LGBTQ: Kā es kļuvu par AA biedru

Viņš domāja, ka tiks atraidīts, kad pirmo reizi ienāca sapulcē.

Kā gejs un alkoholiķis es sāku apmeklēt LGBTQ Anonīmo alkoholiķu grupu 2016. gada jūnijā, taču turpināju dzert vēl nākamos astoņus mēnešus. Iešana uz AA man bija tikai vēl viena iespēja dzert tā, lai partneris to nepamanītu. Es neticēju, ka kādam no jums patiešām ir tas, par ko jūs runājat, un arī neklausījos tajā, ko jūs sakāt. Ticēju, ka daži cilvēki tiešām sāk dzīvot skaidrā, taču nedomāju, ka soļiem ar to ir kāds sakars. Un es nevēlējos neko kopīgu ar Dievu, kurš mani nosoda tikai par to, kas es esmu un ko daru seksā.

Es biju pārliecināts, ka spēju pārtraukt dzert pats saviem spēkiem. Reiz es pārtraucu dzert uz vienu gadu un vēlāk – uz pieciem gadiem, tikai ar gribasspēka palīdzību. Abās reizēs atsāku dzert, jo biju sev pierādījis, ka spēju pārtraukt, tāpēc domāju, ka varēšu dzert atbildīgi. Taču, protams, mans alkoholisms progresēja.

2017. gada 17. martā, pēc vēl viena strīda ar partneri iepriekšējā vakarā, es atkal pamodos paģirains. Jutos kā totāls neveiksminieks, un ka visa mana dzīve nav neko vērta. Devos pastaigā pa mežu mūsu īpašumā, rokā turot ieroci, un apsēdos uz bruģakmens pie skaista dīķa, ko bijām izbūvējuši pirms vairākiem gadiem. Tā diena bija auksta, un man bija jāvelk mētelis, taču spīdēja saule – ideāla marta diena. Ja es būtu zinājis, ka tā ir Svētā Patrika diena, iespējams, es būtu turpinājis dzert. Tā vietā sāku žēlot sevi, kā to biju darījis pēdējo desmit gadu laikā. Pusotrs litrs šņabja, ko es dzēru gandrīz katru vakaru, vairs nedarbojās, un tas nebija darbojies jau vairākus gadus. Es zināju, ka nespēju pārtraukt dzert, un zināju arī to, ka nevaru turpināt. Es biju zaudējis cerību.

Tad es pieliku ieroci pie galvas. Sēdēju tur un raudāju, droši vien kādas desmit minūtes. Biju pārāk nobijies, lai uzņemtos atbildību par savu dzīvi, un pārāk gļēvs, lai to izbeigtu. Tad manā galvā ienāca doma: atrodi sponsoru, ej soļus. Kā tas var tev kaitēt?

Tiklīdz tajā dienā pieņēmu lēmumu atrast sponsoru, vēlme dzert mani pameta, un pirmo reizi pēc ilga laika es sajutu cerību. Pagāja dažas dienas, līdz saņēmos palūgt kādam kļūt par manu sponsoru. Viņš man ieteica apmeklēt 90 sapulces 90 dienās. LGBTQ sapulces notika tikai pirmdienās un piektdienās, tāpēc es atradu netālu esošu sapulču vietu, kur notika trīs sapulces dienā katru nedēļas dienu. Es pieņēmu, ka tās pārsvarā apmeklē heteroseksuāli cilvēki.

Biju ārkārtīgi nervozs un ienācu ar aizvainojumu un aizsardzības pozīciju. Man šķiet, ka tajā vakarā es biju pirmais, kurš runāja. “Mani sauc Maiks, es esmu alkoholiķis. Es esmu arī gejs, tāpēc šaubos, ka pēc šī vakara šeit būšu gaidīts.” Cilvēki sāka smieties, bet nevis par mani, bet kopā ar mani. Viņu reakcijā nebija ļaunuma. Vairāki vīrieši ar mani runāja sapulces laikā, un viens sacīja: “Ja šeit ir kāds, kurš nevēlas, lai tu būtu šeit, tad tas cilvēks pats šeit nebūtu gaidīts.” Pēc sapulces sekoja sveicieni, rokasspiedieni un apskāvieni. Ar laiku tā kļuva par manu mājas grupu. Pēc vairākiem mēnešiem man pateica, ka tajā vakarā es esot bijis ļoti dusmīgs. Domāju, ka tā arī bija. Es zinu, ka biju nobijies. Ienācu, baidoties tikt nosodīts, un biju gatavs mest viņiem sejā Trešo tradīciju, ja mani atraidītu. Acīmredzot pēc tā nebija nekādas vajadzības. Viņi bija atņēmuši man iespēju izcelties, pirms es paspēju pilnībā izgāzties. Izrādījās, ka tas biju es, kurš nosodīja citus. Drīz uzzināju, ka šo sapulci regulāri apmeklē arī citi geji. Manas bailes bija nepamatotas un netaisnīgas. Nicinājums pirms izpētes.

Kopš tā laika esmu dzirdējis, ka sapulces laikā nevajadzētu uzrunāt jaunpienācējus pa tiešo, jo daudzi no viņiem izjūt kaunu vai jūtas neērti lielas uzmanības dēļ, tāpēc sabīstas un nekad neatgriežas. Es tam nepiekrītu. Ja mani nebūtu uzņēmuši un pārliecinājuši par manām tiesībām atrasties tajā telpā, es klusumu varētu būt uztvēris kā neiecietību vai pat atklātu naidīgumu un, iespējams, nebūtu atgriezies. Mīlestība un iecietība, ko man parādīja, lika man atgriezties. Lietas kļūst labākas. Esmu skaidrā gandrīz trīs gadus, mācos uzticēties procesam un ar prieku gaidu iespēju nest vēsti un kalpot citiem. Man šķiet, ka beidzot kaut kur piederu. Būt AA ne vienmēr ir bijis viegli, taču tas ir vieglāk nekā tas, ko darīju iepriekš. Es nezinu, kur es būtu bez šīs programmas un sadraudzības, un es esmu dziļi pateicīgs visiem jums, kuri bija un turpina būt līdzās.

Maiks P. 

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (March, 2022). Reprinted with permission.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.