Dzīvot saskaņā ar saukļiem

Saukļi nav tikai mīlīgi plakātiņi pie sienām – tie ir vārdi, kas spēj mainīt dienas gaitu un sniegt mierinājumu brīžos, kad paša spēki ir izsīkuši.

1987. gadā, kad sāku dzīvot skaidrā, Anonīmo alkoholiķu saukļi maz nozīmēja šim divdesmit gadus vecajam alkoholiķim ar "augstu" zemāko punktu. Viss bija labi, dzīve bija jauka – kamēr es nedzēru. Šie saukļi daudziem derēja, un tie skanēja patiešām labi, kad es tos teicu no tribīnes, bet vai tie bija vārdi, saskaņā ar kuriem dzīvot? Es domāju, ka nē. Biju pārāk aizņemts ar savas dzīves plānošanu, lai “atlaistu un ļautu Dievam”. Manai aizstāvībā jāteic, ka es biju ļoti labs “vispirms svarīgākais” praktizēšanā, kamēr vien tas nozīmēja, ka svarīgākais esmu es. Nebiju Anonīmo alkoholiķu saukļu noliedzējs, vienkārši nezināju to nozīmi un spēku sniegt mierinājumu grūtos brīžos.

Kā varat iedomāties, mana nespēja pielietot saukļus vai jebkuru citu programmas daļu pēc kāda laika atkal noveda mani pie aktīva alkoholisma trīsdesmit viena gada vecumā. Burvju eliksīrs mani bija pārņēmis, un kā vēl! Neviens sauklis, zināšanas vai spēks uz šīs zemes nespēja mani apturēt nākamajos trīs gados, un ticiet man, tas nebija tāpēc, ka es nebūtu izmēģinājis visu, kas bija manos spēkos, lai atgūtu skaidrību.

Šajā laikā mana māte, kura kopš 1978. gada bija Anonīmajos alkoholiķos un divdesmit gadus skaidrā, mira no plaušu vēža. Es cīnījos, lai paliktu skaidrā viņas dēļ, lai būtu klāt, kad viņai tas bija nepieciešams. Pat kaut kas tik nozīmīgs kā mātes un labākā drauga zaudēšana nevarēja apturēt manu dzeršanu. Es zināju, ka esmu nonācis grūtībās, un arī viņa to zināja. Viņas pēdējā nedēļā uz zemes, ceļā mājup no sapulces (vienā no manām daudzajām neveiksmīgajām misijām iegūt un saglabāt skaidrību), es apmeklēju māti slimnīcā, lai redzētu, kā viņai klājas un pastāstītu par saviem panākumiem atveseļošanās procesā.

Sāku viņai stāstīt, ka esmu nolīdzis sponsoru, kuru biju atlaidis savas pirmās skaidrības piektajā gadā, ka šoreiz man ir lielas izredzes palikt skaidrā, jo esmu pievienojies arī jaunai grupai. Man bija izstrādāts pamatīgs rīcības plāns.

Viņas vienkāršā atbilde uz manu garo stāstījumu bija: “Kim, cik tagad ir pulkstenis?”

“Em... nu, es domāju, ka ir apmēram pusdesmit vakarā, mammu. Kāpēc tu jautā?” es teicu, nedaudz apmulsis par to, ko viņa ar to gribēja teikt.

“Nu, tad jau gandrīz laiks iet gulēt, vai ne?”

“Jā,” es atbildēju, domājot, ka pretsāpju zāles laikam atkal sāk darboties.

“Nu, ja tu šodien neesi dzēris un diena jau gandrīz ir beigusies, tad tu paliksi skaidrā. Vai ne?” 

Atceros, kā domāju par to, cik vienkārši un piezemēti viņa izteicās par manu neapšaubāmo plānu.

“Domāju, ka jā,” es teicu, noskūpstot mammu uz labu nakti un tādējādi pārtraucot mūsu pēdējo sarunu. Viņa nomira piecas dienas vēlāk.

Tās būtu jaukas beigas aizkustinošam stāstam, ja es teiktu, ka no tā brīža vairs neesmu pieskāries alkoholam, bet tā nebija. Man bija jānokļūst līdz tam lūzuma punktam, par kuru runā grāmata “Anonīmie alkoholiķi”, un galu galā es to izdarīju.

Esmu skaidrā jau nedaudz vairāk par diviem gadiem. Mana māte ir mirusi jau gandrīz trīs gadus, taču nav dienas, kad es nedomātu par to četru teikumu garo sarunu pie gultas un par to, kā tie daži vārdi, ko viņa man toreiz teica, ir palīdzējuši man saglabāt skaidrību pēdējos divos gados.

Kad atceros pēdējo tikšanos ar mammu, saprotu, ka viņa nevis vienkārši runāja, viņa “nesarežģīja”. Un, lai gan viņa zināja, ka viņai atlicis maz laika, mamma arī zināja, ka mums visiem, neatkarīgi no tā, vai esam alkoholiķi vai nē, ir tikai “pa vienai dienai”. Un, neskatoties uz to, ka viņa cīnījās par katru elpas vilcienu, viņa nodeva to tālāk man, cerot, ka es atkal atradīšu skaidrību. Pēdējo pāris gadu laikā ir noticis daudz, un ir bijušas dienas, kad es domāju, ka es to neizturēšu. Tomēr “pa vienai dienai” es gāju uz sapulcēm vai runāju ar AA biedriem, un, pateicoties tādiem cilvēkiem kā mana mamma, man ir dzīve, kas nepieder alkoholam un nav tā apdraudēta.

Agrāk, jo izsmalcinātāks un krāšņāks bija vēstījums, jo vairāk es biju gatavs to uzklausīt. Tagad tā nav. Es ne tikai dzirdu saukļus, es tos jūtu, kad tos izsaku, parasti skaļi, krīzes brīžos. Tie pārņem mani, tie maina manu dienas gaitu, ja es to ļauju. Iedomājieties! Tie mīlīgie, mazie plakātiņi ar nelieliem uzrakstiem, ko mēs izmantojam, lai izrotātu AA telpas, var mainīt manu dienu! Kas to būtu domājis? Pateicoties šiem mīlīgajiem plakātiņiem, es vairs nepiekopju to "domāšanas padarīšanu", ja vien varu no tās izvairīties.

Kims R., Feirhevena, Masačusetsa

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (November, 2002). Reprinted with permission.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.