Galīgais solis, lai pasākums izdotos

Ilgstošu skaidrību nevar būvēt uz daļēji pieņemta Pirmā soļa.

Vai programma prasa no mums būt perfektiem visur un vienmēr? Nē! – un to uzzināt ir liels atvieglojums! Ja būtu vajadzīga perfekcija, es sen jau būtu sabrukusi zem pienākumu un prasību nastas, nespējot būt vislabākā alkoholiķe ar ideālāko atveseļošanos, vislabākā māte, meita un sieva, pati “spicākā” darbiniece savā profesijā, visapzinīgākā savas valsts pilsone. Tad jau vajadzētu iedzert, lai pažēlotu sevi neizturama spiediena un lūzera sajūtas dēļ, jo nospraustie mērķi nebūtu sasniedzami. Apmeklējot sapulces, daudz reižu esam dzirdējuši, ka ieteicams tiekties drīzāk uz garīgu progresu, nevis garīgo pilnību. Man labpatīk domāt, ka Augstākais Spēks ikvienā lietā no manis sagaida to, ko šobrīd spēju, nevis ideālo rezultātu.

Taču ir lieta, ko vēlams izpildīt pilnīgi, galīgi un bez atrunām. Tā ir savas bezspēcības pret alkoholu un dzīves nevadāmību atzīšana un skaidrības uzsākšana. Reizēm šādu stingru lēmumu pieņemšanu salīdzina ar grūtniecību: vai nu tā ir iestājusies vai nav, nevar būt “pa pusei stāvoklī”. Ilgstošu skaidrību nevar būvēt uz daļēji pieņemta Pirmā soļa (“Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi pret alkoholu un ka mūsu dzīves bija kļuvušas nevadāmas.”)

Manā dzīvē Pirmais solis ienāca pakāpeniski. Sākumā miglaini nojautu, ka uzlabot dzīvi varētu palīdzēt Anonīmie alkoholiķi, tātad vismaz pieļāvu, ka manas ciešanas varētu būt saistītas ar alkohola lietošanu. Tad nokļuvu detoksikācijā, un tas palīdzēja pārliecināties, ka esmu stacionārā alkohola, nevis citu problēmu dēļ. Tad labprātīgi pieteicos ārstēties rehabilitācijā un sāku apmeklēt AA sapulces. AA man deva cerību, taču uzreiz skaidrā palikt nevarēju. Ik pa brīdim, kā pie mums mēdz teikt, “norāvos”, tas ir, iedzēru vairāk vai mazāk alkohola. Ja tagad atskatos, tad katrā no šīm reizēm biju kādā klasiskā dzīves situācijā, kuras nemācēju risināt bez dzeršanas. Vienreiz vienkārši uznāca tieksme (kuru laikam pat neatpazinu), un es kā robotiņš soļoju uz veikalu. Citreiz biju emocionāli drūmā stāvoklī, un man likās, ka to nespēšu izturēt bez alkohola. Tad atkal samulsu un nemācēju pateikt “nē, paldies”, kad alkoholu piedāvāja draudzīgi noskaņots, jauks cilvēks sociāli pieņemamā situācijā. Taču katru reizi, otrā rītā pamostoties paģirās, sapratu, ka ir tikai viena vieta pasaulē, kur mani nenosodīs, un tā ir Anonīmo alkoholiķu sapulce. Tā es spītīgi atgriezos atkal un atkal, mēģinot saprast, kas man vēl jādara, lai uzsāktu noturīgu skaidrību.

Reiz atkal biju iekrājusi vairāku mēnešu skaidrību. Aktīvi apmeklēju sapulces, ar lielu prieku braucu uz saietiem, sāku kalpot savā mājas grupā. Un tad kādu nakti… Bez jel kāda saprotama iemesla nakts vidū uzrāvos gultā sēdus. Sirds dauzījās, un pa visu ķermeni ložņāja nāves bailes. Smadzenēs sitās doma: “Ak Dievs, es varu nomirt!!!” Tā es piedzīvoju pirmo un vienīgo panikas lēkmi mūžā. Pirms izsaukt neatliekamo palīdzību, lūkojos, vai manos krājumos nav kāds medikaments, kas palīdzētu nomierināties un lēnināt sirds skrējienu. Ne aktivētā ogle, ne pretiekaisuma līdzekļi, protams, tam nederēja. Un tas es to atradu – propoliss spirtā! Sīka pudelīte, 25 mililitri. Atklāti sakot, es nezināju, ko tas ārstē, mana māte kā bišu produktu entuziaste man to bija iedevusi, un es biju paņēmusi, zinot, ka tas ir vieglāk nekā atgaiņāties un skaidrot, ka man to nevajag. 

Taču manas alkoholiķes smadzenes skaidri nolasīja sakarību: spirts = alkohols = atvieglojums. Vienā paņēmienā izdzēru visu pudelīti. Šķidrums noslīdēja lejā un izplatīja pazīstamo siltumu. Sirds sāka sisties lēnāk, elpošana nomierinājās. Ap zobiem lipinājās propoliss. Izmetu tukšo pudelīti un gāju atpakaļ gultā. Aizmiegot domāju par to, cik labi ir dzīvot skaidrā.

Rīts pienāca bez paģirām, taču ar apmulsumu. Kas tas bija? Zāļu lietošana? Vai kaut kas cits? Vakarā devos uz sapulci, un šoreiz klusēju kā partizāns, man nebija drosmes ne runāt par notikušo, ne uzdot jautājumu kādam, kas vairāk pieredzējis.

Tā tas turpinājās divas nedēļas. Nespēju izlemt, kā man īsti būtu jārīkojas. Sponsora man tolaik vēl nebija, bet bija jau labi iepazīti, draudzīgi AA biedri. Taču es vilcinājos. Varbūt tomēr… esmu norāvusies? Bet tas taču ir medikaments! Un tikai 25 grami! Un kur tad mana iespēja drīzumā saņemt pusgada medaļu? Tādas domas jaucās man pa galvu, gandrīz katru vakaru sēžot kādas sapulces kakta krēslā.

Tad es nolēmu notikumu shematizēt. Atmetot visas dekorācijas, kāpēc es izdzēru šķidrumu? Vai tāpēc, ka tur bija medikaments, tas ir, propoliss? Nē, propolisā nav nekādu nomierinošu vielu, to es skaidri zināju. Es to izdzēru, jo tas satur alkoholu. Tātad es izdzēru 25 gramus alkohola. Kāpēc es to izdzēru? Tāpēc, ka netiku galā ar situāciju. Kādas bija sekas? Paldies Dievam, dzeršana neturpinājās. Kādas varētu būt sekas ilgākā laika posmā? Nākamreiz, kad atkal netikšu galā ar kādu situāciju, ļoti ticams, ka pieļaušu – risinājumu varētu dot mazāka vai lielāka alkohola deva. Tātad atkal dzeršana. Ko es varu darīt, lai šī dzeršana tomēr nenotiktu? Atzīt, ka esmu iedzērusi, ka skaidrība jāsāk skaitīt no sākuma, un ka alkohols nevar būt risinājums nekādai un nevienai problēmai. TAS ir svarīgi, nevis tas, ka drīzumā nedabūšu 6 mēnešu medaļu.

Nu, baigi viegli tas nebija, taču kārtējā sapulcē pateicu, ka esmu norāvusies, lai arī ar niecīgu alkohola devu, taču esmu, un sāku skaitīt savu skaidrību no jauna. Tiklīdz to izstāstīju, iestājās atvieglojums, it kā es būtu iznākusi no ilgstošas atrašanās slēpnī, un pārliecinoša sajūta, ka šis ir pareizs lēmums. Šādā veidā esmu nolikusi skaidrību pirmajā vietā, un tikai tādā veidā es varu cerēt uz ilgstošu atveseļošanos.

Šis notikums, šis grūtais lēmums, šis solis patiešām man izrādījās tas, kas nošķīra puspasākumus un pasākumus skaidrības labad. Norāvienu vairs nebija, kaut arī bija psihoemocionāli grūtas situācijas. Pēc dažiem mēnešiem sāku darbu ar soļiem kopā ar sponsori. Ja nu man vēl bija saglabājušās kādas šaubas par to, vai esmu alkoholiķe, un, attiecīgi, vai esmu bezspēcīga alkohola priekšā, tās izplēnēja, kopā lasot un pārrunājot Lielās grāmatas pirmās nodaļas.

Grāmatā “Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas” (68. lpp.) ir šāds teikums: “Tikai Pirmo soli, kurā mēs simtprocentīgi atzīstam savu bezspēcību alkohola priekšā, var pildīt pilnīgi nevainojami.” Paldies Augstākajam Spēkam un AA biedriem, ka viņu atbalsts un pieredze palīdzēja man to izdarīt.

Alkoholiķe Zelda

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.