top of page

Cilvēki, vietas, lietas. Kā arī nauda, ēdiens, mūzika, sports

AA biedrs dalās, kā savā skaidrībā meklēja, ar ko aizvietot Dievu.


Šo sarakstu virsrakstā es varētu turpināt vēl ilgi. Drēbes, hobiji, sekss, māksla utt. It kā jau šīm visām parādībām manā dzīvē nebūtu nekādas vainas. Kam nepatīk jaunas lietas, jaunas aizraušanās, draugi, attiecības. Ja nebūtu viens bet: es esmu alkoholiķis, cilvēks ar atkarīgo domāšanu, un jebkuru no šīm parādībām es viegli un, pašam nemanot, varu padarīt par savu Augtāko Spēku, par savu Dievu. Un tad brīnišķīgs hobijs pārvērtīsies par kompulsīvu nodarbošanos, jauka draudzība par mokošu elli abiem, pat sekss vairs nebūs intimitāte, bet dzīšanās pēc vēl lielākas baudas, kuru sasniegt nav iespējams.

Kā bija: (ne)daudz par ēdienu


Kad atnācu uz AA, nevarēju saprast, kāpēc daudzi cilvēki sūdzas, ka pēc alkohola atmešanas nevar normāli aizmigt. Man ar miegu viss bija kārtībā. Es nelietoju ne miega zāles, ne kādas īpašas tējas. Man jautāja, ko tad es daru, es raustīju plecus. Ne tāpēc, ka gribēju melot, es pats īsti vēl nebiju sapratis, ka es biju atradis “jaunu alkoholu”. Par tādu man kļuva ēdiens. Sākumā ēdu normāli, bet tad mana apetīte sāka augt. Nu jau varēju pirms miega viens pats apēst vislielāko picu, vienu vai divus treknus jogurtus uz saldā krējuma bāzes un beigās vēl lielo šokolādi.


Kad pastāstīju vienai draudzenei par aizdomām, ka esmu nomainījis alkoholu pret ēdienu, viņa atbildēja, ka es murgoju, jo ar ēdienu nevar apdullināties, nevar izmainīt apziņu. Viņa nav alkoholiķe un viņa var nezināt, bet vēlāk kādā grāmatā par atkarīgo personības tipu izlasīju, ka tā pilnības sajūta, ko dod pārēšanās, alkoholiķim var aizstāt lietošanu. Vēl tur bija pieminēts, ka pēc dažiem mēnešiem alkoholiķis uzņem tik daudz lieka svara, ka atkal kļūst nelaimīgs. Ar mani tā arī notika. Bet trakākais bija nevis liekais svars, bet mana kompulsīvā uzvedība attiecībā pret ēdienu, kas tik ļoti atgādināja man manas attiecības ar pudeli: ar laiku man vairs nevajadzēja ēst garšīgi, bet vajadzēja daudz un vēl drusku, lai tiešām pietiktu; ja nepietika, gāju uz nakts veikalu (to pašu, kur kādreiz naktī pirku alkoholu, kad vajadzēja vēl); man vairs nepatika ēst draugu kompānijā – ēdu vienatnē; ja tomēr ar draugiem gājām kaut ko apēst kopā, es slepus mēģināju pasūtīt kaut ko sev līdzi; ja kāds pamanīja, ka es slēpju kebabu somā, meloju, ka tas brokastīm, kaut gan zināju, ka apēdīšu to mājās uzreiz, tikko palikšu viens. Atceros, ka kādu dienu tīrīju māju un atradu tik daudz tukšu kartona iepakojumu, kas palikuši no manām šokolādēm, ka nodomāju – gluži kā kādreiz ar pudelēm.


Kas notika: kebabs ar tevi!


Man negribējās ēst, bet es ēdu. Man patika pilnības sajūta, ko izraisīja daudz ēdiena manī. Man patika ēšanas rituāls, kas mani mierināja un deva drošības sajūtu. Bet, kā jau grāmata brīdināja, es kļuvu arvien nelaimīgāks par savu izskatu un fizisko formu. Es atmetu ēst (ar kādu desmito mēģinājumu), pareizāk sakot, sāku ēst normāli. Visai ātri nometu svaru un sāku vērot savus ēšanas paradumus.


Bet, lai to izdarītu, man vajadzēja ieraudzīt un atzīt – ēdiens man kļuvis ne tikai par alkohola aizvietotāju, bet par manu Augstāko Spēku. Man nevajadzēja meklēt Dievu un dibināt ar viņu personiskas attiecības, kamēr es visus savus stāvokļus varēju atrisināt ar lietošanu. Un tā bija daudz lielāka problēma par lieko svaru.


Darbs ar Divpadsmit soļiem man palīdzēja dibināt kontaktu ar Dievu. Taču izmainīt savu domāšanu uzreiz es nevarēju, un mana atkarība paralēli meklēja vieglākus ceļus. Par manu Augstāko Spēku kļuva panākumi un panākumu trūkums darbā (lietoju kolēģus un uzslavas kā kebabus), iepirkšanās, sekss, jaunās vietas. Viss, kas varēja sagādāt prieku, bet pārmērīga lietošana – gandrīz nogalināt.


Bet vistrakāk bija ar cilvēkiem. Kad kāds no cilvēkiem kļuva par manu Augstāko Spēku, man sāpēja visvairāk. Es varēju ātri nodarīt pāri citam vai sev, ja viss notika ne tā kā es gribēju. Es meklēju mīlestību, atbalstu un drošības saikni nevis Dievā, bet cilvēkos. Dažreiz kļuva pavisam slikti – bez labvēlīga kontakta ar kārtējo Augstāko Spēku (kādu kolēģi vai mīlestības objektu), es nevarēju turpināt eksistēt – biju nomākts, trauksmains un negribēju dzīvot. Izrādās, arī ar šādu atkarību var sasniegt savu dibenu. Kad es to sasniedzu, kad man vairs nebija spēka izpatikt un kontrolēt, es pievērsos programmai. Es uzrunāju jaunu sponsoru un mēs sākām strādāt ar Divpadsmit soļiem. Jo es biju pie Pirmā soļa, redzēju, ka es vairāk nevaru, es kļuvu bezspēcīgs un manu dzīvi nevadīju es pats, bet citi cilvēki.

Kā ir tagad: esiet sveicinātas, bailes!


Divpadsmit soļi man ļoti spilgti parāda, kuros brīžos es nespēju paļauties uz savu Augstāko Spēku. Bailes ir pirmais rādītājs, simptoms. Un ja agrāk man bija bail no bailēm, tad tagad esmu pateicīgs savām bailēm. Tās man signalizē – tūlīt sāksies cilvēku lietošana, tūlīt es mēģināšu kādu pataisīt par savu Dievu un atrisināt bailes. Varbūt man tas pat izdosies uz īsu mirkli. Bet tikai uz īsu, jo vajadzēs vēl (kā jau lietošanā).


Vai arī: “Var būt arī labāks ceļš. (..) Mums tagad ir cits pamats – mēs ticam Dievam un paļaujamies uz Viņu”. (“Anonīmie alkoholiķi”, 58. lpp.). Es atdodu Dievam savas attiecības ar cilvēkiem un lūdzu viņam parūpēties par tām. Es izvēlos iet šo ceļu, jo esmu vairākkārt piedzīvojis, ka Dievs prot sakārtot manas attiecības ar cilvēkiem daudz labāk, nekā to izdaru es pats.


Mans sponsors un daži ļoti tuvi cilvēki sadraudzībā zina par šo manu atkarību no cilvēkiem. Es zinu, ka brīžos, kad baiļu balss ir skaļāka par Dieva balsi, es varu parunāt ar viņiem. Ikdienas inventarizācija man palīdz laicīgi saskatīt jaunas bailes un jaunas vēlmes meklēt īsākus ceļus, kas mani var aizvest prom no Dieva. Es turpinu strādāt ar programmu, jo vairs negribu, lai cilvēki, vietas, lietas (utt.) nosaka to, kā es jūtos, ko es daru un kā es dzīvoju.

Ģ.




Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page