Manas skaidrības otrā elpa

Pēc pirmā skaidrības gada eiforijas man nācās sastapties ar nogurumu, šaubām un garīgu tukšumu. Taču tieši šis posms aizveda pie jaunas uzticēšanās Dievam un priecīgas skaidrības.

Ceļa sākums

Man uzreiz neizdevās tikt pie noturīgas skaidrības. Gandrīz gadu regulāri atgriezos pie alkohola. Nebija viegli atmest savus uzskatus, ka “es pati tikšu galā, es zinu labāk”, un samierināties ar to, ka skaidrībai jābūt pirmajā vietā. Vēl grūtāk bija pieņemt domu, ka man jāuztic sava dzīve Augstākajam Spēkam, kuram tajā laikā neticēju.

Taču, kā teikts Lielajā grāmatā: “Šajā ziņā alkohols bija spēcīgs pārliecinātājs. Beidzot tas mūs piespieda kļūt prātīgiem. Dažreiz tas bija ļoti nogurdinošs process; mēs ceram, ka neviens vairs nebūs tik aizspriedumu pilns, kā tas bija ar dažiem no mums.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 41. lpp.)

Pēc pēdējā plosta es padevos un pieņēmu svarīgāko lēmumu savā dzīvē – pildīt visas AA rekomendācijas un atvērt savu prātu un sirdi Augstākajam Spēkam. Pabeidzu pirmo soļu apli, kura laikā vēl reizēm dzēru, un ar jaunu attieksmi pret programmu un Augstāko Spēku nolēmu uzsākt soļu darbu vēlreiz, ar jaunu sponsoru. Tad sāka notikt brīnumi ‒ sliktais noskaņojums, bailes un bezjēdzības sajūta pazuda, un to vietā nāca prieks, drošība un apziņa, ka varu būt noderīga citiem.

Ļoti labi atceros savu pirmo skaidrības jubileju. Es burtiski lidoju! Gāju uz dažādu grupu sapulcēm un ar sajūsmu stāstīju, ka programma darbojas un apsolījumi piepildās. Man šķita – tā būs vienmēr.

Toreiz aktīvi kalpoju un darīju visu, ko tik varēju. Un pirmā skaidrības gada beigās man parādījās pirmā sponsorējamā. Neviens nepiedzimst par sponsoru, un es izdarīju, kā vēlāk sapratu, ļoti tipisku jaunā sponsora kļūdu ‒ centos būt draugs, psihologs un glābējs savai sponsorējamai.

Protams, nekas labs no tā neiznāca. Viņa bieži atcēla tikšanās, bet es, sākumā saprotoša, ar laiku sāku dusmoties – es taču atcēlu savus plānus viņas dēļ! Man kļuva arvien sliktāk, un viņai arī. Bet šīm attiecībām taču vajadzēja dot pretēju rezultātu.

Mana sponsore vairākkārt ieteica pārtraukt darbu ar sponsorējamo, bet manī atkal pamodās spītība. Negribējās padoties un atzīt, ka esmu slikta sponsore. It kā no manis kaut kas būtu atkarīgs, it kā es pati varētu kādu izglābt, nevis Dievs. Beigās man nācās atzīt savu bezspēcību un pārtraukt darbu ar sponsorējamo.

Krīze

Pēc notikušā manī palika daudz neizrunātu emociju un baiļu. Tas sakrita ar man nepatīkamāko gada laiku – novembri. Nemanot ieslīdēju skumjās un sevis žēlošanā. Atceros, kā zvanīju sponsorei un teicu, ka jūtos apātiska un nomākta. Viņa atbildēja, ka tas normāli rudenim, un ieteica nefokusēties uz slikto, vienkārši turpināt darīt to, ko daru.

Bet man nesanāca nefokusēties. Aizvien biežāk pieķēru sevi pie domām: “Kāpēc man vienai viss ir jādara? Kāpēc man nav laika nekam citam kā tikai AA? Varbūt es varu pamēģināt dzīvot bez tā visa un paskatīties, kas būs?”

Neskatoties uz manām šaubām, Dievs mani nepameta. Viena no manām kalpošanām bija rakstu tulkošana “Vīnogai”. Tieši tad, kad domāju pamest AA, man atsūtīja tulkošanai rakstu par programmas apsolījumiem (te ir tas raksts – Kā jūs to varat zināt?). Tajā bija ne tikai pozitīvas lietas, bet arī brīdinājumi – kas notiek ar alkoholiķi, ja viņš izdomā nesekot programmai. Kas cits tas bija, ja ne Augstākā Spēka zīme man šaubu brīdī? Vismaz es to tā uztvēru un neuzdrošinājos pamest sapulces.

Tomēr mans stāvoklis neuzlabojās, pat otrādi – kļuva arvien sliktāk. Ieslēdzās lepnība un bailes atzīties sapulcēs, cik man patiesībā ir slikti. Es taču biju “paraugs” – nesen ar iedvesmu stāstīju, cik viss ir lieliski. 

Un tad atkal notika brīnums. Kāds no grupas biedriem sapulcē pateica, ka viņam pēdējā laikā nepatīk viņa skaidrība, un aprakstīja savas sajūtas – tās pilnīgi sakrita ar manējām. Tad arī es uzdrošinājos padalīties ar saviem pārdzīvojumiem.

Atceros, pēc vienas sapulces, kur atkal sūdzējos, cik man slikti, viens AA brālis teica: “Tātad esi atslābusi. Kaut ko nedari līdz galam.”

Ak, kāds dusmu vilnis mani toreiz pārņēma! Tagad saprotu, ka viņam bija pilnīga taisnība. Es atkal biju nolēmusi, ka varu tikt galā pati. Paņemt telefonu un piezvanīt kādam kļuva gandrīz neiespējami, tātad  Desmito soli es nepildīju. Un arī Divpadsmito. Pēc neveiksmes ar pirmo sponsorējamo es baidījos ņemt jaunas, un arī gribētāju nebija. 

Es pat jautāju citiem AA biedriem: kur tie atrod savus sponsorējamos? Nevarēju saprast. Vienā no tādām sarunām AA māsa jautāja, vai drīkst dot manu numuru, ja kādai vajadzēs sponsori. Teicu “jā”, bet biju pārliecināta, ka neviens nezvanīs.

Cita māsa regulāri sūtīja man spīkeru ierakstus, mēģinot kaut kā palīdzēt. Bet atkal traucēja spīts un protests: “Negribu, lai kaut kādi populāri AA spīkeri ietekmē manu izpratni par programmu.” Tagad tas šķiet pilnīgs neprāts. Es nebiju pie pilna prāta un negribēju to redzēt.

Bet dvēseles sāpes un tukšums, kas kļuva arvien lielāks, galu galā lika man ieslēgt vienu no šādiem ierakstiem. Tajā bija teikts, ka programma nav zviedru galds. Tu nevari izvēlēties tikai to, kas tev patīk – vai nu dari visu, vai programma nedarbosies. Es atkal sajutu, ka Augstākais Spēks runā ar mani.

Sāku meklēt arī citus spīkeru ierakstus par krīzi programmā, par gulēšanu uz lauriem. Noklausoties dažus stāstus, pilnībā identificējos ar runātājiem, kā kādreiz savā pirmajā sapulcē. Tikai šoreiz tie bija tādu cilvēku stāsti, kas pameta novārtā programmu, un viņu sajūtas tajā brīdī: apātija, izolēšanās, sajūta, ka iekšā saspiežas atspere, kas tūlīt atsprāgs.

Taču joprojām nevarēju saņemties piezvanīt sponsorei. Par pēdējo pilienu kļuva atgriezušās domas par alkoholu. Es jau sāku domāt ‒ varbūt man vajadzētu norauties, tā kārtīgi nodzert, lai atkal parādītos pazemība un kopā ar to priecīga skaidrība. Kārtējā vājprātīgā doma!

Otrā elpa

Atbilde nāca sapnī. Es sapņoju, ka nopirku stipru alkoholu, ielēju glāzē un, smaržojot to, domāju – dzert vai nedzert. Beigās izlēju to izlietnē. No rīta pamodos šokā, bet ar skaidru domu: ja pat sapnī izvēlējos palikt skaidrā, pietiek ciest, jāsāk darboties.

Paņēmu telefonu un caur asarām ierunāju balss ziņu sponsorei – pastāstīju, cik man slikti, ka nezinu, ko darīt, un vai viņai ir kādi ieteikumi.

Sponsore tūlīt pat piezvanīja un teica: “Paņem kladi un raksti.” Viņai bija vesels saraksts ar ieteikumiem garīgā izsīkuma gadījumam. Pirmais punkts – Vienpadsmitais solis. Vajadzēja izrakstīt lūgšanas no Lielās grāmatas un lietot tikai tās veselu nedēļu, katru dienu lasot arī šī soļa tekstu grāmatā.

Sākumā nodomāju: “Es taču lūdzos katru dienu, kā tas var palīdzēt?” Bet, izrakstot lūgšanas, sapratu, cik daudz svarīgu lietu biju palaidusi garām. Biju aizmirsusi lūgt, lai Dievs mani atbrīvo no ietiepības, žēluma pret sevi un citiem rakstura trūkumiem, lai Dievs vada manas domas un lēmumus. Manās lūgšanās bija daudz skaistu frāžu, tādu kā: “Dievs, esi gaisma manās acīs un smaids uz manām lūpām.” Taču svarīgākais palika novārtā.

Vēl man bija jāizlasa AA grāmatas pirmās nodaļas līdz 49. lappusei, jāatgādina sev apsolījumi un brīdinājumi. Bija arī rekomendācijas dzīvot šodienā, biežāk teikt vārdu “šodien”, un atcerēties, ka es daru darbības, bet rezultāts ir Dieva rokās. Tas palīdzēja man pārskatīt attieksmi pret sponsorēšanu.

No sirds lūdzu Dievam dot man sponsorējamo. Un, ziniet, nākamajā dienā man piezvanīja absolūti nepazīstama sieviete un palūdza man kļūt par viņas sponsori.

Ja kāds man to būtu stāstījis agrāk, neticētu. Bet tas notika ar mani, un tagad zinu – brīnumi patiešām notiek, kad es no visas sirds lūdzu Augstākajam Spēkam.

Izrādījās, viņa manu numuru bija saņēmusi no tās pašas māsas, kura reiz jautāja, vai drīkst to dot. Viņa to bija saņēmusi pirms pāris nedēļām, bet visu laiku neuzdrošinājās zvanīt. Bet pirms pāris nedēļām es arī vēl nebiju tam gatava. Taču, tiklīdz pieņēmu lēmumu turpināt palīdzēt un darīt to kopā ar Augstāko Spēku, parādījās cilvēks, kuram bija vajadzīga palīdzība. Mēs uzsākām darbu pie programmas, un ļoti drīz mana pašsajūta uzlabojās.

Tā tas arī turpinās. Ja agrāk brīnījos, kur citi atrod sponsorējamos, tad tagad man nav pārtraukumu, šobrīd man ir divas sponsorējamās. Lai gan ne ar vienu no meitenēm neesmu tikusi līdz galam, esmu ļoti pateicīga viņām par manu skaidrību un par mācībām, kuras esmu guvusi šajā kopīgajā darbā.

Un, jā, es atkal esmu priecīga un laimīga, kā savā pirmajā skaidrības jubilejā. Tikai tagad zinu: lai šīs sajūtas nepazustu, man jāturpina dalīties savā pieredzē ar tiem, kuri vēl cieš, jāaicina Dievs visās savās lietās un nedrīkstu aizmirst par Desmito soli.

Atkal ir novembris, bet šoreiz es to sagaidu ar mieru sirdī un milzīgu pateicību Augstākajam Spēkam un AA par savu skaidrību.

Jekaterina

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.