Krīze parastā

Pienāk brīdis, kad man jāsajūt drosme mainīt to, ko spēju, un spēcīgiem vēzieniem jāpeld no atvara ārā. Daudzie skaidrības gadi un tie milzīgie ieguvumi, ko sniegusi programma, ļauj kārtīgi ieelpot un saglabāt mieru.

Man piedāvāja uzrakstīt par savu krīzi, ar kuru biju dalījies kādā sapulcē pirms pusgada. Piekritu negribīgi, jo teicu, ka krīze sen garām un man negribas pie tā atgriezties. Muļļāju domu par rakstīšanu ilgu laiku un briedu lēmumam tomēr atteikties no piedāvājuma. Kad mana stūrgalvīgā attieksme sasniedza kritisko masu, nācās atzīt, ka manī mājo noliegums parastais. Respektīvi, krīze ir mutējusi un nekur nav pazudusi.

Skaidrā esmu no deviņdesmito gadu vidus, tāpēc šos dīvainos, pasmagos periodus ik pa laikam esmu pārdzīvojis. Spēja tos izdzīvot ir evolucionējusi un noslīpējusies. Kad pēc visai eiforiskā skaidrības sākuma nāca pirmā krīze, reaģēju samērā primitīvi. Noslēdzos, nekontaktējos, ieslīgu ziemas miegā. Vārdu sakot, noslēpos no citiem un sevis, neskatījos acīs monstram, kas pūta sejā dzīves bezjēdzīguma dvašu un centās iedzīt mani mazvērtības slazdos.

Kā ir tagad? Man jaunībā peldēšanas treneris stāstīja, kā rīkoties, iekļūstot atvarā. Reāli upē man nav nācies šīs zināšanas pārbaudīt, bet patreizējo situāciju varu raksturot tieši ar atrašanos atvarā. Pirmais – nekādas panikas. Tad, nespirināties, necensties izkļūt no virpuļa. Tas būs lieki, tikai izšķiedīšu spēkus un noiešu pa burbuli. Pieņemt situāciju, ievilkt elpu un ļauties dabas spēkiem. Ievilkšanas jauda nenovēršami mazināsies. Pienāk brīdis, kad man jāsajūt drosme mainīt to, ko spēju, un spēcīgiem vēzieniem jāpeld no atvara ārā. Daudzie skaidrības gadi un tie milzīgie ieguvumi, ko sniegusi programma, ļauj kārtīgi ieelpot un saglabāt mieru.

Gudri pamuldēt ir labi, bet realitātē adekvāta rīcība mijas ar destruktīvu.

Man nav ne jausmas, kā pārlaistu sliktās dienas, ja nebūtu AA programmas. Varu arī tikai minēt, kā būtu, ja sekotu programmai par visiem simts procentiem. Tāpēc jau varu runāt par savu krīzi programmā, ka procentu nav pietiekami.

Sākumā biju spēcīgais, lepnais vecis, kam tādas nieka krīzes iet secen. Nācās tomēr atzīt bezspēcību. Zināms, ka talkā nāk Otrais, Trešais solis. Bet nez kāpēc uzsāku skrējienu komandā ar Augstāko Spēku – te stafetes kociņš viņam, te man.

Labi, ka sapulces joprojām nes prieku un piepildījumu. Regulāri apmeklēju mājas grupu un pa laikam aizeju uz citām. Draugs izvilina arī uz sapulcēm ārpus Rīgas.

Ilgi turējos pie pārliecības, ka ir pilnīgi pietiekami ar kaut kad pagātnē veikto Ceturto soli. Vasaras nometnas seminārā saklausīju, ka sevis inventarizācija veicama biežāk, it sevišķi, ja atrodos ne tajā labākajā dzīves posmā. Piespiedu sevi rakstīt, bet sponsoram tā arī neatrādīju un citiem neizstāstīju.

Desmitajā solī skaidri un gaiši teikts: ja mani pārņem savtīgums, negodīgums, aizvainojums, bailes vai kāda citāda dvēseles krēsla, tad man ātri jāuzmeklē kāds, kam vajadzīga mana palīdzība. Nu nemeklēju es nekur. Notiek arī labas lietas, dāvanas, Augstākā Spēka izpausmes vai AA atbalsts – kā nu patīkas to uztvert. Nāca pretim AA biedrs, un es ieminējos par savu (ne)garastāvokli, un viņš man teica: “Man vajadzīga tava palīdzība Ceturtā un Piektā soļa sakarā.” Kā lai nepriecājas? Situāciju mīkstina arī fakts, ka tieši tagad manas rūpes nepieciešamas arī tuviniekiem.

Bija izstrādājusies reakcija uz Desmitā soļa kļūdu tūlītēju atzīšanu, taču tagad gadās paslaucīt to zem tepiķa. Lepnība, stūrgalvīga savas patiesības uzspiešana joprojām prasās pēc Ceturtāsoļa un atgādina par Septīto soli.

Labi, ka lēni, bet pamatīgi manā dzīvē ienākusi meditācija. Ar to sākas katrs rīts un uzdod toni visai dienai. Tā ļauj skatīt lietas kopumā un nekoncentrēties uz šī brīža negācijām. Tieši meditācijā reizēm izdodas nonākt pie apjausmas, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, ka kopumā viss ir mana Augstākā Spēka rokās un man nav jābaidās tam ļauties. Dziļā meditācijā atnāk sajūta, ka esmu kas krietni vairāk nekā mans sīkais priekšstatu un pagātnes pieredzes radītais ego. Mani apbur šis process, kuru vēlos padziļināt vēl un vēl. Tāpēc iepazīstu senus dažādu mācību rakstus, pēc iespējām dodos uz retrītiem, izmantoju izdevības meditēt kopā ar domu biedriem.

Neskatoties uz to, nereti lūgšana ir formāla, meditācija tikai aiz pieraduma.

AA piedāvā lielisku iespēju, kas nav dota citiem ārpus AA, proti, sponsorēšanu. Tā ir privilēģija, ka varu ko dot citam un pretim saņemt ne mazāk. Kad notiek šī mijiedarbība, ir sajūta, ka pārceļos citā dimensijā, kurā ir tikai būtiskais un ikdienišķās likstas izzūd. Par spīti tam visam, kad nesen beidzu vienu sponsorēt un man piedāvāja nākamo, es atteicu, jo man, redziet, vajadzīga pauze un atpūta. 

Arī kalpošana ļauj nenoslīkt. Ja man uztic pārstāvēt grupu Sadraudzības kalpošanas norisēs, tas neļauj būt vājam. 

Joprojām uzskatu, ka AA programma ir manas dzīves lielākā dāvana un tikai no manis atkarīgs, cik jēdzīgi es to lietoju.

Arvīds

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi

aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas

abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.