Fasādes ilūzija

No poģiem, pritoniem un zamutiem uz Apvienoto Karalisti, rozā mākoni un skaidrību. Viņas ceļš.

Nāku no vidēja lieluma pilsētas. Šeit piedzimu, šeit uzaugu, šeit sāku dzert un arī pabeidzu dzeršanu. Augu nepilnā ģimenē, mani audzināja mamma un vecmamma. Tēvs, alkoholiķis, agrā bērnībā nāca ciemos, kopā dzērām – viņš alu, es kvasu. Kopā gājām pīpēt kāpņu telpā – viņš pīpēja, es skatījos. Spēlējām kārtis uz punktiem. Vērojot mammas un tēva attiecības, es nonācu pie slēdziena, ka būt par alkoholiķi ir daudz jautrāk, nekā būt tikai par līdzatkarīgo. Mājās bieži gāja traki – savstarpēji pārmetumi, aizvainojumi, nemitīga kliegšana, fiziska, verbāla un emocionālā vardarbība. Patvērumu es meklēju saldumos, ēdienā, televizorā, zēnos no pagalma un no klases. Labi atceros savas pirmās apsēstības, dažāda veida kompulsīvo uzvedību, iekšējo tukšumu un neizskaidrojamas sāpes. Es nekad nebiju laimīga, vienmēr bēgu no sevis un realitātes, slēpos no apkārtējiem, ienīdu mājiniekus, kasījos ar vienaudžiem.

Ap pamatskolas laiku sāku izmēģināt dažādus aizliegtos augļus. Pirmo reizi uzpīpēju, iedzēru, sāku salaist ar čaļiem. Aptuveni trīspadsmit gadu vecumā pieņēmu lēmumu, ka tagad esmu pieaugusi. Tā gada vasaras sākumā vēl spēlējos ar lellēm, bet jau rudenī uzsāku attiecības ar kārtējo puisi, man bija pudeles brāļi un apņēmība sākt pīpēt pa īstam, kā pieaugušie, katru dienu. Es dzēru pie katras iespējas. Dzēru skolā starpbrīžos, pēc stundām dzēru mājās ar klasesbiedrenēm, dzēru skolas diskotēkās, nepatīkamās pieaugušo pusaudžu kompānijās, dažreiz dzēru viena, vairākas reizes piedabūju kopā ar mani iedzert arī savas bērnības draudzenes, kuras toreiz vēl nebija novērsušās no manis. Es biju depresīvs, trauksmains un suicidāls bērns, bez nekāda virziena dzīvē, dezorientēta, pazaudējusies. Mani vilka pie līdzīgi domājošiem un jūtošiem. Kompānijas kļuva aizvien sūdīgākas un mana dzeršana aizvien trakāka, arī citas vielas kļuva par ikdienas sastāvdaļu, parādījās pirmās ilgstošās, slimās attiecības.

Ap to laiku, kad citi vienaudži sāka apsvērt dažādas dzīves iespējas un virzienus, es domāju tikai par lietošanu. Ko lietot, kur, kā to varētu potenciāli padarīt par daļu no manas pieaugušās dzīves. Ar studijām universitātē manu tā laika dzīvesveidu apvienot neizdevās, tāpēc pēc pirmā semestra paņēmu akadēmisko un vairs neatgriezos. Daudz laika pavadīju tā dēvētajos pritonos, zamutos, tukšumā. Kārtējais disfunkcionālais čalis sāka kļūt fiziski draudīgs, no viņa arī daudz dzirdēju par to, cik “zaļi mūsējie dzīvo” Apvienotajā Karalistē. Tuvs skolas draugs man piedāvāja palīdzību ar pārvākšanos uz turieni pie viņa, un es piekritu. Pirmais laiks tur likās maģisks, mazajā pilsētiņā dzīvoja daudzi mani labi paziņas, ar kuriem kopā tika lietots un radīts, un izsmiets. Iepazinos ar jauniem cilvēkiem rūpnīcā, iekārtoju savu istabiņu, daudz pastaigājos. Bija vasara, lietošana nelikās un laikam arī nebija tik ļauna kā manā dzimtajā pilsētā, viss nāca viegli. Bet pašiznīcināšanās nekur nepazuda. Drīz vien es atkal sakontaktējos ar savu fiziski draudīgo puisi, uzaicināju viņu pie sevis, un tā sākās viens ļoti garš, briesmīgs laiks.

Alkohols un vielas, ierastā fiziskā, verbālā un emocionālā vardarbība, bezdarbs, policija, vairākas pārvākšanās. Es nevarēju noturēties nevienā darbā ilgāk par dažiem mēnešiem, darba aģentūras nevēlējās ar mani sadarboties, jo es pārāk bieži neierados darbā, kad biju apsolījusies būt. Apvienotajā Karalistē mani pieskatīja onkulis un viņa ģimene, kuri tur jau bija iekārtojušies pastāvīgai dzīvošanai. Tāpēc man vienmēr bija dīvāns, uz kura es varēju atgriezties dzīvot, kad kārtējo reizi zaudēju darbu, visu naudu un savu dzīvesvietu. Man bija kauns, bet es neko ar to nedarīju un arī nevarēju padarīt, jo es nezināju, kur slēpās problēmas sakne, likās, ka dzīve vienkārši ir netaisnīga pret mani. Par to, ka man ir problēmas ar alkoholu, es reizē gan labi zināju, gan arī pilnīgi nenojautu. Nevaru paskaidrot, kā tas ir, bet varbūt kāds tomēr sapratīs šo paradoksu. Pakāpeniski zaudēju pat bāzes spējas funkcionēt kā cilvēciska būtne, es nemazgājos, pārstāju ēst, gāju ārā no mājām tikai pakaļ devai, pārtraucu jebkādu komunikāciju ar lielāko daļu draugu un paziņu, skatījos stulbus TV šovus un lietoju – tā bija visa mana ikdiena.

Tad izlēmu atgriezties mājās pie mammas, jo nebiju droša, ka onkuļa ģimene varēs mani izturēt vēl mazliet ilgāk. Man attīstījās paranoja, likās, ka mani visu laiku kāds vajā un izseko, plāno izdarīt ko šausmīgu, ka iesaistīti tajā ir gandrīz visi. Iedomājos, ka tas varētu būt kāds psihisks traucējums, un tas savukārt nozīmētu, ka varbūt psihiatrs varētu man izrakstīt kādus smagus, psihoaktīvus preparātus, kurus es turklāt varētu lietot nepareizi, ja tas nozīmētu labāku kaifu. Psihiatre neatrada manī neko, izņemot trauksmainību. Ārstēšanās – grupas terapija, psihologs. Neko no tā es, protams, nedarīju, bet kaut kādā neizskaidrojamā veidā tāpat tiku pie garīgā pārdzīvojuma. Man piedāvāja darbu, bet, lai uz šo darbu ietu, man vajadzēja tikt pāri paranojai, kura man joprojām bija. Kādā nesaprotamā veidā savā sirdī es skaidri sapratu, ka, pat ja tie “ļaundari” tiešām pastāv un pat ja viņi grasās ko nodarīt man vai manai ģimenei, viņiem nekas nesanāks, ja tas neietilpst Augstākā Spēka plānos uz mani, un tā es nomierinājos, un paranoja sāka atkāpties. Ap to pašu laiku sākās arī mana funkcionējošā alkoholiķa fāze.

Kopā ar cilvēku, kuru pavisam nemīlēju, pārvācos dzīvot uz Rīgu. Sākumā biju dzeroša mājsaimniece, tad atradu darbu. Kā vienmēr nelaimīga, bet nu jau aiz fasādes. Diendienā dzēru vairāku gadu garumā. It kā tikai pa brīvdienām, bet patiesībā dažreiz arī pa vidu darba nedēļai piedzēros līdz bezsamaņai, vārīju sūdus, iekļuvu nepatikšanās, bet tas viss aiz fasādes. Pamazām sāku ilgoties pēc vielām un pēc savas poģu un pagrabu agrās jaunības, taču tomēr fasādi zaudēt vairs negribējās, mēģināju apvienot abas pasaules un kādā ziņā man tas pat izdevās. Izšķīros no “kārtīgā vīrieša” un sāku atkal tikties ar visādiem vairāk vai mazāk “sliktiem zēniem”, pārvācos atpakaļ uz savu vidējo pilsētu, iestājos universitātē, mazliet kaut ko piestrādāju, daļēji mani uzturēja mamma. Tā es sāku pamazām virzīties uz beigu sākumu un tad uz pašām beigām.

Pabeidzu mācības, sāku strādāt pa īstam, tikos nu jau atkal ar normālu puisi, dzīvoju viena pa pusei savā dzīvoklī, man bija dažādas intereses, gadu gaitā pat atkal savācās kādi draugi, it kā viss bija labi. Visi “laimīgās” dzīves puzles gabaliņi sakrita, aleluja, tagad man bija viss, ko tikai varēju vēlēties. Tas bija ļauns Augstākā Spēka joks, bet tieši tas man palīdzēja beidzot ieraudzīt, ka problēma bija nevis ārējos apstākļos, tā vienmēr slēpās manī – manā pasaules uztverē. Tagad, kad man bija viss, ko es uzskatīju par dzīves laimes avotiem, es tāpat jutos nelaimīga un pat vēl nelaimīgāka, jo citu variantu, kā kļūt laimīgai, man vairs nebija. Turpināju dzert un lietot, nezināju ko iesākt un sāku apsvērt pašnāvību.

Vēl vienu reizi ne saukts, ne gaidīts ar mani notika garīgais pārdzīvojums. Satikos ar vienu no savām tā laika draudzenēm, mēs visu dienu sēdējām pie upes un runājām, dalījos ar viņu par tādām lietām, par kurām nekad nestāstīju un arī negribēju stāstīt. Tās dienas izskaņā es sajutu lielu atvieglojumu un mazu, netveramu cerību, ka laba dzīve varbūt ir iespējama, tikai ne tā, kā es biju iztēlojusies. Ap to pašu laiku manās rokās nejauši nonāca grāmata par disfunkcionālām attiecībām. Grāmatā no Divpadsmit soļu programmas skatu punkta tika iztirzāta konkrēta uzvedība, tās cēloņi un arī iespējamie risinājumi. Viens no ieteikumiem grāmatas beigās bija meklēt palīdzību Divpadsmit soļu grupās. Ap to pašu laiku es pirmo reizi mūžā runāju ar gaišreģi. Nezinu, vai šī sieviete vienkārši bija laba psiholoģe vai arī tiešām kādā mistiskā veidā jūtīgāka par citiem, bet viņai sanāca kārtīgi ielikt man smadzenes vietā. Joprojām atceros viņas frāzi: “Nevajag nobāzt savu dzīvi tālākajā plauktā, sāc dzīvot tagad!” Un dzīvot es sāku.

Aizgāju uz savu pirmo AA sapulci, tāpat vien, jautrības labad, eksperiments. Varbūt iepazīšos ar kādiem interesantiem cilvēkiem. Cerēju, ka neviens tur nesapratīs, ka es neesmu īsta alkoholiķe. Sapulcē piedalījās seši cilvēki klātienē un divi bija pieslēgušies caur telefonu, kopā ar mani bija vēl viens jaunatnācējs, kuru es pēc tam nekad vairs nesatiku. Sapulces tēma bija Pirmais solis. Es klausījos, ko saka citi, stāsti bija par dzeršanu, bet ne tikai. Cilvēki dalījās arī par to, kā auga, kā jutās, kā domāja, kā dzīvoja kopumā, kas atgadījās, kā nonāca AA, kas notika tad, kā ir tagad. Tajā brīdī manī notika pats galvenais – sāku apzināties, ka esmu alkoholiķe. Esmu slima – mana domāšana ir neveselīga, uztvere mainīta pat tad, kad neesmu dzērusi, mans ķermenis ir atkarīgs, mana saikne ar dzīves procesu un citiem cilvēkiem neizveidojusies, nekontrolējama dzeršana un lietošana ir mani spilgtākie, bet ne vienīgie simptomi. Risinājums likās acīmredzams – jāturpina atgriezties un jāmēģina saprast, ko tad darīt ar šo visu tālāk. Neko citu pirmajā sapulcē es vairs nesapratu. Gribējās arī iesaistīties un iekļauties pēc iespējas vairāk, tāpēc drīz vien pati uzprasījos uz kalpošanu grupā. Ielecu attiecībās ar AA cilvēku, kas bija gan traki, gan arī dīvainā veidā labi manai skaidrībai. Mēs daudz runājām par AA mājās, pastaigājoties, kopā braucām uz AA pasākumiem, strīdējāmies par AA, mācījāmies izlīgt AA garā. Dzīvojos uz rozā mākoņa un biju ļoti apmierināta.

Tad nomainīju vienu mājas grupu uz otru, otro uz trešo, meklēju savu vietu AA pasaulē. Iesprūdu soļos un nomainīju sponsori. Pirmā sponsore man iedeva to beznosacījumu mīlestību un pieņemšanu, pēc kuras es tik ļoti visu mūžu ilgojos, tāpat arī palīdzēja man sameklēt sevi lielajā AA, virzīja kalpošanā, vilka iekšā sadraudzības aspektā. Otrā sponsore man iedeva struktūru un disciplīnu, kuras man arī vienmēr bija trūcis. Tāpat es nodibināju vairākas uzticības attiecības ar citiem AA biedriem, lai man būtu kam uzrakstīt vai ierunāt balss ziņu, ja viss likās pavisam slikti. Kad pati izgāju soļus, uzreiz arī sāku sponsorēt. Tiku iekšā vispārējā kalpošanā, piedalījos vietējā konferencē un novēroju ārzemju konferenci, tas viss bija fantastiski.

Dzīve sāka man dot citronus, lai mācos taisīt no tiem limonādi. Pienāca tādi salīdzinoši skābi laiki: veselības problēmas ģimenē, problēmas komunikācijā, darba zaudējums, savas problēmas ar veselību. Kopš tā brīža notika vēl daudz kas cits, gan labs, gan slikts. Skaidrībā es mācos šā vai tā saglabāt iekšējo līdzsvaru, visvairāk palīdz vienkāršie programmas instrumenti. Es turpinu būt kontaktā ar AA cilvēkiem, iet uz sapulcēm, vērot sevi un godīgi dalīties par saviem novērojumiem, lūgties, meditēt, labot situācijas, palīdzēt citiem alkoholiķiem, kopumā būt par sevis labāko versiju. Līdz šim tas ir nostrādājis. Šodien esmu skaidrā divus gadus, astoņus mēnešus un dažas dienas.  

Inese

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.