrētu aizvainojumu. 

Ģimene. Visbiežāk aizvainojumu stāsti sākās mājās. Kāds īsi uzrakstīja: “Tēvs sita, māte mānīja.” Cits: “Uz tēvu. Alkoholiķis plus vardarbība ģimenē.” Vēl kāds – “audzināšana ar viduslaiku metodēm”. 

Kāda AA māsa atcerējās solījumu, kas izrādījās tukšs:

“Tēvs solīja, ka varēšu braukt ar viņa žigulīti, kad kopā būsim nobraukuši 10 000 km. Es ļoti centīgi krāju tos kilometrus un viņu visur vadāju. Kad biju nosacījumu izpildījusi, izrādījās, ka tomēr neesmu pelnījusi reizēm izbraukt viena. Tad pamazām atklājās, ka viņš regulāri krāpj mammu, bet abi vecāki to slēpj. Man radās milzīgs aizvainojums, ka principā augu nepārtrauktos melos.”

Cita stāstīja par mammu, kura “vienmēr atradīs, kā iekost sirdī”:

“Pēc tēta nāves esmu vairākkārt domājusi – kāpēc tieši tu, tēti, pirmais? Ar tevi būtu daudz vieglāk tikt galā. Es katru reizi stiepju, daru, bet beigās dzirdu, ka nekad neko nedaru. Tad brālis atbrauc reizi pusgadā, un es klausos, cik ļoti viņš rūpējas. Nu sāp.”

Vēl kāda AA biedre jau 50 gadus dzīvo kopā ar savu mammu un rūpējas par viņu. Kad lūgusi māsas uzņemties daļu aprūpes, saņēmusi atbildi, ka ir “nepateicīga”. 

Kāda cita par savu māsu raksta:

“Kopš sevi atceros, es biju upuris un māsa – emocionāla varmāka. Biju nekam nederīga, muļķe, stulba; ģērbos ne tā, atbildēju ne tā, mīlēju ne tā. Tagad, 30 gadus vēlāk, zinu: veseli cilvēki tā neizturās. Tas nav par mani. Māsa ir cietusi, dzīvo bailēs un absolūtā mīlestības trūkumā. Neviens nevar ietekmēt manu dzīvi, ja esmu tuvu Dievam un kārtoju savu ielas pusi. Tagad ir līdzjūtība pret māsu un pateicība par šīm zināšanām.”

Viena respondente ilgi bija aizvainota uz savu māti – līdz saprata, ka arī viņa savā dzīvē ir daudz cietusi. “Kad beidzot spēju just viņai līdzi, jo redzēju, ka pati esmu dzīvojusi tāpat kā viņa, tad spēju piedot un atlaist.”

Kāda sieviete atklāti dalās, ka 15 gadu vecumā viņu izvaroja ģimenes draugs, māsa atteicās liecināt, bet māte nosauca viņu par “jukušu” un nekad neatbalstīja. Aizvainojums ir uz policiju, likumu, ģimeni un valsti. Šis stāsts atgādina, ka ne katrs aizvainojums ir “mūsu pašu iedomāts”.

Partneri un laulātie. Kāda sieviete raksta par bijušā vīra krāpšanu: “Biju atstāta bezpalīdzīgā, kritiskā stāvoklī – sagrauta, pazemota.” Cita ir aizvainota uz vīru, kurš “grūtākajos dzīves brīžos nebija kopā” ar viņu – svarīgāks bija darbs, vecāku ģimene, aizspriedumi un bailes izrādīt mīlestību. Vēl kādai bijušais vīrs piecus gadus pēc viņas skaidrības sākuma joprojām pārmet dzeršanu un vaino meitas pusaudžu problēmās. Kāds vīrietis raksta par aizvainojumu uz bijušo sievu, kas pieprasīja šķiršanos viņa dzeršanas dēļ, cits – par sievu, kas “pārkāpa manas robežas”.

Viena respondente ilgi bija aizvainota, ka pēc šķiršanās viņai vairs nepieder iepriekšējā dzīvesvieta:

“Racionāli saprotu, ka tādu dzīvesvietu varēju atļauties tikai tāpēc, ka tas bija divu cilvēku īpašums, bet tas nepalīdz pavisam atbrīvoties no aizvainojuma, ka tagad nav tik forši, kā bija. Neko darīt – katram aizvainojumam savs laiks. Jāatzīst, ka esmu sasodīta materiāliste!”

Kāda cita sieviete raksta par vīriešiem, kas “vēlas iebarot man alkoholu” ar ļoti konkrētu mērķi – un par to, ka katra tikšanās bija “maltīte plus alkohols”, līdz laika gaitā tas aizveda arī pie citām vielām. Viņa pati pamana: “Varbūt es te runāju par vainošanu, bet to jau tas vārds arī slēpj: aiz-vainojums.”

Darbs. “Priekšnieks apčakarēja – par naudu lielos apmēros,” raksta viens respondents. Divi stāsta par atlaišanu: viens – “slinkuma un dzeršanas dēļ”, otrs – “ar alkoholismu nesaistīta”. Cits ir aizvainots, ka savu profesionālo kompetenci atkal un atkal jāpierāda “ar jūru bezjēdzīgu dokumentu un aktu”. Viens biedrs stāsta par grūtībām pieņemt vērtēšanu darbā:

“Man nepatika, ka cilvēki, kas mani vērtē, ne vienmēr bija gudrāki un spējīgāki. Kaitināja, ka nevarēju atbildēt uz kritiku – pēdējais vārds vienmēr bija viņiem. Esmu mēģinājis pat verbāli uzbrukt dažiem vērtētājiem, bet tas deva tikai ļoti īslaicīgu efektu.”

Draugi. Kāda māsa pirms gada piedzīvoja, ka draudzene, kas vienlaicīgi bija kolēģe, pēkšņi aizgāja no kopīgā uzņēmuma pie konkurentiem: “Uztvēru to kā nodevību. Lai gan esam izrunājušas, es netieku pāri aizvainojumam, nevaru piedot un nevaru vairs pa īstam draudzēties. Tāda izlikšanās vien sanāk.” 

Cita stāsta, kā ilgi dusmojās uz draugu vienaldzību un to, ka viņi nerīkojas “pareizi” – atbilstoši viņas domām un vajadzībām:

“Kopš Ceturtā un Piektā soļa man nokrita klapes no acīm. Ļauju cilvēkiem būt tiem, kas viņi ir – bez kontroles, mācīšanas, manipulācijām. Ja kaut kas fundamentāli neder, atlaižu ar vieglu sirdi. Daudz vairāk rūpējos par savu ielas pusi. Elpot un dzīvot palicis vieglāk.”

Anonīmo alkoholiķu sadraudzība. Kāds biedrs raksta: “Skaidrības laikā man visvairāk aizvainojumu saistās ar AA cilvēkiem. Nenovērtē, nepamana mani. “Nepareizi” izprot un sludina AA principus. Nelāgi izmanto jaunatnācēju uzticību.”

Upura loma. Viena biedre stāsta, ka Ceturtajā solī pierakstīja aizvainojumus pa dzīves posmiem – un sanāca gandrīz 80. Uz vardarbīgo tēvu, uz klasesbiedreni, kuras dēļ nācās mainīt skolu, uz pirmajām mīlestībām, kas neatbildēja, uz augstskolu, kur nedabūja tikai labākās atzīmes, uz darbavietām, kas nenovērtēja. “Upura loma man bija ierasta,” viņa raksta.

Vai esam darījuši soļus?

Aptaujā jautājām, vai attiecībā uz konkrēto aizvainojumu, par kuru respondents/-e pastāstīja sīkāk, ir pielietoti Ceturtais līdz Devītais solis. Nedaudz vairāk nekā puse – 13 no 24 (54%) – atbildēja “jā”. Viens bija izgājis tikai dažus no šiem soļiem. Pieci (21%) aizvainojumu bija apsprieduši ar sponsoru vai citu AA biedru, bet ne vairāk, un vēl pieci (21%) soļus nebija darījuši vispār.

Tātad gandrīz pusei no mums nozīmīgākais aizvainojums vēl gaida savu kārtu. Un, kā redzams nākamajās atbildēs, arī tiem, kas soļus ir izgājuši, aizvainojums ne vienmēr pazūd uz visiem laikiem.

Kas palīdzēja atlaist

Divdesmit cilvēki pastāstīja, kas viņiem palīdzējis. Daudzās atbildēs atkārtojas tās pašas lietas: papīrs, sponsors, lūgšana, savas daļas ieraudzīšana.

“Uzlikt aizvainojumus uz papīra. Atbrīvoties palīdzēja savas puses ieraudzīšana – kā es pati spēlēju Dievu, kur ir mana vaina, kā es varēju rīkoties citādi. Dalīšanās ar sponsori, sapulcēs, lūgšanas. Bet tas noteikti nebija tik viegli un ātri, kā gribētos – īpaši ar aizvainojumu uz tēvu.”

“Sponsors paskaidroja, ka es pašsaindējos, radot aizvainojumu, un ieteica nolikt sevi otra vietā un mēģināt viņu saprast.”

Biedrs, kurš bija aizvainots uz to, ka darbā viņu vērtē, atklāja kaut ko būtisku:

“Sapratu, ka man ir aizvainojums nevis uz konkrētiem cilvēkiem, bet uz pašu principu, ka manu darbu kāds vērtē. Agrāk nebiju pamanījis, ka Ceturtajā solī var izrakstīt aizvainojumu uz principu. Ieraudzīju, ka tā ir tikai mana uztvere. Sapratu, ka Dievs zina labāk. Vēlāk sāku redzēt, ka cilvēkiem dažreiz ir taisnība. Bet, ja kāds kritizē agresīvi, tas nav stāsts par mani. Man palīdz doma, ka Divpadsmit soļus gāju es, nevis viņi.”

Citi palīdzību atrada programmā kopumā: “Mācos strādāt ar aizvainojumu, bailēm. Ticība. Kalpošana. AA biedri, kuri vienmēr blakus.” Kāds raksta par “veco, ierobežojošo uzskatu maiņu” – darbu ar sponsoru, sarunām ar biedriem, atlaišanu un pieņemšanu: “Nekontrolēt, ļaut visam plūst savu gaitu.” Cits min lūgšanu un pateicību: “Ilgi neturu. Lūdzos, izrunāju ar trešo personu, un katru reizi kļūstu stiprāka. Lūgšana un pateicība neļauj dzīvot aizvainojumā ilgāk par mirkli.”

Daudzas atbildes bija pavisam īsas, bet ne mazāk patiesas: “Lūgšana, atlīdzināšana.” “Lūgšana.” “Visvairāk palīdzēja godīgums.” “Mainījos pats.” “Laiks.” Un viena, kas, iespējams, ir visas programmas kodols: “Kad, pateicoties AA programmai, sāku pieņemt, ka visi cilvēki ir slimi.”

Kāda biedre minēja arī ārpus AA pieejamu palīdzību – holodinamikas sesiju – un pēc tam atlīdzināšanu, kas uzlaboja pašsajūtu un attiecības.

Tomēr daudzi godīgi atzina, ka aizvainojums atgriežas. “Esmu atlaidis un piedevis, bet dzīve un kompleksi par to atgādina.” “Jā, daļēji, bet uzpeld.” “Šis aizvainojums mani netraucē ikdienā, bet ik pa laikam es pie tā atgriežos. Padalīties ar AA draugiem mazliet palīdzēja.” “Cerēju, ka esmu pavisam atbrīvojusies, bet, piedzīvojot jaunas, līdzīgas epizodes, saprotu, ka aizvainojums atkal atgriežas.” Kāda māsa to pieņem ar vieglumu: “Kad atmiņas ieklīst prātā, tik jāsaka: “Augstākais Spēks, ved prom šīs nekam nederīgās vecās lietas.””

Kas joprojām neatlaiž

Vienpadsmit cilvēki atklāja, kas ir tik grūti atlaižams. Respondente, kuras draudzene pārgāja darbā pie konkurentiem, atklāti atzīst:

“Grūti atlaist nodevības sajūtu. Un jāatzīst, man arī skauž, ka viņai, iespējams, tagad klājas labāk nekā man. Ka viņas lēmums, iespējams, bija pareizs, bet es paliku “zaudētājos”.”

Māsa, kura zaudēja dzīvesvietu, ieraudzīja aizvainojuma otru pusi:

“Ja pavisam godīgi, šajā aizvainojumā ir daļa neuzticēšanās Augstākajam Spēkam, augstprātība. Zaudējot īpašumu, es ieguvu tik daudz citu lietu – brīvību no vardarbīgām attiecībām, sirdsmieru, stabilitāti. Bet vienalga gribas brīžiem pačīkstēt par ikdienas netaisnību.”

Kādam aizvainojums ir ne tikai doma, bet ķermeņa sajūta:

“Ikdienišķos apstākļus spēju analizēt un saprast, bet aizvainojuma sajūta man ir fiziska – žņaudz un sāp krūtis vai kakls. Tas prasa kaut kādu dziļāk transformējošu praksi nekā vienkārši sapratni.”

Kāda sieviete raksta par aizvainojumu uz vīriešu dzimumu – par to, kas nodarīts viņai un citām sievietēm, un par to, ka sabiedrībā vīrietim vienmēr piešķir vairāk attaisnojumu, bet no sievietes gaida nevainojamu uzvedību. Vienlaicīgi viņa var arī ironizēt par šo aizvainojumu: “Tas mani reāli neatlaiž. Laikam jāpiedzemdē dēls, lai to varētu apstrādāt.”

Sieviete, kuru pusaudzes gados izvaroja, raksta par ģimenes noklusēšanu un nodevību. Viņa stāsta, ka ģimene uz viņu joprojām skatās kā uz slimu cilvēku, ka smagākajos dzīves brīžos viņa nesaņēma atbalstu, un ka māte viņu joprojām kaunina un traumē. 

Citi atbildēja īsi: “Mainīt ieradumus, plānot savu laiku un spēkus.” “Ir smagi atlaist, jo zinu – kad atlaidīšu, atkal kaut kas jauns nāks vietā.” “Kad cilvēki izliekas par to, kas nav.” “Ir brūces, kuras nedzīst, un tas, ka jūtos vainīga.” 

Par ko tagad varam pasmaidīt

Noslēgumā jautājām: vai ir kāds aizvainojums, par kuru tagad vari pasmaidīt, lai gan savulaik tas šķita ļoti nopietns? Astoņpadsmit atbildes – un te nu atklājas AA biedru spēja pasmieties pašiem par sevi.

“Biju šausmīgi aizvainota un nikna uz dēla bijušo draudzeni, ka pameta manu mazuli. Pusgadu vai vairāk dzīvoju ar murgiem un apniku visām draudzenēm. Palīdzēja tikai pašai negaidīti, pavisam muļķīgi un nevadāmi iemīlēties. Protams, smejos par sevi, ja iedomājos, ka iemīlēšanās vājprāts ir vadāms.”

“Tas atnāk un aiziet regulāri – kad izaug kronītis un liekas, ka visiem mani jāsaprot un kāpēc nenotiek tā, kā man šķiet pareizi... jo es taču zinu, kā visiem būs labāk. Kad tādus brīžus piefiksēju, katru reizi pasmejos par sevi un par situācijām, kurās mana slimībiņa lien ārā.”

Kāds smaida par “savu naivumu ticēt, ka citi manī rada jūtas”. Cita – par to, ka “neesmu pati svarīgākā savu draugu dzīvē (labākā, mīļākā, vienīgā) un ka mani jāmīl tā un tik stipri, kā es to saprotu”. Vēl kāds/-a atceras “nepamatotu, bet ilgu un pamatīgu aizvainojumu uz bijušo draugu par viņa seksuālajiem piedzīvojumiem “manā teritorijā” (iedomātā)”.

Viena biedre priecājas, ka sīki aizrādījumi viņu vairs neiemet “aizstāvības un paškritikas bezdibenī” – ar AA programmu viņa šādas situācijas uztver daudz veselīgāk. Kāds cits atceras dusmas uz kolēģiem: “Šķita, ka mani nenovērtē, bet tagad saprotu, ka tās bija alkohola radītās manas izpausmes un viņi mani tikai pasargāja.” Un vēl kāds: “Daudzas situācijas, kurās, kā tagad domāju, vainīgs biju es pats.”

Citi pasmaida par dusmām uz vecākiem un skolotājiem, par aizvainojumu uz izglītības sistēmu, kas “neļauj darīt to, ko gribu darīt”. Kāda māte raksta, ka aizvainojumi uz bērniem mazinājušies, jo viņa “izjūt savu bezspēcību”. 

Un citi iesmej:

“Visi mani aizvainojumi ir nāvīgi nopietni.” 

 “Smaidu arī bez aizvainojuma.” 

Noslēgumā

Ko mums stāsta šīs 24 atbildes? Pirmkārt, ka aizvainojums visbiežāk dzīvo tur, kur esam visvairāk mīlējuši un visvairāk cietuši – ģimenē un tuvās attiecībās. Otrkārt, ka tas neapstājas pie AA durvīm: vairāk nekā trešdaļa no mums ir bijuši aizvainoti arī uz saviem AA biedriem. Treškārt, ka soļi darbojas – bet nevis kā vienreizēja operācija, bet kā ikdienas prakse. Aizvainojumi atgriežas, un mēs atkal ņemam papīru, zvanām sponsoram, lūdzamies.

Un, visbeidzot, ka dažas brūces ir patiešām dziļas. Tiem, kuri vēl nevar atlaist, tas nav jādara vienatnē un vienā dienā. Kā rakstīja viena no respondentēm: “Katram aizvainojumam savs laiks.”

Paldies visiem 24 biedriem, kuri dalījās!

* Redakcijas piezīme – “Vīnoga” nepārbauda faktus un neatbild par to patiesumu, rakstā atspoguļotas atbildes, kādas tās anonīmi sniegtas aptaujā.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.