Mana attiecību inventarizācija

Attiecību analīze Ceturtajā solī šo alkoholiķi sākotnēji noveda izmisumā, taču ar sponsores palīdzību viņa saprata, kā jauniegūtos faktus izmantot dzīvē, un tagad viņai ir laimīgas attiecības.



Kad atnācu uz AA, man, tāpat kā daudziem no mums, aiz muguras bija virkne neveiksmīgu attiecību. Uzskatīju, ka mani ir tik ļoti ievainojuši, ka vairs nespēju uzticēties vīriešiem. Tāpat biju pārliecināta, ka vienmēr esmu bijusi 100% lieliskākā partnere ikvienam, ar kuru veidoju jebkāda līmeņa attiecības, un ka patiesībā šie vīrieši bija tie, kas nespēja mani novērtēt un dot man kaut trešdaļu no tā, ko es devu viņiem. Patiesība, protams, bija skaudrāka.


Trešajā solī mums tiek teikts, ka Augstākais Spēks, kā mēs viņu saprotam, atdos mums veselo saprātu. Un Ceturtajā solī mums lūdz veikt bezbailīgu un kārtīgu savu morālo inventarizāciju. Ceturto soli es vēlējos veikt ar degsmi, jo tas bija tas lielais “valis”, par ko visi AA tik daudz runā. Kad nonācu līdz tai soļa daļai, kurā man jāanalizē attiecības, es nemaz nezināju, cik patiesībā šī analīze būs noderīga.


Kad biju uzlikusi uz papīra visas savas attiecības un arī padomājusi par to, kāda ES biju šajās attiecībās... redzēju pilnīgu savas uzvedības parasto scenāriju, un, teikšu godīgi, – pirmajā brīdī tas mani ieveda izmisumā. Pie sevis domāju, ka esmu briesmīga un nekad nekad nevarēšu izveidot kvalitatīvas attiecības. Jutos tik tālu sabojāta, ka nekad vairs nespēšu izmainīt attieksmi un uzvedību, un ka mana dzīve – vismaz romantiskā dzīve – ir beigusies. Man šķita, ka tas, kas tur uzrakstīts, parāda, kāda es esmu patiesībā. Bet mana mīļā sponsore palīdzēja man saprast, ka šos jaunatrastos faktus varu izmantot savā dzīvē, lai apzināti pievērstu uzmanību tam, kā izturos, un mainītu savu izturēšanos! Iemācīties strādāt ar saviem trūkumiem, pievērst uzmanību tam, kāda es esmu un kāpēc tāda esmu.


Minēšu pāris piemēru. Es pamanīju, ka biju bijusi greizsirdīga un ne tikai tas – biju arī apzināti radījusi greizsirdību savos partneros. Kāpēc es tā darīju? Tāpēc, ka man bija ārkārtīgi zems pašvērtējums. Tā vietā, lai to atzītu pati sev, es apzināti manipulēju ar otru cilvēku, lai tikai iegūtu to ārējo apstiprinājumu, ka esmu kaut kā vērta. Vai arī, piemēram, mana nemitīgā tiekšanās pēc ideāla – tajā brīdī, kad attiecībās nokrita rozā brilles, es bez žēlastības aizgāju, jo vairs nebija tik perfekti, kā MAN gribas. Vai arī mana partneru izvēle – tikai tos skaļākos, trakākos un tādus, kuri MANI izceļ sabiedrībā (atkal zemais pašvērtējums). Bet es nekad nebiju gatava godīgi palikt un mēģināt tās attiecības veidot. Es izlikos labāka nekā esmu, slēpu savus defektus, dažreiz arī savu dzeršanu. Kad izlikties kļuva par grūtu, bija atkal jābēg. Gan no tās ilūzijas, kuru radīju par sevi, gan arī no ilūzijas par otru cilvēku, jo tas viss bija uz sabrukšanas robežas.


Man bija arī bail. Laikam visvairāk bail no tā, ka palikšu viena. Šīs bailes mani mudināja visos veidos kontrolēt otru – kur viņš ir, ar ko viņš ir. Es mēģināju manipulēt ar partneri, teicu, ka man ir grūti un ka viņš mani nemaz nemīl (kaut zināju, ka rūpu otram). Dažreiz izlikos, ka man viņu nevajag, bet ar vienu aci visu laiku skatījos – vai viņš man skries pakaļ vai nē. Ja man pakaļ neskrēja, tad raudāju, dzēru vēl vairāk, meloju un darīju visu, lai tikai izmanipulētu sev uzmanību. Toreiz es to attaisnoju ar to, ka tās ir sievišķīgas viltības un visas jau tā dara, bet tas bija pašapmāns. Īstenībā es biju gatava darīt jebko, lai tikai man būtu kāds, kuru izmantot savām vajadzībām – lai celtu savu pašvērtējumu un lai man būtu intīmās attiecības, ja to gribu un kad to gribu (nevis rēķinoties ar otru cilvēku).


Protams, šo sarakstu varētu turpināt vēl un vēl, bet es gribu arī pastāstīt par to, kā ir tagad. Šobrīd esmu precējusies jau ilgāk nekā divus gadus. Man ir bērniņš (kas arī attiecībās ienesa pārbaudījumus), un es esmu laimīga. Ne jau tādā veidā, ka es katru dienu būtu ekstāzē. Laimīga tā, ka es izjūtu cieņu pret savu vīru, ka izjūtu veselīgu mīlestību. Man nav bail viņu pazaudēt. Man nav jāmēģina viņu savaldīt, kontrolēt, pakļaut. Šobrīd attiecībās mēs dalām visu – gan priekus, gan bēdas, gan pārbaudījumus. KOPĀ. Apzināmies, kurš kuru pagali ir metis klāt ugunskuram, un katrs atzīstam savas kļūdas. Esmu iemācījusies būt atklāta pret otru – ja man ir zems pašvērtējums, tad es nemanipulēju un nemēģinu viņu piespiest glābt mani no manis pašas, es pasaku tieši: “Man liekas, ka man nekas nesanāk!” Un rezultāti ir pārsteidzoši! To pasakot, es ne tikai izjūtu, kā Augstākais Spēks ienāk manā sirdī un dod man beznosacījuma mīlestību, bet arī mans partneris reaģē, kā vēlas, un man nav vēlmes kontrolēt un saņemt kaut ko, ko otrs nevēlas sniegt. Cenšos būt ar atvērtu prātu un ne tikai klausīties, bet arī dzirdēt otra vajadzības. Būt atbalsts.


Kad mūsu viena vai otra rakstura trūkumi izlien (attiecībās tas vienmēr notiek, no tā nevar izvairīties), mēs par to smejamies un atgādinām paši sev, ka nav ko uztvert sevi tik sasodīti nopietni (62. noteikums, kā minēts grāmatā “Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”).


Man vairs nav ilūziju par perfekto cilvēku, par perfekto vīru, par perfekto mani. Esmu palaidusi šos grožus pavisam vaļā. Es esmu tikai es, tikai cilvēks, tikai alkoholiķis.


Tās ir lietas, kuras nekad un nekā citādi nebūtu varējusi panākt. Ne mana griba ir notikusi – ir notikusi mana Augstākā Spēka griba. Un par to es esmu nebeidzami pateicīga, jo ar katru dienu arvien vairāk redzu, ka dzīve ir laba, ja es to nevadu.


Gunta