Brīvība ieslodzījumā

Šī raksta autors dalās par Devītā soļa apsolījumiem, kas piepildījušies ieslodzījumā.

Pašlaik atrodos ieslodzījumā, atvērtā tipa cietumā. Atrodos šeit, pateicoties savai burvīgajai dzīvei ar alkoholu. Protams, tā es domāju agrāk, ka dzīve ar alkoholu ir burvīga. Alkohols ar mani bija visur: mājās, svētkos, darbā, arī darba intervijā. Vienmēr bija kāds attaisnojums – visi ir stulbi un mani nesaprot; es tikai atpūšos; citi vainīgi, jo neredzēja, ka es ciešu, u.tml. Grimu, degradējos, pazuda vēlme cīnīties. Diezgan ātri atradu draugus, kuriem, teiksim tā, alkohols bija galvenais dzīves šķidrums.

Tomēr visus mūs vienoja pudele un sirdssāpes, jo dziļi sevī gribējām brīvi elpot un nomest to smagumu, bet nevienam nebija spēka. Iedzer un ir 101 attaisnojums. Tālāk sekoja spēļu zāles, lai vinnētu tak, bet nekad! Zādzības, lai tiktu pie ātrās naudas, jo darbā neviens nesaprot, cik esmu gudrs. Runājot par jau pieminēto vēlmi cīnīties, katru vakaru pats sev teicu: “Armand, viss, rīt vairs nedzersi!” Bet viss atkārtojās, līdz nonācu tur, kur pašlaik atrodos. Atrodoties cietumā, turpināju dzert, jo nevarēju ar saviem spēkiem atteikties un nedzert. Mana pēdējā dzeršanas reize bija, kad izdzērām ar vēl diviem notiesātajiem divus litrus paštaisīta samagona, kā rezultātā nokļuvu soda izolatorā. Bet esmu pateicīgs par to, kā tas viss izvērsās. Tad es sapratu – alkohols ved mani nāvē, es jau esmu pazaudējis brīvību, bet pat cietumā mani vēl iesloga. Kas tālāk? Es noguru vergot un grimt ar alkoholu.

Neilgi pēc tam, kad tiku izlaists no soda izolatora, uzsāku Divpadsmit soļu programmu ar sponsoru. Neteikšu, ka es to darīju ar lielu prieku, jo bija šaubas, vai tas palīdzēs un vai es patiesi spēšu pateikt alkoholam nē. Man joprojām bija attaisnojumi un es neatzinu, ka esmu alkoholiķis. Ejot soļus, atceros, ka domāju – nē, nē, es tāds neesmu, es tikai atpūtos. Katru reizi pēc nodarbības es jutos apjucis, izlasīts kā grāmata. Kā tas trakais zina manas sajūtas, manu ceļu, kā es sāku krist?! Trakais – to es par sponsoru, tā es toreiz domāju, bet tagad varu teikt – draugs. Tomēr sāku saprast, ka mums, alkoholiķiem, ceļš ir viens un tas pats – pazaudēt praktiski visu, cīnīties un būt brīviem. Sapratu, ka sponsors ir laimīgs un brīvs no alkohola. Tad es patiesi cītīgi sāku iet soļus, rakstīt, lasīt un, pats galvenais, es atzinu savu nespēku pret alkoholu. Atceros pirmo reizi, kad pateicu, ka alkohols man sagādā problēmas, ka es vairs negribu. Sāku pamanīt savas kļūdas, lūzumus savā dzīvē, jo, veicot inventarizāciju, teiksim tā, sāku ravēt nezāles no sava iekšējā dārza un sēt skaidrības sēklas. Gads sekoja gadam, un es sāku justies laimīgs, spēju no sirds priecāties, pasmieties bez alkohola. Skaidrībā man ir darbs, spēja racionāli novērtēt situācijas, uzlabojušās attiecības ģimenē. Vēlme iedzert pāriet, bet fokuss uz soļiem un anonīmo sapulču apmeklēšana mani motivē. Atskats uz pagātni biedē, ir kauns, negribu tur atgriezties, pazaudēt tagadni un nākotni. Jo patiesi Devītā soļa apsolījums, ka mēs iegūsim jaunu brīvību un jaunu laimi, ir noticis ar mani! No sirds varu mīlēt un priecāties, jo noticēju, cīnījos un spēju pateikt alkoholam nē, pateicoties soļiem un Lielajai grāmatai, kurā ir aprakstīts viss, kas notiek, kad dzer.

No visas sirds novēlu cīnīties, nekautrēties būt skaidrā un atzīt savu problēmu, atzīt sev pašiem. Sākt brīvi elpot un izbaudīt dzīvi ar citu skatu, tiekties pēc garīguma. Jaunas dzīves iespēja ir dota katram.

Armands, skaidrā 5 gadus un 7 mēnešus

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.